Čakstes mazmazmeita: Latvija ir zeme, kur zāle zaļāka un debesis zilākas...

Jānis Čakste – zemnieka dēls, kas savas gudrības, uzņēmības un godaprāta dēļ kļuva par pirmo Latvijas prezidentu. Laikabiedri atminas Čaksti kā izcilu politiķi un patriotu, kā vienkāršu, smalkjūtīgu un taisnu vīru. 18. novembra priekšvakarā tiekamies ar prezidenta čakstēniem – mazmazmeitu Kristīni un viņas dēlu Aleksandru Čaksti.

– Kristīne, jūs atceraties pirmo reizi, kad atbraucāt uz senču dzimteni?

K. Čakste (K. Č.): – Man ir divi pirmie braucieni uz Latviju. Pats pirmais bija 1976. gadā, 21 gada vecumā. Toreiz manam dzīvesbiedram bija nomiris tēvs. Dabūjām atļauju pārvest vīratēvu un viņa mantas uz Latviju. Mums tik daudz vajadzēja paveikt, ka nebija laika reflektēt par Jāni Čaksti. Jutām, ka tiekam ļoti izsekoti, nevarējām ne atklāti runāt, ne brīvi tikties ar radiem. Maigas tante (piez. – prezidenta meita Maiga, kura piedzīvoja izsūtījumu Sibīrijā) jau laikus bija aizvesta prom no savas dzīvesvietas, lai nesatiktu mūs. O, tas bija kā melns murgs, īstā Padomju Savienība... Otrā pirmā reize bija 1989. gadā, kad atbraucām kopā ar tēvu un māti.

– Jums laimējās trāpīt Atmodas laika eiforijā, kad cilvēki bija vienoti, patriotiski un cerību pilni.

K. Č.: – Tad patiešām bija forši. Iebraucām Latvijā ar busu no Tallinas puses. Apstājāmies pie Latvijas robežas un nolikām ziedus. Atceros, tur bija tāds milzīgs betona uzraksts Latvijas PSR. Pēc pāris nedēļām, kad braucām atpakaļ, PSR jau bija nozāģēts nost. Bija palikusi tikai Latvija.

– Aleksandr, jūs pārcēlāties uz Latviju 2005. gadā. Tas bija grūts lēmums?

A. Čakste (A. Č.): – Nebija grūts. Tas bija ģimenes darbs un reizē arī izaicinājums.

K. Č.: – Situācija bija tāda, ka mums vajadzēja atjaunojamās viesnīcas izpilddirektoru. Izveidojām šā amata profilu, kurā sarakstījām visus nosacījumus punktu pa punktam. Sākām spriest, kur lai šādu cilvēku ņem. Tad iedomājāmies par Aleksandru, kurš mācījās mārketingu Rodailendā, Providensas biznesa skolā (ASV).

A. Č.: – Toreiz man nebija doma pārvākties uz Latviju, jo biju jau izplānojis savu turpmāko darba ceļu Amerikā. Tomēr, kad nāca piedāvājums par viesnīcas vadību, izvēle vairs nebija pārāk grūta.

– Ierodoties Latvijā, jūs droši vien piedzīvojāt īstu šoku.

A. Č.: – Protams. Atnākt uz Latviju ar Amerikā iegūtu biznesa mentalitāti – tas patiesi bija šoks, bet arī milzīga pieredze. Šodien man ir pavisam cits zināšanu līmenis. Jāpiebilst, ka pirmajā gadā, uzsākot strādāt viesnīcā, mana kompanjone bija māsīca Marija (piez. – Andreja Čakstes meita), kura palīdzēja ar ekonomiku saistītos jautājumos. Arī Marijai tas bija izaicinājums. Pat vēl lielāks, jo viņa nerunāja latviski. Es Stokholmā gāju latviešu sestdienas skolā. Arī ģimenē runājām latviski.

K. Č.: – Marijai kā ekonomistei izaicinājums bija iemācīties arī Latvijas nodokļu sistēmu un lietvedību.

– 1901. gadā celtais nams Krišjāņa Valdemāra ielā 23 apvieno divas ēkas – dzīvojamo māju pagalmā un ielas pusē, kas kļuvusi par viesnīcu Valdemārs. 1996. gadā tika atjaunotas īpašumtiesības Benjamiņu un Čakstes mantiniekiem. Jūs esat renovējuši viesnīcu centimetru pa centimetram, ieguldot lielu naudu. Tas taču bija ārprātīgs darbs, kas prasa gan līdzekļus, gan nervus! Un tomēr jūs šo namu nepārdevāt. Kāpēc? Daži paraksti – nekādu kreņķu, un stāvus bagāts...

