Kritis roka karognesējs – Aivars Brīze
Kad vakar no rīta tika saņemta ziņa par to, ka miris ilggadējais Līvu vokālists Aivars Brīze, tas šķita (un joprojām šķiet) kaut kas prātam neaptverams.
Ne jau tāpēc, ka viņam bija tikai 51 gads: Brīze bija īsts vīrs, tāds, ar kuru var droši doties izlūkos, tāds, kurš vienmēr un mūžam būs dzīvs.
Daudziem Dzelzsgriezēja, Karogu, Zābaku dziesmas un citu populāru hitu izpildītājs, daudziem – Koknesis rokoperā Lāčplēsis, daudziem – viens no mūziķiem, kuri arī šajos gados gājuši uz priekšu ar Atmodas ideāliem sirdī, bet visiem – kārtīgs rokmūzikas patriots un vienkārši foršs vecis. Skan kusli, taču grūti piemeklēt īstos vārdus, lai raksturotu Aivaru Brīzi. Tas, ka šis vīrs varētu krist, pneimonijas pievārēts, braucot mājup un kādā poļu slimnīcā – tas nav ar prātu saprotams. Cilvēki vakar iededza svecītes gan pie bijušās Latvijas 1. rokkafejnīcas ēkas Liepājā, gan pie tagadējās tās mītnes – Reiternu nama. «Dusi mierā, taisnīgais un stiprais Draugs!» uz šo aicinājumu atsaucās un galvas Aivara Brīzes piemiņai vakar nolieca daudzi.
Aivars Brīze dzimis 1961. gada 25. decembrī, jau pavisam maziņš palicis bez vecākiem, audzis Strazdes bērnunamā, bet pēc tam skolojies vairākās internātskolās, kurās izaudzis par raksturā stingru vīru. Pirmoreiz mūziķa gaitās manīts Salacgrīvas kolhoza Brīvais vilnis estrādes ansamblī Barometrs, tāpat atzīmējies Liepājas komandā Neptūns, taču plašāku atpazīstamību guva pēc iesaistīšanās grupā Līvi – tur Aivars Brīze savas gaitas sāka 80. gadu vidū un turpināja līdz 1997. gadam. Ļoti daudzi latvju mūzikas eksperti un arī klausītāji tagad saka, ka līdz ar Aivara aiziešanu no līviem būtībā beigušies arī līvi: lai gan tie pastāvēja un joprojām radīja daudz labu dziesmu, bija aizgājis Līvu rokmūzikas karognesējs. Pēc tam Aivars bija manāms vairākos projektos (interesants un veiksmīgs bija Leģions), no kuriem pēdējais bija kopā ar Fēliksu Ķiģeli izveidotais Rudens vēju muzikants. «Kā tad tā?» no Neatkarīgās padzirdot sēru vēsti, vakar bija šokā Fēlikss. «Mums vēl tik daudz bija iecerēts, tik daudz jaunu ideju!»
Šķiet, tas šajā gadījumā ir pats traģiskākais – Aivars Brīze nebija nekāds rokpensionārs, viņam bija daudz jaunu ideju, daudz jaunu interešu. Tepat pie Mediju nama satikts, Aivars mūždien veiklā riksī aizskrēja līdz savai automašīnai, lai no tās izvilktu vairākus tikko iegādātus DVD ar pasaules smagās mūzikas klasikas ierakstiem – AC/DC, Iron Maiden utt. «Vecīt, paklausies un paskaties, tā ir manta!» jūsmoja Aivars un – vai tad viņam nebija taisnība? Tāpat kā tajos gadījumos, kad viņš nicinoši izteicās par, citējot rokeri, «visām ellām – šmellām un citiem fabrikantiem»? Vai par citām mūzikas aktualitātēm? Uz vairākiem gadiem gan viņš bija kļuvis par kritizētāju, kas tikai meta akmeni citu dārziņā, bet pats savējo diez ko nekopa, tomēr pēdējos gados Aivars ļoti aktīvi darbojās jaunas mūzikas radīšanā. Jā, kā komponists viņš nebūt nav ražīgs (atmiņā nāk prātā tikai Metāla sirds), taču bez Aivara dzelzsgriezēja balss daudzas dziesmas būtu palikušas bez to pelnījušās ievērības. Kā to pilnīgi pareizi definēja daudzu līvu dziesmu vārdu autors un producents Guntars Račs, Aivars Brīze bija veselas rokmūzikas paaudzes daļa – Liepājas rokmūzikas zelta genofonds, kas ir aizgājis uz neatgriešanos.
Šā gada augusta beigās Dzintaru koncertzālē notika Līvu koncerts Nezāles neiznīkst!, kurā tika vākti līdzekļi Jāņa Groduma piemiņas vietas izveidei. Kurš toreiz varēja iedomāties, ka tieši Aivars būs tas, par kuru kā nākamo nāksies runāt, prātojot par Līvu lāstu?! Negribas kļūt māņticīgam, taču... Ēriks Ķiģelis nositās autoavārijā 1985. gadā, bundzinieks Dainis Virga un skaņu operators Juris Jakovļevs – 2003. gadā, smagās avārijas cietuši arī Juris Pavītols, Igo, Ainars Virga un Groģis utt. Jānis Grodums aizsaulē aizgāja 2010. gadā, 52 gadu vecumā – viņš ar savu trakulīgo dzīvesveidu aizvilka pat gadu vairāk nekā Aivars... Kaut kā par daudz vienai grupai, lai tā būtu tikai sakritība...
Izskatījās, ka projektā ar leģendāro līvu Ērika Ķiģeļa un Jāņa Groduma atvasēm Fēliksu un Elvisu Aivaram varētu tapt kaut kas līdzīgs jaunajiem līviem – to apliecināja superīgā dziesma Vēl (tā ir iekļauta Fēliksa albumā Starp dimantiem un pelniem), labs pieteikums turpmākajiem darbiem bija pašlaik radiostacijās skanošā dziesma Pasaule deg, bija citi iesākti darbi. Kas tālāk? Kaut kas jau turpināsies, taču bez Aivara – nē, viņa vietā pie mikrofona neviens cits nav iedomājams. Galvenokārt jau tāpēc, ka Brīze bija izteikts frontmens, līderis. Ja Brīze kaut ko teica, tas bija kā ar dūri pa galdu – ja ne vienmēr par visiem 100% argumentēti, tad pārliecinoši gan. Tāpēc – ja šajās dienās kāds atkal patētiskās runās prātos kaut ko par to, ka Aivars Brīze pašlaik uz visiem noraugās no zeltaina mākoņa maliņas, gribētos atgādināt par šo dūri. Aivars nekur nav zudis. Tikai aizgājis citos rokmūzikas laukos.