EK prezidenta, politisko grupu, vietējo politiķu cīņas vai ES krīzes pārvarēšanas novērtējums?
Ar saukli «Šogad ir citādi» Eiropā pilnā sparā rit 16 miljonu eiro vērtā Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu kampaņa. Latvijā to, visticamāk, pamanījuši un tās būtību izpratuši mazāk vēlētāju nekā sociālajos tīklos klejojošo joku par «Brokuli» (Broka + Grigule = Brokule).
Tās mērķis – uzlabot ik vēlēšanas rūkošo vēlētāju aktivitāti, kas vidēji no 63% 1979. gadā sarukusi līdz 43% 2009. gadā.
Izaicinājums līdzdalībai
Ievērojami augstāka līdzdalība EP vēlēšanās Latvijā bija 2009. gadā – 53,69%, salīdzinoši mūsu pirmajās EP vēlēšanās 2004. gadā – 41,3%. Tas gan nav eirokampaņas vai kādu eiroaktualitāšu nopelns, bet fakts, ka EP vēlēšanas notika vienlaikus ar pašvaldību vēlēšanām. Šogad EP vēlēšanām šāda vilcējspēka nebūs, turklāt izaicinājums līdzdalībai būs mēnesi pirms vēlēšanām aizliegtās TV reklāmas un vēlētāju piesaiste konkrētam iecirknim, kas ne vienmēr ir tuvu reālajai dzīvesvietai. Papildus tam EP vēlēšanu tuvošanos ziņu slejās aizēno Ukrainas notikumi, kurus gan savā dienaskārtībā iekļauj arī deputātu kandidāti un Eiropas Komisijas (EK) prezidenta amata kandidāti. Minējumi, ka Ukrainas krīze var celt Latvijas pilsoņu aktivitāti, ir tikai minējumi. Tiesa, kvota, cik lielam pilsoņu skaitam jāpiedalās, lai tās uzskatītu par notikušām, EP vēlēšanās nav, tādējādi līdzdalība ir vien politiskās analīzes tēma. Augstākā līdzdalībā varētu būt ieinteresētas tradicionālās, mēreni centriskās partijas, kuru vēlētājs parasti ir kūtrāks nekā radikāļiem, kuru uznācienu šajās vēlēšanās gaida ar bažām. EP ģenerālsekretārs Klauss Velle šo arī ES valstu žurnālistiem uzsvēra kā iemeslu, kādēļ maija beigās jādodas pie urnām.
Grūti konvertējama var izrādīties EP kampaņas centrālā ass: iegalvošana, ka šīs vēlēšanas ir unikālas, nozīmīgas, jo ekonomiskās krīzes apstākļos palielinājušās EP pilnvaras, bet galvenais – vēlētāji ir daudz ietekmīgāki un pirmo reizi no EP vēlēšanu rezultātiem būs atkarīgs, kas vadīs EK. Arī plašā žurnālistu seminārā Briselē maija sākumā šī jaunā Lisabonas līguma norma tika pasniegta kā sulīgs burkāns vēlētājiem. Iespējams, ka EK prezidenta amata kandidātu priekšvēlēšanu cīņa cels aktivitāti tajās valstīs, no kurām kandidāti ir – Vācijā, Beļģijā, Luksemburgā, tās ietekme būs niecīga, ja vispār būs, uz virkni citām valstīm, tostarp Latviju – citvalstu eirokrātu vārdi vidējam Latvijas, līdzīgi citu valstu, vēlētājam ir vien burtu virknējums.
