Bijušais akciju sabiedrības Ventspils nafta prezidents Igors Skoks pratināšanas laikā tā dēvētajā Lemberga prāvā pamatīgi sapluinīja apsūdzības konstrukciju un lika apšaubīt vairāku personu liecību patiesumu.
Viņš vairākkārt vērsa tiesas uzmanību uz prokuroru izraudzītā arestētās mantas glabātāja Šveices advokāta Rudolfa Meroni negodprātīgo rīcību.
I. Skoka pratināšana ilga piecas tiesas dienas. Līdzīgi kā citu liecinieku pratināšana tā tika aprauta, tiesai paziņojot, ka apsūdzētie nedrīkst liecinieku pratināt ilgāk, nekā to pirms tam tiesas zālē darījuši prokurori. Ventspils mēram Aivaram Lembergam izdevās I. Skokam uzdot tikai precizējošos jautājumus, taču uzsākt pratināšanu tiesa viņam liedza. Arī viņa advokātam Raimondam Krastiņam neizdevās pabeigt klaušināt I. Skoku.
Liecinieks atklāja, ka deviņdesmito gadu sākumā pāriet darbā uz valsts uzņēmumu Ventspils nafta viņam piedāvājis uzņēmuma vadītājs Jānis Blažēvičs, kurš pirms tam I. Skoka kandidatūru apspriedis ar Ventspils domes priekšsēdētāja vietnieku Andreju Zalānu. Vaicāts, vai viņš pazīst fizisku personu Oļegu Stepanovu, I. Skoks atbildēja: «Diemžēl jā!» Ar O. Stepanovu viņu iepazīstinājis A. Lembergs kā ar savu draugu 90. gadu sākumā.
Negodīgs cilvēks
Visskarbākos vārdus I. Skoks veltīja R. Meroni: «Uzskatu, ka viņš ir viens no negodīgākajiem cilvēkiem, kuru nācies sastapt savā mūžā. Ņemot vērā cienījamo telpu (domāta tiesas zāle), es vienkārši mēģinu atrast vārdus, kā vispār minēt šo cilvēku. Es nekādi nevarētu saukt, ka viņš ir kaut kāds advokāts vai kas. Manī ir dziļa neizpratne, ka prokuratūra ir uzticējusi tādam cilvēkam pārvaldīt diezgan daudz īpašumu. Mana personiskā pieredze rāda, ka viņš ir negodīgs cilvēks.»
I. Skoks atminējās, ka pirmo reizi ar R. Meroni iepazinies, lai, iespējams, nokārtotu kompānijas Ost Service Zurich AG lietas Šveicē: «Mēs aizgājām pie advokātu kompānijas X, lai saņemtu juridiskās konsultācijas, kā rīkoties šajā zemē attiecīgajos gadījumos. Tā nu sanāca, ka bija durvis, kur bija rakstīts Meroni un tur advokāti – Millers vai Šmillers, vai kā tur. Meroni personiski esmu redzējis, nu, maksimums, pa šiem 20 gadiem varbūt 10 reižu.»
Patiesais labums
Liecinieks tiesas zālē lakoniski raksturoja, ko nozīmē patiesā labuma guvēja tiesības kompānijās, kurās patiesā labuma gūšanas tiesības arestējusi prokuratūra. No liecinieka teiktā izrietēja, ka patiesā labuma gūšanas tiesības personai ir vien tad, ja tādas piešķir R. Meroni.
Uz prokurora Jāņa Ilstera jautājumu, vai I. Skoks ir patiesā labuma guvējs Ost Service Zurich AG, liecinieks atbildēja: «Nē! Man nav šāda veida pierādījumu. Bet, ja pēkšņi Meroni atnesīs un būs, man būs grūti atteikties no šāda veida piedāvājuma.»
I. Skokam tika uzrādītas neskaitāmu dokumentu kopijas un lūgts atbildēt, vai viņš vai citas personas ir patiesā labuma guvēji kādās kompānijās. Aplūkojot uzrādītos papīrus, I. Skoks sniedza līdzīgu skaidrojumu – šo uzņēmumu vadītājs ir R. Meroni, kurš vienpersoniski nosaka, kurš būs patiesā labuma guvējs. Piemēram, J. Ilstera vaicāts, kurš bija Yelverton Investments direktors, I. Skoks norādīja: «Jau iepriekš atbildēju, ka man nav zināmi to amatpersonu uzvārdi. Es zinu to, ka visu šo struktūru pārvalda vai nu viens cilvēks, vai viņa birojs, tas ir, Šveices pilsonis Rudolfs Meroni. Man ir zināms arī tas, ka viņš ik pa laikam – pēdiņās – pilnveido šo pārvaldīšanu, lai tā būtu arvien sarežģītāka un īstajiem labuma guvējiem būtu sarežģītāk piekļūt šīs struktūras pārvaldīšanai. Šim cilvēkam pilnveidošanas spējas ir diezgan lielas. Pēdiņās pilnveidošanas spējas.»