K. Č.: – Nams piederēja manai vecmāmiņai Martai, Antona Benjamiņa meitai no pirmās laulības. Kad atgriezāmies Latvijā, kopā sanāca visi radi un sprieda, ko darīt. Bija pamatīgi kreņķi, jo katrs vilka uz savu pusi. Pēc gariem strīdiem un diskusijām paps teica: nē, nē – tā nekas nesanāks! Ejam katrs savu ceļu. Esmu dzimis šajā mājā, un te dzīvoja mana ģimene. Tātad šī varētu būt mana mantojuma daļa. Mēs sapratām, ka pārējie te negrib būt un ņemties un tādēļ viss pazudīs. Negribējām to pieredzēt. Tāpēc uzņēmāmies pienākumu pret īpašumu. Tā nu māja tika brālim Kārlim, Andreja meitai Marijai, man un Aleksandram. 90. gados te bija ierīkota Saeimas viesnīca, kur dzīvoja deputāti. Tas nemaz nebija slikti, taču ar laiku mājas pārvaldnieks Pēteris Kirikovs sāka mūs arvien vairāk un vairāk traucēt. Ik pa brīdim viņš zvanīja uz Stokholmu: caurules pārplīsušas, pagrabs applūdis, no jumta tek ūdens... Sapratām, ka tā ilgi vairs nevar turpināties un problēma jārisina nopietni. Tad nolēmām ķerties pie darba. Protams, tas viss prasīja naudu, laiku un sirds klātbūtni. Taču – ja tu uzņemies atbildību un paņem kredītu, tad pašam arī jābūt uz vietas, lai pieskatītu to lietu. Kārlis ar ģimeni pat pārvācās uz šejieni un nodzīvoja gadu Latvijā. Toreiz pagalma mājā bija komunālie dzīvokļi. Paps teica: nevienu cilvēku nedrīkst izlikt uz ielas, ir jārīkojas godīgi. Pirkām viņiem dzīvokļus. Tikko pabeidzām remontus, sākās krīze. Tad gan bija brīži, kad gribējās nomest atslēgas uz galda un teikt: viss, braucam mājās uz mūsu ērto dzīvi! Tomēr to izturējām. Tagad mums ir ļoti jauki īrnieki un viesnīca pilna ar cilvēkiem, divreiz te dzīvojusi pat Zviedrijas karaliene Silvija. Kopš 2010. gada Aleksandrs vairs nav Valdemāra izpilddirektors. Viņš tagad strādā ar dāmām, jo ir Oriflame Latvija valdes priekšsēdētājs.

– Kristīne, jums ir vēl viens sirdsprojekts – Čakstu dzimtas mājas Auči...

– Mans tēvs vēl bija dzīvs, kad atguvām Aučus. Toreiz tur skrēja žurkas un lidinājās melnas mušas, apkārt staigāja vietējie dzērāji. Tomēr tēvs ar spīdošām acīm skatījās uz dzimtas mājām un teica: šo mēs atjaunosim, bērni! Es nodomāju – nū, jā... Tomēr tēvs vienmēr redzēja tālāk nekā citi (arī šī spēja droši vien bija pārmantota no vectēva).

– Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste – kā šis vārds veidojis jūsu personības? Kādus pienākumus uzliek vecvectēva un vecvecvectēva uzvārds? Kas tas ir – morālais orientieris vai slogs?

K. Č.: – Jā, nu sava veida mugursoma tā ir, bet mēs to nesam ar lepnumu un cieņu. Mums tas mācīts jau no pašas bērnības. Esam dzirdējuši ļoti daudz stāstu par vecvectēvu.

– Faktiski jau katrā ģimenē jābūt šādam morālajam orientierim, pēc kura līdzināties. Laime, ja tā ir. Bet vai jūs esat sapratuši, kāpēc tieši šis vīrs – deviņu bērnu tēvs, īsts ģimenes cilvēks – kļuva par Latvijas valsts pirmo prezidentu? Cik daudz tas bija saistīts ar tā brīža politisko kompromisu, cik daudz ar Jāņa Čakstes rakstura īpašībām?

