Personības

Smiltene šogad svin savu 100. dzimšanas dienu, un par šo svētku režisoru ir izvēlēts smiltenietis Kārlis Anitens, kurš vairākus gadus ir bijis Rīgas svētku galvenais režisors. Smiltenes svētku galvenais vēstījums: «Stipri cilvēki – stipra pilsēta», jo šis stāsts ir par smilteniešiem – par ikvienu un visiem. Jo ikviens, kurš par smiltenieti kļuvis, kļūst stiprs, iespējams, pašam to nemanot. «Tā tas ir bijis, tā tas ir, un tā tam būs būt!» uzsver Kārlis Anitens.

«Laikā, kad mums, māksliniekiem, tika atņemta jebkāda iespēja būt uz skatuves, es kā mūziķis ļoti daudz patērēju dažādus mākslas pasaules radītos mākslas darbus, un tas šajā mums visiem neierastajā laikā manu garīgo pasauli spēja noturēt labā līdzsvarā. Un tas ir svarīgi – stiprināties garīgi, jo, tikai esot psiholoģiski stabili, mēs varam tikt galā ar jebkuru problēmu un atrast vislabāko loģisko risinājumu, kā neapstāties un dzīvot tālāk,» saka saksofonists un pedagogs Oskars Petrauskis.

«Liktenis mani ir saudzējis, un es nevaru teikt, ka man bijusi grūta dzīve. Varbūt tikai par savu karjeru teātrī varu teikt, ka mans skatuves mūžs nav bijis ziediem kaisīts. Ir daudz, ko pārdomāt, un tam ir gan subjektīvi, gan objektīvi iemesli,» atzīst Valmieras drāmas teātra (VDT) aktrise Vizma Kalme. Ceturtdien ļoti šaurā ģimenes lokā viņa nosvinēja apaļu dzīves jubileju, bet šodien plānots, ka aktrisi sumināt ieradīsies viņas kolēģi no Valmieras.

Vakar, 15. jūnijā, negaidīti mūža mierā aizgājusi Dace Kļava (17.01.1965.–15.06.2020.) – izcila pianiste, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētā profesore Kameransambļa un klavierpavadījuma katedrā, Koncertmeistaru katedras vadītāja, kā arī koncertmeistare akadēmiskās dziedāšanas, kora diriģēšanas un simfoniskās diriģēšanas katedrās, ziņo Latvijas Radio 3.

Pandēmijas laiks ir ļoti neviennozīmīgs. No vienas puses tas ir kļuvis par eksistenciālu sietu, caur kuru izsijāt notikumus un cilvēkus, patiesās vērtības atsijāt no samākslotām lietām, atmetot visu lieko. Šis ir arī lielo iespēju laiks, kad, atbrīvojoties no nevajadzīgā, vietā var nākt kaut kas patiesi vērtīgs. Taču no otras puses šis ir arī ļoti grūts periods. Smags laiks cilvēcisko attiecību ziņā, iekšējo baiļu un daudziem arī finansiālo satricinājumu ziņā.

Mūžībā aizgājis kinooperators un producents Alvis Mengots, radošs, enerģisks un pārliecinošs profesionālis, kaismīgs ideju ģenerātors un atbalsts jaunajiem kolēģiem, vēsta Latvijas Kinematogrāfistu savienība.

«Būtu jau labi, ja kāds varētu pateikt, ka septembrī teātri būs vaļā un izrādes varēs notikt. Bet neviens tā nesaka. Ir tikai dažādi minējumi, un tieši šī neziņa mani visvairāk baida,» atzīst Latvijas Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis. Viņš spēlē grāmatvedi Robertu pirmajā tuvplānu komēdijseriālā «#VisiMājās», kas veidots pašizolācijas apstākļos.

Apgāds "Jumava" publicējis videosarunu ar pasaules apceļotājiem Pēteri Strubergu un Ingūnu Grīnbergu.