Vaicāts par to, kurš, pēc I. Skoka domām, pārstāvējis A. Lemberga intereses uzņēmējdarbībā, liecinieks minēja R. Meroni un bijušo advokātu Gintu LaiviņuLaivenieku. «Pēc tam, kad Aivars Lembergs tika apcietināts uz ceļa, sāka parādīties visādi brīnumi par advokātu izdarību. Kopš tās reizes es viņus par advokātiem vairs nesaucu. Par pilsoņiem saucu,» uzsvēra I. Skoks.
Nomācis slinkums
I. Skoka liecības bija pilnīgā pretrunā ar Valentīna Kokaļa apgalvojumiem par to, ka A. Lembergs ar draudiem V. Kokali izspiedis no Ventspils tranzītbiznesa. Vaicāts, kādēļ V. Kokalis pametis saimniecisko darbību Ventspilī, I. Skoks teica: «Viņš tā īsti Ventspilī nekad nebija dzīvojis. Viņš dzīvoja Alsungā, pēc tam viņš uzcēla māju Ēdolē. Varbūt uzskatīja, ka viņam jau ir gana viss, gribēja padzīvot. Katram cilvēkam noteikti kādā brīdī pienāk kaut kāds moments, kad viņš sajūk prātā, nu, labā nozīmē. Citi kaut kā izvēlas strādāt visu mūžu, arī pensijas vecumā. Kokalis laikam sajuta, ka viņš grib dzīvot kaut kādu savādāku dzīvi, ka viņam ar to pilnīgi pietiek, ka viņš nebija gatavs braukt katru dienu astoņos uz darbu un strādāt. Tajā laikā nebija pieņemts braukt uz darbu, kad grib, un, kad negrib, nebraukt. Faktiski es pieņēmu lēmumu, ka viņš vairs normētu darba stundu laika darbu nestrādās.»
Vaicāts par konfliktu, kura dēļ Kokalis pametis biznesu Ventspilī, I. Skoks paskaidroja: «Vienam nepatika, ko dara viens, otram nepatika, ko dara otrs. Bet tās bija vīru sarunas. Tas nebija saistīts ar kaut kādām naudas vai biznesa lietām. Tas bija vairāk attiecībā uz varas vai pilnvaras, vai kaut kādu savu ambīciju, pilnvaru pārsniegšanu. Konflikts bija par to, ka Kokalis vienkārši palaidies un viņš negribēja strādāt. Algas mums bija labas. Es pat teiktu, ļoti labas tajā laikā Ventspils naftā, un par to arī strādāja. Es strādāju, kā jau tagad populāri teikt, 12–14 stundu. Es tās reāli arī nostrādāju. Darbojos, jo darbu bija diezgan daudz, ko darīt.»
Vīrs ar spējām
Līdzīgi kā vairāki iepriekš pratinātie liecinieki arī I. Skoks veltīja atzinīgus vārdus A. Lembergam: «Viņam liela loma ir tieši kā pašvaldības vadītājam, kuram bija arī ietekme. Arī valstī mēs varējām kaut kādā veidā panākt daudzas lietas, kas nāca par labu pilsētai. Tur (valsts līmenī) panācām pat tādu lēmumu, ka Olimpiskā komiteja novirzīja nodokļu naudu un Ventspils naftas sponsorēto naudu tieši sporta būvēm Ventspilī. Ja nebūtu bijis Lemberga, tad tādu lietu vispār nebūtu. Netaisos viņam celt ne pieminekļus, ne ko, bet tāda lieta bija. Man pat grūti ir teikt, vai Lembergs ir bijis pusdraugs vai biedrs, vai kas, bet mums jebkādā gadījumā ar Aivaru Lemberga kungu ir bijušas attiecības, kas nav vienkārši bijušas lietderības dēļ. Mums attiecības bija draudzīgas. Mēs esam bijuši kopā medībās. Tas viss tagad ir pagātnē. Savulaik Lemberga kungs brauca uz Maskavu un «sita» par ķīmijas lietām naudu ārā Ventspilij, lai būtu nauda, lai nopirktu aparātus (slimnīcai), lai bērni dzimtu normāli. Tā autoritāte un tas, ka cilvēks var ko panākt, tas paliek tādā pozitīvā atmiņā.»
Runāts par attīstību
I. Skoks skaidroja, ka uz Ventspils Biznesa attīstības asociācijas sanāksmēm «pulcējās cilvēki, kuriem bija saistība ar pilsētas attīstību», un sanāksmēs apspriesti visdažādākie jautājumi par «naftas un naftas produktu transportēšanu», «tranzīta ietekmi uz pilsētas ekoloģisko vidi» utt. «Tā ir pilnīgi oficiāla biedrība, tur tika runāts par Ventspils un arī lielā mērā Latvijas attīstību. Es neredzu nekā tur slikta. Sākumā, tas bija 98. gads, man pat bija labi, ka man bija apkārt biedri, kuri varēja dot padomus, es varēju pārliecināties, vai mana rīcība ir pareiza vai nē. Bet es nekad neesmu akli klausījies vai pakļāvies kaut kādiem lēmumiem. Es neatceros tādu gadījumu, kad būtu pieņemti kaut kādi pret uzņēmumiem vai pretvalstiski lēmumi, kurus es nevarētu pildīt vai veikt.»
