VAKARA ZIŅAS. Mistika ap Čaka aiziešanu mūžībā
Šis ir dzejnieka un Rīgas pilsētas apdziedātāja Aleksandra Čaka 120. jubilejas gads, kam par godu, tiklīdz tas būs iespējams, tiks rīkoti dažādi pasākumi. Kamēr Čaka memoriālais dzīvoklis – muzejs apmeklētājiem ir slēgts, neviens neliedz aizstaigāt līdz Raiņa kapiem, kur guldīts 1950. gada 8. februārī mūžībā aizgājušais dzejnieks. Ielūkojāmies vairāku Čaka līdzgaitnieku atmiņās par dzejnieka pēdējām dzīves dienām.
Pēkšņi maina atvadu vietu
2002. gada 25. oktobra «Latvijas Vēstnesī» Aleksandra Čaka piemiņai veltītajā publikācijā «Trīc brīves gaidās dzedrie, asie gaisi» lasāms par karuseli, kas 1950. gadā savērpies ap dzejnieka aiziešanu mūžībā un ar to saistītajiem notikumiem. Piemēram, pēkšņi tika mainīta atvadīšanās vieta - no Rakstnieku savienības uz laikraksta «Cīņa» redakcijas zāli [dzīves pēdējos gadus tā bija Čaka darbavieta]. Izrādās, ka 1950. gada 12. februārī, kas bija arī Čaka bēru diena, Rakstnieku savienības telpās jau bija iekārtots PSRS Augstākās padomes vēlēšanu aģitācijas punkts: «Tur ēkas pašā viducī otrajā stāvā iekarināts milzīgs Josifa Staļina portrets. Bet apakšējās logailās izvietotie saukļi aicina 12. martā uz PSRS Augstākās padomes vēlēšanām un mudina balsot par komunistu un bezpartejisko bloka kandidātiem. It kā būtu arī kāda cita iespēja. Tieši tālab, ka Latvijas Padomju rakstnieku savienības telpās jau kopš 12. janvāra ir iekārtots aģitpunkts, dzejnieka izvadīšana notiek no redakcijas telpām Blaumaņa ielā.»
Pūce priedes zarā
Rakstnieks Jānis Grots savās atmiņās «Pāris atmiņu skicējumu par Aleksandru Čaku» apraksta kādu Rīgas ēdnīcā dzirdētu dīvainu sarunu apmēram nedēļu pēc Čaka bērēm: «Todien biju iegriezies kādā Rīgas ēdnīcā un sāku pusdienot, pastarpām iemezdams acis laikrakstā. Pie blakus galdiņa pusdienoja divi glīti ģērbusies jaunekļi un par kaut ko dzīvi sarunājās. Kad nejauši šai sarunā sadzirdēju nosaucam Čaka vārdu, gluži instinktīvi pagriezu vienu ausi uz runātājiem. Kā šodien vēl atceros - viens no jaunekļiem teica otram tā: «Vai tu Čaka bērēs redzēji to pūci, kas visu laiku turpat kapa tuvumā tupēja priedes zarā un kā sastingusi raudzījās uz leju?» «Kā tad nu neredzēju? To jau redzēja visi,» otrais atbildēja un piebilda: «Jā, jocīgs gadījums ar to gudrības putnu, ar to pūci…»
Epizodi ar pūci kokā dzejnieka bēru laikā atminas arī kādreizējais Čaka kolēģis - laikraksta «Cīņa» līdzstrādnieks Juris Pabērzs, kurš izdevumam «Latvijas Vēstnesis» savulaik pauda: «Bet visu bēru ceremonijas laiku pie kapa kokā sēdēja pūce un vēroja notiekošo. Viņa laikam tur bija nolaidusies vēl tumsā, un, cik zinu, šie putni gaismā slikti redz. Tāpēc neriskēja kustēties. Tikai tad, kad nelaiķi guldīja zemē, naktsputns pacēlās spārnos un laikam devās prom. It kā dvēsele aizlidotu. Tas bija ļoti dīvaini - koki kaili, visu var labi saskatīt. Tiem, kas tic mistiskām parādībām un dvēseļu ceļošanai, varbūt tobrīd pat bija aukstas kājas.»
Pasjanss neiznāca
Par Čaka pēdējām dzīves dienām atmiņās dzejnieka memoriālā dzīvokļa iepriekšējai vadītājai Andrai Konstei stāstījusi arī dzejnieka pēdējo gadu līdzgaitniece, draudzene un mūza Milda Grīnfelde: «Kad Čaks bija slims un palika pie manis - tās bija trīs nedēļas. (..) Pēdējās dienās tikai bija daži ēdieni, kurus viņš gribēja; kartupeļu biezputra ar krējumu un apelsīnu sula; tajā pēdējā trešdienā man bija jāiet pēc apelsīniem, ko kāda mana radiniece bija izkārtojusi. Nāku mājās ar milzīgu kaudzi, kādiem pieciem kilogramiem, avīzes paņēmusi, prasu Aleksandram, kā laiks pagājis. Viņš man sāk stāstīt, kā ar gleznām sarunājies - kā jau darbnīcā, tur bija daudz gleznu. (..) Es bieži sēdēju Čakam blakus un liku pasjansu, jo viņam ļoti patika, ka to daru. Ja izdevās, viņš mani slavēja un piešķīra dažādus pašizgudrotus goda nosaukumus. Bet tajā dienā pasjanss neiznāca un neiznāca…
Kad viņš nomira, labu laiku biju viena ar viņu, un visu laiku tikai viens šis dzejolis galvā skan: «Vai varu tev pie kājām likt / Es savu klusēšanu?» Tas mani ļoti nomocīja. Bet bail man nebija nemaz - tieši otrādi, visu laiku gribējās būt viņam tuvāk klāt… Pēc tam atnāca Valdis Grēviņš, un tas bija tāds izdarīgs, lietišķs. Viņš lika atnest bārdas nazi, lai nodzītu Čakam bārdu; arī drēbes, ko uzvilkt.»