Tā vairs nebūs nekad: vēlā nakts stundā Preses nama tipogrāfijā gaidīt laikraksta signāleksemplāru un to parakstīt izlaišanai. Skatīties, kā lēnām sāk darboties drukas mašīna, kā parādās pirmie avīzes eksemplāri, neaizmirstami smaržojoši pēc krāsas, kā meistars paņem vienu laikrakstu, noliek to uz lielā montāžas galda un saka: «Gatavs, pārbaudiet.» Es ar acīm pārskrienu virsrakstiem, fotoattēliem, pieskaros rītdienas laikrakstam – viss kārtībā! Un parakstu. Rīt laikraksts iznāks, manas atbildības nests. Un šī rītdienas sajūta paliks. Vienmēr. Tā bija astoņdesmitajos gados. Tā iznāca Padomju Jaunatne, kurā es strādāju, tā iznāca Cīņa un citi laikraksti un žurnāli. Šodien, atceroties 80. un 90. gadu pārmaiņu laikus, sarunājos ar šo laiku liecinieku, mundrinoša humora un bagātas valodas īpašnieku – publicistu Ēriku Hānbergu. Viņš ir viens no Neatkarīgās Rīta Avīzes aizsācējiem.

«Tikai mēs paši varam pieļaut vai nepieļaut demokrātijas izkropļojumu leģitimizēšanu pēc tam, kad sērga beigsies,» saka Gundega Repše. Saruna ar rakstnieci par šo laiku un par to, kā šis laiks, iespējams, mainīs sabiedrību.

Pēc koronavīrusa pandēmijas dzīve kardināli mainīsies – šis apgalvojums tik bieži izskan publiskajā telpā, ka kļuvis gandrīz vai par mantru, ko atkārto vēl un vēl, un vēl, un daudzi gatavi sākt pavisam jaunu dzīvi. Ekstrasenss, dziednieks un vēdiskās astroloģijas zinātājs Vladimirs Golubickis uzsver, ka cilvēkiem vajadzētu būt uzmanīgiem ar izteicieniem, jo ikviena cilvēka patiesa vēlēšanās, kurai klāt likta arī darbība, kosmosam ir likums – tā tiek izpildīta.

«Ja pirmajā brīdī mēs pārvērtējam vērtības, tad, procesam ieilgstot, mēs varam kļūt truli. Mēs visu laiku dzīvojam ar cerību, ka tas viss drīz beigsies,» saka rakstniece Nora Ikstena. Pašizolēšanos laiku viņa pavada savās mājās Ikšķilē kopā ar suni Pērkonu. Pandēmijas sākumposmā viņa nav pat varējusi turpināt rakstīt iesākto romānu Ūdens mirdzēšana, bet nu jau, pēc vairāk nekā mēneša, darbs turpinās, un, lai arī darba struktūra bija izdomāta krietni pirms vīrusa uzrašanās, jaunais romāns zināmā mērā būs šī laika bērns.

Aprīļa pēdējā sestdiena jau tradicionāli piederējusi motociklistiem – tad notiek ikgadējā sezonas atklāšanas parāde. Taču ne šogad. Tas gan nenozīmē, ka kāds būtu atcēlis braukšanu ar močiem.

Sandra Ratniece Rīgas literārajā vidē pazīstama jau sen – galvenokārt kā literatūras kritiķe un pētniece, vairāku augstskolu pasniedzēja. Viņa arī vada Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) jauno biedru uzņemšanas ekspertu komisiju un pēc Daiņa Grīnvalda aiziešanas mūžībā kļuvusi par skolēnu literārā semināra Aicinājums dzinējspēku. Sandras enerģijas rezultāts savā ziņā vainagojās, dibinot literāro mēnešrakstu konTEKSTS. Situācija bija smaga, naudas allaž par maz, bet tieši viņa uzņēmās būt par galveno redaktori un tur virs ūdens šo izdevumu, kas vienīgais Latvijā pilnībā veltīts literatūrai. Tie, kas Sandru Ratnieci pazina tuvāk, jau labu laiku viņu skubināja darboties ne tikai idejas vārdā, bet arī domāt par sevi. Nu beidzot tas ir noticis Covid–19 krīzes karstumā, iznācis Sandras Ratnieces pirmais dzejoļu krājums Šķietami klusu.