EK prezidentu kampaņa
EP politiskās grupas izvirzījušas savus EK prezidenta kandidātus, kuri jau sākuši gan debates medijos, gan turnejas pa vairākām ES valstīm, dažkārt paķerot līdzi pa kādam savas politiskās grupas citas valsts kandidātam – tā Eiropu apceļo arī mūsu ekspremjers Valdis Dombrovskis Eiropas Tautas partijas (ETP) kandidātam Žanam Klodam Junkeram pie sāniem, stāstot par Latvijas veiksmes stāstu, kurš savukārt turnejā Latvijā sola Dombrovskim labu eirokomisāra portfeli. Tādējādi EP vēlēšanu kampaņa nedaudz līdzinās Latvijā valdošajai premjeru sacensībai pirms Saeimas vēlēšanām, lai gan nedz Saeimas vēlēšanās tauta ievēl premjeru, nedz EP vēlēšanās – EK prezidentu. Būtiskā atšķirība ir tā, ka EK prezidenta kandidāti ir iepriekš laikus zināmi, var prezentēt savas vīzijas, personificēt kampaņu. Lai gan netrūkst spekulāciju, ka vēlāk varētu parādīties arī kādi neminēti kompromisa kandidāti – ja tie tiktu izvilkti kā no burvju cepures, tas gan būtu skandāls un vēlētāju krāpšana. Bet nepiekristu tiem, kas kā teicamnieki tiražē tekstus par to, ka tagad vēlētāji izlems, kam vadīt ES izpildinstitūciju, nevis ietekmīgās valstis aiz slēgtām durvīm – tās jau savu vārdu pateica, izvēloties kandidātus politiskajās grupās. Vēl viena liela aizkulišu ietekmes spēle ir visas EK apstiprināšana. Atceramies kaut sociālistu draudus 2004. gadā noraidīt visu pašreizējā EK prezidenta Žozē Manuela Barrozu izvēlēto Komisiju, ja viņš neatsauks Itālijas kandidātu Roko Butiljoni par viņa antihomoseksuālajiem izteikumiem, kura atsaukumam līdzi tika parauta arī mūsu Ingrīda Ūdre.
Milžu cīņas
Turklāt, kurš tiešām iegūs troni, būs atkarīgs no pēcvēlēšanu koalīcijas, jo vairāk nekā pusi – 376 deputātu – balsu viena partiju grupa neiegūs.
ETP, kurai piederīgie Vienotības deputāti sevi lepni pozicionē kā lielākās un ietekmīgākās grupas pārstāvji, provizoriskajās aptaujās zaudē sociāldemokrātu grupai piederošajām partijām. Līdzīgi arī Latvijā aptauju līderis ir šai grupai piederīgais Saskaņas centrs (19,8%, Latvijas fakti, aprīlis), kas gan drīzāk skaidrojams nevis ar šīs grupas redzējumu uz Eiropas nākotnes izaicinājumiem, cik ar tradicionālo Latvijas elektorāta etnisko balsojumu. Kreisajā flangā SC konkurenci varētu radīt eiroparlamentārieša Aleksandra Mirska Alternative, kuru aptaujās atbalsta 3% vēlētāju (masīvās kampaņas rezultātā varētu arī pārvarēt 5% vēlēšanu barjeru), kamēr viņa Briseles kolēģiem Tatjanai Ždanokai un Alfrēdam Rubikam šis varētu būt pēdējais EP mandāts. Labējā spektra elektorāts ir vairāk sašķelts – 13,1% gatavi balsot par Vienotību, 8,9% – par ZZS, 7,6% – par Nacionālo apvienību. Gatavību piedalīties vēlēšanās Latvijā pauduši ap 30% vēlētāju, kandidē 14 partiju. To programmās, kā allaž, daudz solījumu, piemēram, par dzimstības palielināšanu, pensiju piemaksām, medicīnas māsu algām, reemigrāciju u. c., kam ar EP maz sakara. Ja patiesībai atbilst EP informācijas biroja Latvijā teiktais, ka «tagad līdz pat 80% Latvijas likumu balstīti uz EP lēmumiem», tad jāsecina, ka EP kompetences mūsu kandidāti vēlētājiem neprot «pārdot».