K. Č.: – Manuprāt, galvenā ir vecvectēva personība, viņa analītiskais prāts. Kā sapratu no vēstures grāmatām, arī tolaik Latvijas politikā bija haoss, valdīja sīkas, personiskas intereses. Vajadzēja kādu, kas spētu apvienot šos dažādos cilvēkus, rastu kompromisus. Un tā bija viņa diplomātiskā prasme; varētu arī teikt – zemgaļu zemnieka daba. Jānis

Čakste prata ļoti labi risināt problēmas. Zināt to teicienu par glāzi, kas vienam ir pustukša, bet citam – puspilna? Jānim Čakstem tā vienmēr bija puspilna, nevis pustukša. Veids, kā ļaudis skatās uz lietām, nosaka izvēlēto dzīves ceļu un to, kā tiks sasniegti nospraustie mērķi. Ar smaidu atceros mūsu radiņu saietu Aučos. Tur bija Šīroni, Zemgaļi un citi ģimenes koka atzari. Pēc oficiālās daļas nolēmām taisīt vakarēšanu. Pēkšņi izrādījās, ka viss notiek it kā pats no sevis – 20 cilvēku vienlaikus saprata, kas kuram ir jādara: viens mizoja kartupeļus, otrs grieza salātus, trešais klāja galdu, ceturtais gatavoja ogles cepšanai... Darbs raiti gāja uz priekšu, jo izrādās, visi ir lieliski organizatori.

– Ar organizēšanu vien ir par maz. Svarīgi, lai būtu arī darītāji, kam rokas aug no pareizās vietas.

K. Č.: – Protams! Mēs no darba nebaidāmies.

A. Č.: – Arī remontējot viesnīcu, bija brīži, kad visi metāmies iekšā darbos. Ja vajadzēja, uz ceļiem tupot, berzām grīdas, kasījām krāsu un nesām mēbeles. Iespējams, tas ir dzimtas raksturs, kas pārmantots no Jāņa Čakstes, – ja gribi kaut ko panākt, izdari pats!

– Aleksandr, kā jūs, jauns cilvēks būdams, izjūtat morālo pienākumu pret dzimtas uzvārdu?

A. Č.: – Pa īstam šīs saistības izjutu, atgriežoties Latvijā, jo sapratu, ko mans vecvecvectēvs nozīmē latviešu tautai; cik patiesi liels un cienījams vīrs bijis Jānis Čakste. Tas uzliek pienākumu rīkoties godīgi. Vienmēr. Arī biznesā.

K. Č.: – Kaut vai tos pašus nodokļus maksājot. Bieži vien cilvēki cenšas visādi šmaukties, bet es varu teikt: mēs esam laimīgi nodokļu maksātāji. Varam stāvēt lepni, taisnu stāju, nevis nolaistām galvām, acis nodūruši. Jā, arī mēs dažkārt brīnāmies, cik daudz tur sanāk, un tomēr maksājam godīgi, jo saprotam, ka tikai tā valsts var attīstīties.

– Ik pēc astoņiem vai četriem gadiem Latvijā uzšūmē kaislības par atvaļināto prezidentu privilēģijām. Tauta burtiski uzsprāgst dzirdot, ka vienam nopelniem bagātajam veterānam nepatīk piedāvātie apartamenti, otram remonts, flīzes vai tualetes pods, bet citam auto neesot pietiekami biezs. Kā jums šķiet – Čakste šādi īdētu?

K. Č.: – Nē, ko jūs! Skaidrs, ka opaps nekad neko tādu neprasītu. Pat amatā stāšanās ceremonija Jānim Čakstem bija ļoti pieticīga, bez skaļiem žestiem. Inaugurācijai tika piedāvāta Rundāles pils, bet viņš no tās atteicās. No šejienes jau nāk tas teiciens, ka «prezidents nav karalis un viņa bērni nav karaļa bērni». Protams, laiki ir mainījušies. Iespējams, eksprezidentam, kurš atstāj amatu, vajag kādu nelielu nodrošinājumu, lai spētu atkāpties ikdienas dzīvē. Taču nekādā gadījumā tas nedrīkstētu būt slogs valstij.

A. Č.: – Iespējams, galvenā privilēģija varētu būt daži ielūgumi kādā no pirmajām piecām rindām Mežaparka estrādē. Droši vien eksprezidentam nevajadzētu stāvēt garās rindās pēc Dziesmu svētku biļetēm.

