VAKARA ZIŅAS. Jāņa Zālīša māja Lielupē - nams ar mūzikas auru

 
©LĀSMA GAITNIECE UN NO RAKSTNIECĪBAS UN MŪZIKAS MUZEJA KRĀJUMA

Latvijas kūrortpilsēta Jūrmala dažādos laikmetos bijusi inteliģences – literātu, mūziķu, arī mākslinieku – iecienīta atpūtas un darba vieta. Latvijas mūziķu un citu kultūras darbinieku aprindās vēl aizvien labā atmiņā palicis Jāņa Zālīša nams Lielupē. Nelielajā namiņā, kas atrodas 19. līnijā, no 1923. gada līdz mūža nogalei 1943. gadā dzīvoja komponists, pirmais Latvijas Nacionālās operas direktors un mūzikas kritiķis Jānis Zālītis (1884–1943), kuram 2019. gadā samērā plaši tika atzīmēta 135. dzimšanas diena.

Komponista namu uzdāvina valstij

Ēku pēc ievērojamā komponista nāves viņa atraitne Milda Zālīte (dzimusi Zīverte) 1951. gadā uzdāvināja LPSR Komponistu savienībai. Padomju varas gados un neilgu brīdi pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas tas kalpoja kā komponistu jaunrades nams, taču šobrīd ir izīrēts privātpersonai.

Pēc komponista aiziešanas mūžībā un dāvinājuma dokumentu nokārtošanas Milda Zālīte savā Lielupes namā nodzīvoja līdz mūža beigām 1981. gadā. Viņa bija mājas dvēsele un toņa noteicēja gan starpkaru Latvijas laikā, kad bez mūziķiem tur viesojās arī citi inteliģences aprindu pārstāvji, piemēram, grāmatizdevēju Rožu ģimene, zinātnieks Arvīds Kalniņš ar dzīvesbiedri Tamāru, gan padomju varas gados. Nams glabā daudzu ievērojamu komponistu - Jāņa Mediņa, kurš tolaik, 1965. gadā, pirmo un vienīgo reizi viesojās padomju Latvijā, Jāņa Līcīša, Jāņa Ivanova, Ādolfa Skultes, Paula Dambja, Romualda Kalsona, Pētera Vaska, Daces Aperānes un citu - radošā darba un dzīves mirkļus. Savu dzīves novakari tur aizvadīja arī Zālīša kundzes neprecētā māsa Vera Zīverte, kura laikabiedru atmiņās palikusi kā simpātiska un viesmīlīga namamāte.

Limitēts uzturēšanās laiks

Komponisti Zālīša namā uzturējās kopā ar ģimenes locekļiem, tādēļ arī jaunāku paaudžu pārstāvjiem par tajā valdošo atmosfēru saglabājušās patīkamas bērnības atmiņas. Tā kā istabu nav daudz, turklāt ēkā atradās tikai vienas klavieres (bijušajā komponista Zālīša darbistabā), vienlaikus šeit varēja uzturēties viens komponists un viens mūzikas kritiķis vai muzikologs. Uzturēšanās laiks tika stingri limitēts - mēnesis, tāpēc nemitīgi notika rotācija.

Kā saimniecības vadītāja Zālīša namā ilgus gadus tika nodarbināta uzņēmuma «Latvijas dzelzceļš» bijušā ģenerāldirektora Kārļa Bļodnieka ģimenes uzticamā kalpone Elziņa. Pirms kara šī sieviete strādāja Bļodnieka vasaras mītnē Lielupē, taču viņas darba devēju kopā ar citiem ģimenes locekļiem izsūtīja uz Sibīriju.

Zālīša nama dārzā atradās nelielas šūpoles, kas labi patika jaunākās paaudzes pārstāvjiem, savukārt pieaugušie bija iecienījuši skaisto, lielo verandu, kā arī otrā stāva balkonu. Ēku no ielas atdalījis kupls dzīvžogs, no kura netālu bija novietos neliels galdiņš un krēsls.