Radikāļus gaidot
Līdzīgi gan iet arī citās valstīs, tādējādi arvien lielāku popularitāti, jo īpaši krīzes un troikas noteiktās taupības politikas skartajās valstīs, gūst ES kritiķi, viena un otra flanga radikāļi, piemēram, Dānijas eiroskeptiskā Dānijas tautas partija, Nīderlandes Brīvības partija sadarbībā ar Francijas nacionāļu līderi Marinu Lepēnu, kura solījusi sakaut «Briseles monstru» no iekšienes, un Itālijas Ziemeļu līgas partija, Austrijas Brīvības partija, Beļģijas Flāmu intereses, Zviedrijas Demokrātu partija, Vācijas neonacistiskā Nacionāldemokrātiskā partija... Dažādās prognozēs eiroskeptiķiem EP prognozēti 90 mandāti no 751. Jautājums vienīgi, vai viņu uzskati būs pietiekami salāgojami, lai izveidotu politisko grupu, kuras minimālās prasības ir 25 deputāti no septiņām dalībvalstīm. Virkne lielo grupu pārstāvju šos kandidātus jau steidz marginalizēt. Atsevišķu kandidātu politiskajās diskusijās (Jurgens Klute, Vācija, GUE/NLG grupa (kreisie), kurā no Latvijas darbojas Alfrēds Rubiks) paustie aicinājumi drīzāk censties izprast radikalizācijas iemeslus, nevis viņus izolēt, paliek nesadzirdēti. Ž. K. Junkers EK prezidenta kandidātu debatēs izteicies kategoriski: «Saku «nē!» jebkāda veida ekstrēmismam, īpaši labējam. Es ar viņiem nedebatēšu, neveidošu nekādu dialogu un koalīciju. Tās nav partijas, ar kurām būtu kas runājams.»
No esošajiem eiroparlamentāriešiem nereti izskan, ka šīs EP vēlēšanas būs arī novērtējums ES darbībai krīzes laikā jeb, kā teic EP viceprezidente Anni Podimata, – tas būs uzticības balsojums ES spējai risināt krīzes. Krīzē ES loma pieauga, bet pēc tās pieņemta virkne izmaiņu – pastiprināta valstu budžetu kontrole un Māstrihtas kritēriju ievērošana, banku uzraudzība, iedzīvotāju depozītu garantijas, izveidota banku savienība utt. Bijušais Eiropas Centrālās bankas prezidents Žans Klods Trišē uzsvēra, ka tieši ES valstu valdību lēmumi Eiropu paglāba no vēl dziļākas recesijas, kāda varēja būt pēc ASV bankas Lehman Brothers sabrukuma 2008. gadā. Nav apstiprinājušās runas par eiro sabrukumu, tieši otrādi – eirozonai pievienojās vēl trīs valstis, tostarp Latvija, un nākamgad, iespējams, šim piemēram sekos arī Lietuva.
Kā ES lielākie vēl risināmie izaicinājumi visbiežāk tiek minēti bezdarba mazināšana, jo īpaši jauniešu, kopējas imigrācijas, enerģētikas politikas radīšana, jo īpaši pēc krīzes Ukrainā, kopīga klimata politika, ES ekonomiskās konkurētspējas paaugstināšana. Atšķirīgi viedokļi valda par to, vai ES jāvirzās uz lielāku federalizāciju vai lielākas pilnvaras jādod nacionālajām varām.
***
Vēlēšanu diena
22. maijs – Apvienotā Karaliste, Nīderlande
23. maijs – Čehija, Īrija
24. maijs – Latvija, Malta, Slovākija
25. maijs – Austrija, Beļģija, Bulgārija, Horvātija, Kipra, Dānija, Igaunija, Somija, Francija, Grieķija, Vācija, Ungārija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Polija, Portugāle, Rumānija, Spānija, Slovēnija, Zviedrija
***
Vēlēšanu barjeras
5% Latvija, Čehija, Lietuva, Polija, Rumānija, Slovākija, Horvātija, Francija
4% Austrija, Itālija, Zviedrija
3% Grieķija
1,8% Kipra
Nav Beļģija, Bulgārija, Dānija, Igaunija, Somija, Lielbritānija, Vācija, Luksemburga, Nīderlande, Slovēnija, Spānija