Prokurori daudz jautājumu lieciniekam uzdeva par politiķu vizītēm asociācijā un Ventspilī, iespējams, lai izvilinātu no liecinieka kādu frāzi nākamajām apsūdzībām. I. Skoks arī nenoliedza, ka Ventspilī viesojušies dažādi politiķi un amatpersonas. «Ir redzētas diezgan daudz dažādas sejas Ventspilī, kuras parasti brauca un aktivizējās pirms vēlēšanām. Bet par konkrētām naudām un konkrētām lietām, protams, nekad tādā publiskā veidā nav runāts.» I. Skoks atminējās, ka uz Ventspili braucis «Jānis Urbanovičs, stāv prātā un runā arī, ka Einars Repše, Augusts Brigmanis vairākkārtīgi. Man liekas, savā laikā arī bija Jānis Straume». I. Skoks atminējās, ka politiķiem amati Ventspils naftā bijuši viens no kārotākajiem kumosiem: «Ventspils nafta bija viens no pelnošākajiem un arī kārotākajiem uzņēmumiem, kur arī daudzi partijas pārstāvji plēsās, lai tiktu kaut kādos amatos.»
Spārdījis durvis
Daudz laika liecinieka pratināšanā aizņēma jautājumi par SWH un Ventspils tranzītuzņēmēju strīdiem 90. gadu vidū, kā arī par Aināra Gulbja kontrolētajai SWH grupai piederošā uzņēmuma Ventrans parādiem Ventspils naftai. Rīdzinieku un ventspilnieku strīdus un parāda problēmas risināšanu A. Gulbja interpretācijā prokurori savulaik pārvērta apsūdzības epizodē par A. Lemberga draudēšanu A. Gulbim un Ventspils uzņēmumu kapitāla daļu izspiešanu.
No I. Skoka liecībām izriet, ka draudētājs tajā laikā bijis nevis A. Lembergs, bet gan A. Gulbis, kurš aktīvi centies panākt Ventrans parāda norakstīšanu un tiesības SWH ņemt nomā Ventspils naftu. Taujāts par A. Lemberga draudiem A. Gulbim un kapitāla daļu izspiešanu, I. Skoks jutās ļoti izbrīnīts. «Gulbja kungam nepatika Aivara Lemberga nepakļāvība, jo Gulbja kungs tajā laikā taisīja ar kājām vaļā jebkuras ministrijas durvis. Viņa mašīnas regulāri stāvēja pie Oša (finanšu ministra Ulda Oša) kabineta durvīm, lai risinātu jautājumus par to Ventspils naftas nomu un visu pārējo. Nezinu tos konflikta cēloņus, bet jebkurā gadījumā ir kaut kādas lietas, par kurām Gulbja kungs varētu kādā veidā Aivaru Lembergu kompromitēt, un tādā veidā mēģināja viņu kaut kādā veidā piespiest darīt lietas, kas laikam būtu nelikumīgas. Es varu apliecināt, ka Aivars Lembergs šim spiedienam nepadevās. Mums prasīja, lai mēs norakstām parādu (Ventrans parādu Ventspils naftai). Beigu beigās sarunās, kurās, starp citu, arī piedalījās (Aina) Bataragas kundze, arī Arnolds Laksas kungs, Blažēviča kungs, es arī dažas reizes piedalījos, tika civilizēti panākta kaut kāda vienošanās par tiem parādiem,» atminējās liecinieks.
Dzēruma murgi
R. Krastiņš vēlējās noskaidrot no I. Skoka, vai patiesas ir uzņēmēja Vladimira Komogorceva liecības, ka I. Skoks un Olafs Berķis viņam, V. Komogorcevam, nozaguši četrus miljonus, iespējams, ASV dolāru. Liecinieks atbildēja lakoniski: «Tam cilvēkam vajag pārstāt dzert.»
Vaicāts, vai taisnība V. Komogorceva liecībām, ka I. Skoks, V. Kokalis, Jānis Blažēvičs, Genādijs Ševcovs skraidījuši pakaļ A. Lembergam «un bučoja Lembergu visās vietās», liecinieks norādīja: «Man ļoti nepatīk komentēt Komogorceva murgus. Protams, tās ir pilnīgas muļķības, ko viņš tur ir sarakstījis vai sastāstījis. Neviens nevienam pakaļ nav dancojis tajos laikos un neviens neko nevienam nav bučojis.