Piemiņas istaba saglabāta

Nams pašlaik tiek izīrēts, taču tas nav zaudējis ne nieka no mājīguma un jaukās atmosfēras. Īpaša ir istaba, kas veltīta Zālīša piemiņai: mūsdienās tajā atrodas divas klavieres, pie sienas ir vairākas ierāmētas lielformāta fotogrāfijas - komponista portreti. Uz plaukta cita pie citas sarindotas viņam piederējušās māla vāzes. Var jau būt, ka šajā telpā nama saimnieks sacerēja arī mūzikas kritikas, kas 1960. gadā tika publicētas gandrīz 900 lapaspušu biezajā izdevumā «Raksti» Mildas Zālītes sakārtojumā un Jēkaba Vītoliņa redakcijā. Mūsdienās ir neiespējami noticēt, ka īsi pēc sējuma nonākšanas grāmatnīcu plauktos apjomīgais izdevums piepeši ticis aizliegts un nokļuvis nevēlamās literatūras sarakstā, savukārt Milda Zālīte zaudējusi savu sekretāres darbu LPSR Komponistu savienībā.

Vilka lomā - Olafs Stumbrs

Jaukas bērnudienu atmiņas par vasarnīcā pavadīto laiku ir pianistei, Rakstniecības un mūzikas muzeja speciālistei Rūtai Līcītei. Viņa, būdama maza meitene, pagājušā gadsimta 60. gadu vidū divatā ar savu tēti - komponistu Jāni Līcīti - Lielupes namā pavadījusi pa mēnesim divas vasaras pēc kārtas. Rūta atceras, ka tai laikā Zālīša namā uzturējās muzikoloģes Tatjana Kuriševa un Ligita Viduleja, mūzikas zinātniece Silvija Stumbre ar dzīvesbiedru Ēriku Stumbru un abām meitām - Signi un Leldi. Pie viņiem viesojās Ērika brālis - dzejnieks Olafs Stumbrs, kurš kopš 1950. gada dzīvoja ASV. Savukārt vasarnīcas piebūvītē augas vasaras pavadīja pedagogs un vācu valodas tulkotājs Ģirts Bļodnieks ar savu meitu Ilzi Irinu. «Bieži skrēju te pie Zālīša kundzes, te pie Ģirtonkuļa, te vēl pie kāda cita. Pie Ģirtonkuļa man patika īpaši, jo viņš rakstīja uz rakstāmmašīnas, kas man kā bērnam šķita ļoti interesanti,» viņa atceras. «Savukārt visspilgtākā epizode no tiem laikiem saistās ar manu, maza bērna, vēlmi izveidot «dramatizējumu» pasakai «Sarkangalvīte un vilks», kuru biju lasījusi. Ar drukātiem burtiem uz lapas uzrakstīju nosaukumu un sāku sadalīt lomas. Galveno lomu piešķīru pati sev, jo man tolaik bija sarkana beretīte, vecmāmiņas lomu iedalīju Zālīša kundzei, bet vilka lomu - Olafam Stumbram, jo viņš sava izskata dēļ tai šķita piemērots. Stumbrs par šādu manu izvēli bija ļoti apmierināts.»

Attapīgā Zālīša kundze

«Mans paps mēdza apgalvot, ka Zālīša kundze ir viena ģeniāla dāma,» stāstījumu sāk Ilze Irina Kļava (dzimusi Bļodniece), kura Zālīša namā kopā ar savu tēti - izcilo vācu valodas tulkotāju Ģirtu Bļodnieku - pavadījusi daudzas skaistas vasaras. Tas bija laika posmā no 1960. līdz 1972. gadam, bet Ģirts Bļodnieks tur dzīvoja arī vēlākos gadus. «Lai no padomju varas nagiem izglābtu gan sevi, gan savu namu, Milda Zālīte LPSR Komponistu savienībai savu īpašumu piedāvāja pati! Viņas doma bija, lai tas kalpo kā komponistu jaunrades nams, kur māksliniekiem atpūsties, dzīvot un radīt jaunus skaņdarbus. Kad savienības amatpersonas šo priekšlikumu pieņēma, Zālīša kundze tālredzīgi un ļoti diplomātiski sāka izteikt dažādus priekšlikumus. Kādā reizē viņa teikusi: «Es jums dāvinu namu, bet pati palikšu dzīvot vienā sevis izvēlētā istabā, lai visu vadītu un pieskatītu.» Kad tas tika akceptēts, sekoja nākamais priekšlikums: vajag pieņemt darbā saimniecības vadītāju. Ņemot vērā, ka Lielupes nams nav liels, Zālīša kundze izdomāja, ka, lai neaizņemtu komponistiem paredzētās istabas, saimniecības vadītājas Elziņas vajadzībām nepieciešams uzcelt piebūvīti. Kad atgriezāmies no izsūtījuma Tomskā, paps Elziņu, šķiet, bija saticis Lielupē, un tā radās ideja, ka mēs gada siltajā laikā varētu padzīvot viņas piebūvītē. Zālīša kundzei nebija nekas iebilstams, turklāt viņa šo lietu nokārtoja oficiāli - aizgāja uz Komponistu savienību un teica, ka Ģirts Bļodnieks ir radoša personība, viņš tulko vācu literatūras darbus un tāpēc arī viņam šai namā ir vieta. Paldies Dievam, tas tika akceptēts.»