– Biju vēl maza meitene, kad mans papiņš katru gadu svecīšu vakarā gāja uz Meža kapiem – pie Čakstes. Nesapratu, kāpēc mamma vienmēr bažīgi teica: Gunti, tikai nerunā skaļi un, Dieva dēļ, nelien kauties ar viņiem... Mani, protams, interesēja, kas ir viņi un, ko nozīmē iet pie Čakstes. Un tad pienāca reize, kad arī mani paņēma līdzi pie Čakstes. Atceros, kā pie krūmiem aizstādīta pieminekļa cilvēki klusējot lika svecītes. Ik pa brīdim pieskrēja vīrieši sajoztos putekļu mēteļos (toreiz teica – plašķos) un enerģiski izspārdīja sveces. Pēc brīža tās tur uzradās no jauna, un atkal plašķi liesmiņas iebradāja zemē. Tā tas turpinājās līdz vēlai naktij. Mēs, tāpat kā citi, vairākkārt staigājām gar pieminekli – turp un atpakaļ, turp un atpakaļ... Par spīti mammas brīdinājumam, tēvs lecīgi, skaļā balsī, tā, lai plašķi dzird, teica: «Meitiņ, te – aiz tiem krūmiem – ir apbedīts brīvās Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste. Neaizmirsti to! Nekad!» Redziet, kāda likteņa ironija: gan tālajos septiņdesmitajos, gan tagad Čakstes piemineklis ir jāsargā. Kā jutāties, uzzinot, ka vecvectēva piemineklis ir apgānīts?

K. Č.: – Tas bija šoks. Kāškrusts uz Čakstes pieminekļa... Absurds! Gestapo apcietināja abus prezidenta dēlus Konstantīnu un Mintautu, kuri darbojās pretošanās kustībā – Latvijas Centrālajā padomē. Vectēvam palaimējās izdzīvot, bet Konstantīns gāja bojā ceļā no Štuthofas uz Lauenburgas koncentrācijas nometni.

A. Č.: – Ziniet, mani tas aizskar personīgi. Tāpat kā citiem latviešiem, arī man Jāņa Čakstes piemineklis ir simbols.

– Pēc dažām dienām svinēsim savas valsts dzimšanas dienu. Daudziem pie apģērba piesprausta sarkanbaltsarkanā lentīte. Pārzinot sabiedrības kopējo noskaņojumu, patiesībā pārsteidz šī publiskā piederības apliecināšana Latvijai. Pasakiet kādam, ka mīlat ne tikai šo zemi, bet arī valsti, un tad tik sāksies... Liela daļa cilvēku ir noskaitušies un vīlušies. Ļaudis saka, ka bija gaidījuši nesalīdzināmi vairāk no neatkarīgās Latvijas un tagad nožēlo, ka piedalījušies Atmodas laika manifestācijās. Zinātu, ka rezultāts būs šāds, neietu arī uz barikādēm, un vispār – pie vella to brīvo Latviju! Kādas sajūtas jūs pārņem, dzirdot šādu ņerkstēšanu?

K. Č.: – Arī laukos šad tad dabūjam to dzirdēt. Ja kāds var teikt, ka brīvība un valsts nav tā vērtas, tad man šķiet, ka cilvēku atmiņa ir ļoti īsa. Es saprotu, nav viegli... Taču ir arī prieka stāsti. Tie jāceļ gaismā. Ir tik daudz jauniešu, kuri saņem Čakstes stipendiju, – gudri, uzņēmīgi, ar labu izglītību. Protams, skumji, ja viņi pēc studijām aizbrauc projām...

– Lūk, par to jau tas kreņķis! Gandrīz 300 000 cilvēku ir dezertējuši svešatnē. Aizbraucēji nicīgi saka: jūs, šeit palikušie, esat lūzeri, jo nejēdzat pat projām tikt no Latvijas!

K. Č.: – Tie, kuri aizbrauc, iespējams, nepiekritīs, bet Latvija ir lielu iespēju zeme. Te tik daudz kā vēl darāma.

A. Č.: – Varu pilnībā piekrist, jo nāku no uzņēmēju ģimenes. Esmu dzīvojis arī Amerikā. Tur viss norit jau pēc gatavas shēmas, kuru grūti mainīt, bet Latvijā daudz ko vari mēģināt darīt pēc sava ieskata.

K. Č.: – Jā, tas ir smags darbs, bet to jau mēs vienmēr esam mācījušies, ka tikai tā var tikt uz priekšu. Ja mūsu cilvēki nebrauks atpakaļ, tad iekšā nāks svešie no citām zemēm.