«Ir jābūt pacietīgai. Kā profesionālei mans uzdevums ir būt labā fiziskā un emocionālā formā tad, kad varēsim atgriezties darbā, tikties ar skatītājiem,» saka baleta soliste Jūlija Brauere. Pandēmija izjaukusi viņas debiju divos baleta atjaunojumos – Gulbju ezerā un Bahčisarajas strūklakā, kas mūsu Baltajā namā bija paredzēti marta izskaņā un aprīļa sākumā, bet viņa ir pārliecināta, ka dzīvē viss notiek tieši tā, kā nepieciešams. Un to, ka dzīvē notikumi mēdz būt ļoti strauji un negaidīti, Jūlija zina ne tikai teorētiski.

Pāris dienas pirms starptautiskās satiksmes pārtraukšanas Rīgā ar divām publiskām lekcijām viesojās operkritiķis Vadims Žuravļovs, Youtube kanāla Dievu mijkrēslis (Sumerki bogov) veidotājs. 12. marta vakarā koncertzālē Artissimo viņš dalījās pārdomās par tēmu Primadonnu laikmeta beigas, bet 13. martā aplūkoja šī gada simtgadnieka – Zalcburgas festivāla – vēsturi.

«Manas apzinīgās dzīves laikā pirmo reizi ir izsludināta pandēmija, turklāt – visā pasaulē, nevis tikai kādā valstī vai reģionā, tātad – notiekošais ir nopietni. Tas liek visas pasaules līmenī paskatīties uz to, kādi esam pret sevi, pret līdzcilvēkiem, pret planētu,» saka Māra Brante (attēlā), dainu meditāciju, latvisku un šamanisku rituālu vadītāja, senu zināšanu glabātāja. Dzīve viņai likusi iziet cauri dažādiem, arī skarbiem un pat ļoti nežēlīgiem pārbaudījumiem. Par personiski piedzīvoto viņa saka: «Uzskatu, ka viss jau bija izlemts smalkajā līmenī, un reālajā dzīvē tikai notika tam apstiprinājumi. Kritiens bedrē vai bezdibenī bija milzīgs. Pirmais jautājums man bija – kāpēc ar mūsu ģimeni tā notika?» Māra arī uzdod jautājumus un meklē atbildes par to, kas ne tikai ar viņu, bet ar mums visiem notiek šobrīd.

Saruna ar XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģentu un Rīgas Doma kora skolas vadītāju Gintu Ceplenieku.

Šodien galerijā Daugava atklāj mākslinieces Kristas Dzudzilo gleznu izstādi "Mīklaini kā spogulī".

«Dzīve ir pārāk īsa, lai ietu tikai uz vienu teātri,» saka jaunizveidotā teātra – Willa teātris – dibinātājs un producents Kalvis Lasmanis. Galvenais vadmotīvs, veidojot šo teātri, bija radīt jaunu platformu skatītājiem un aktieriem.

«Es ļoti gaidu koncertus Latvijā, jo te tos izbaudu daudz vairāk nekā citviet pasaulē. Spēlējot Latvijā, ir jāatdod no sevis vislabākais, jo klausītājs ir ļoti prasīgs – viņš jutīs, ja neatdosi sevi visu,» saka jaunais pianists Daumants Liepiņš, Lielās mūzikas balvas 2017 laureāts, viens no četriem jaunajiem pianistiem pasaulē, kuram žurnāls Pianist Magazine 2020. gadā iesaka sekot līdzi.

«Protams, ka būšu Pīķa dāmas pirmizrādē Rīgā, lai gan dienu iepriekš notiek Andreja Žagara vēl viena iestudējuma – Manona Lesko – atjaunojuma pirmizrāde Maskavā,» saka Kristīne Pasternaka. Šis laiks kostīmu māksliniecei ir darbīgs un stresains, bet pirmizrādes diena ir robežpunkts, un tad ir arī pavisam citāds stress. «Pirmizrādes parasti skatos no gaismotāju būdas. Starp citu, tajā nedzird zāles reakciju, dzird tikai to, kas notiek uz skatuves.»