Lašmaizītes, Luksemburgas radio...

Ilze Irina Kļava vēl tagad atceras Zālīša kundzes gardo, stipro kafiju un lašmaizītes, ar ko viņa visus cienājusi. «Mēs ik vasaru svinējām Mildas Zālītes dzimšanas dienu - tās bija lielas svinības! Viņa bija lieliska namamāte, varētu pat teikt, mājas karaliene! Vēl tagad apbrīnoju Zālīša kundzes fantastisko atmiņu. Viņa ar saviem stāstiem cilvēku varēja aizraut veselu dienu! Lai netraucētu citiem, Zālīša kundze savu sarunu biedru mēdza ieaicināt virtuvē un aizvērt durvis.»

Laikā, kad Lielupes namā vasaras pavadīja Ilze Irina Kļava, tajā uzturējās gan komponisti no Maskavas un Ļeņingradas (tagad - Sanktpēterburgas), gan arī mūsu mākslinieki: Romualds Kalsons ar dzīvesbiedri Ināru, Oļegs Barskovs, Romualds Grīnblats, Mendelis Bašs ar dzīvesbiedri Rasmu un dēlu Hariju, Pauls Dambis un daudzi citi.

Runājot par personīgākām atmiņām, Ilze Irina Kļava atceras, ka vakaros abi ar papu katrs savā gultā lasījuši grāmatas, bet pulksten četros no rīta ieslēguši radioaparātu «Spīdola», lai klausītos Luksemburgas radio. To bez traucējumiem varēja dzirdēt tikai ļoti agrās rīta stundās. «Pulksten puspiecos pār Lielupes tiltu pārbrauca pirmais Jūrmalas vilciens. Mana vectēva - pēdējā pirmās Latvijas brīvvalsts dzelzceļa ģenerāldirektora - Kārļa Bļodnieka vadībā šis tilts, kuru lietojam vēl joprojām, tika uzcelts, taču tas jau ir pavisam cits stāsts.»

Jānis Zālītis

Komponista radošā darba mūžs mērāms nepilnos 40 gados, sākot ar 1905. gadu līdz 1943. gadam, un šajā laikā tapušas ap 40 kora dziesmas, apmēram tikpat daudz solodziesmu, ap 10 tautasdziesmu apdaru balsij ar klavierēm, daži klavieru darbi.

Pirmais Latvijas Nacionālās operas direktors (no 1919. gada rudens līdz 1923. gadam), kā arī operas teātra mākslinieciskais vadītājs (1926.-1927. gada sezonā).

Kopš Emīla Dārziņa nāves 1910. gada 18. augustā Jānis Zālītis kļuva par vadošo latviešu mūzikas kritiķi. Jānis Sudrabkalns par šo komponista radošo izpausmi teicis: «No Zālīša kritikām rakstnieki var mācīties skaidru izteiksmi, labu stilu. Tās mirdz kā rasas lāses.»

Avots: Zālītis, J. Raksti. - R. Latvijas Valsts izdevniecība, 1960

Raksta tapšanā autori konsultējis Latvijas Komponistu savienības biedrs, komponists un pianists Māris Lasmanis.

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!