A. Č.: – Tā jau notiek ne tikai Latvijā! Arī zviedri brauc prom uz Angliju. Londonā viņu ir ļoti, ļoti daudz. Protams, Latvija darbaspēka aizplūšanu izjūt sāpīgāk. Par katru cenu ir jāmēģina noturēt vismaz inteliģenci. Bet ir jau arī labie piemēri. Zinu, ka daudzi, kas aizbraukuši, tagad atgriežas no Anglijas, Spānijas... Dažus gadus nodzīvojot svešumā, viņi sapratuši, ka arī tur nav nemaz tik forši, jo pietrūkst ģimenes. Turklāt ekonomika Latvijā sāk uzlaboties.

– Tiešām?! Jūs pats kā biznesmenis to jūtat?

A. Č.: – Jūtu.

K. Č.: – Arī pasaulē pieaug ticība Latvijai. Protams, liela daļa iedzīvotāju ir ļoti smagi maksājuši un vēl maksās par to. Taču, jā, – lietas iet uz labo pusi.

– Par ko jūs slavētu Latviju zviedriem?

K. Č.: – Par cilvēku saikni ar dabu, piemēram, sēņošanas un zvejošanas tradīcijām. Zviedrijā šī saite ar dabu ir zudusi (varbūt vēl palikusi kaut kur ziemeļos, pie sāmiem). Zviedrijā nekad nesapakos pilnu mašīnu ar bērniem, lai nedēļas nogalē dotos ģimenes izbraukumā. Latvijā tas notiek. Atbrauc vecs kraķītis busiņš no Bauskas, pilns ar cilvēkiem, kas nolēmuši braukt aplūkot kādu kultūras pieminekli. Zviedrijā koncertos un teātros sēž galvenokārt dāmas virs sešdesmit. Paskatieties, cik daudz jaunu cilvēku ir redzami Latvijas teātros!

– Ar kādiem simboliem jums asociējas Latvija? Sakiet momentāni, bez garas filozofēšanas!

K. Č.: – Ar... fantastiski garšīgiem augļiem, dārzeņiem un sēnēm, ko pērku Jelgavas tirgū.

A. Č.: – Ar Dziesmu svētkiem. Ar speķa pīrāgiem, kas cepti malkas krāsnī! Ar tiem mani skolotāja cienāja latviešu skolā Stokholmā.

– Kas jums ir Latvija kā valsts?

K. Č.: – Jau kopš bērnības Latvija ir zeme, kur zāle ir zaļāka un debesis zilākas.

A. Č.: – Arī man Latvija ir bijusi sapņu zeme. Kopš esam atgriezušies, tā kļuvusi reāla – šī ir vieta, ko sāku palēnām izprast, kur iesakņojos.

***

Kristīnes Čakstes (1955) raduraksti

- Mintauts Čakste – prezidenta otrs dēls, Kristīnes un Kārļa vectēvs;

- Jānis Čakste (Mintauta dēls) – Andreja (1952–2004), Kristīnes (1955) un Kārļa (1961) tēvs;

- Antons Benjamiņš – Kristīnes vecvectēvs (no mātes puses);

- Marta Benjamiņa – Kristīnes vecmāmiņa, A. Benjamiņa meita no pirmās laulības.

***

Jānis Čakste (14.09.1859.–14. 03.1927)

- Pirmais Latvijas Valsts prezidents, profesors

- dzimis Jelgavas apriņķa Lielsesavas pagasta Čakstēs, vēlāk par dzimtas mājām kļūst Salgales pagasta Auči;

- sieva – Justīne; bērni: Visvaldis, Ringolds, Mintauts, Konstantīns, Aldona, Maiga, Daila, Janīna, Ģedimins;

- 1882. gadā studējis Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē;

- dibinājis Maskavas latvju studentu biedrību (1883), kura vēlāk pārtop par Akadēmisko vienību Austrums;

- 1905. gada revolūcijas laikā viens no Latvijas autonomijas programmas izstrādātājiem; kad soda ekspedīcijas izvērš represijas pret revolucionāriem, kā advokāts piedalās tiesājamo revolucionārās kustības dalībnieku aizstāvībā;

- 1920. gada 1. maijā Čaksti ievēlē par Satversmes sapulces priekšsēdētāju;

- 1922. gada 14. novembrī Latvijas 1. Saeima ar 92 balsīm ievēlē par pirmo Latvijas prezidentu;

- 1925. gada 24. februārī apbalvots ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni;

- apglabāts Rīgas Meža kapos, piemiņai uzcelts Kārļa Jansona veidotais piemineklis