Kontrabasists Gunārs Upatnieks. Jāatdod viss un vēl mazliet

Gunārs Upatnieks: «Eiropas skatītājam mūzika joprojām ir vajadzīga. Iespējams, esmu privileģētā situācijā, jo uz mūsu – Berlīnes filharmoniķu – koncertiem vienmēr ir izpārdotas zāles, lai kur mēs braucam, un varbūt tas man rada nereālistisku ainu. Vācijā ir vairāk nekā 100 orķestru, tikai nedaudziem ir tik laba slava un izpārdotas zāles, bet vienalga man ir sajūta, ka, neraugoties uz dažādiem aktuāliem notikumiem, cilvēkiem vajag šo baudījumu. Tomēr nekas jau nav mainījies – galvenās klasiskās mūzikas patērētājvalstis Eiropā ir Vācija un Austrija» © F64

«Berlīnē esmu uz ilgu laiku, loti ticams, ka līdz pensijai, tas ir – 35 gadus. Sirreāla sajūta, tomēr – nekad jau nevar zināt, kas notiks, arī to, vai klasiskā mūzika cilvēkiem būs vajadzīga pēc gadiem desmit, divdesmit? » saka kontrabasists Gunārs Upatnieks, pirmais mūziķis no Latvijas, kurš spēlē vienā no labākajiem orķestriem pasaulē – Berlīnes Filharmoniskajā simfoniskajā orķestrī. Svētdien, 20. decembrī, Dzintaru koncertzālē viņš muzicēs koncertā Kontrabasa stāsts. 22. decembrī šo programmu iespējams klausīties Liepājā.

Steiks, deserts, kafija

«Šis nav klasisks piedāvājums Ziemassvētku laikā, bet, tā kā cilvēki ir dažādi, arī koncertu piedāvājumam šajā laikā, manuprāt, nevajadzētu būt ierobežotam vien ar Ave Maria, zvaniņiem vai garīgo mūziku. Adventes laikā ne visiem gribas Riekstkodi, kādam arī Brāmsa simfoniju,» uzskata kontrabasists Gunārs Upatnieks. Šoreiz Ziemassvētku festivāla laikā koncertā Kontrabasa stāsts izskanēs kontrabasa «zelta repertuārs» – Džovanni Botezīni un Reinholda Gliēra, kā arī Andra Dzenīša, Riharda Štrausa un Pētera Vaska skaņdarbi. Pie klavierēm – Agnese Egliņa, monologus no Patrika Zīskinda slavenā darba Kontrabass lasīs aktieris Mārtiņš Meiers.

Pirms pāris gadiem analoģisks koncerts izskanēja Spīķeru koncertzālē, bet toreiz publikas pieprasījums bija tik liels, ka visiem nebija iespējas to apmeklēt. Tā kā Gunārs Upatnieks dzīvo un strādā ārpus Latvijas, ilgāku laiku nevarējuši vienoties par visiem pieņemamu laiku, kad šo programmu atkārtot, bet nu tas beidzot realizējies. «Bija ieguldīts liels darbs, gribējām to nospēlēt vēl kādu reizi. Šajā programmā atskaņojam skaņdarbus, kas rakstīti tieši kontrabasam, tie nav pārlikumi. Šajā gadījumā tas ir svarīgi, jo uzvedumā gan muzikāli, gan tekstuāli viss ir par un ap šo instrumentu, nav nekāda falša,» uzsver mūziķis. Šajā projektā viņam visvairāk patīk tas, ka mūzika ir papildināta ar aktierisko sniegumu. «Parasti cilvēki atnāk uz koncertu, klausās skaistu mūziku, paši iztēlojas, bet šoreiz var redzēt arī aktierspēli, un, manuprāt, tā ir pievienotā vērtība. Tā teikt – ir ne tikai steiks, bet arī pēc tam deserts un kafija. Īsa, bet intensīva programma.»

Pilnā loze Berlīnē

Pirms neilga laika Gunārs Upatnieks pievienojies Berlīnes Filharmoniskajam simfoniskajam orķestrim, viņš ir pirmais mūziķis no Latvijas, kurš guvis iespēju tajā muzicēt pastāvīgi, jo izturējis arī divus gadus ilgo pārbaudes laiku. «Viss iet augšup. Man ir paveicies, spēlēju vienā no pasaules labākajiem orķestriem. Daudzi talantīgi cilvēki netiek strādāt šādā orķestrī, jo – tā tiešām ir patiesība – ir jāatrodas pareizajā laikā, pareizajā vietā. Šobrīd orķestrī esam 11 kontrabasistu, grupa ir nokomplektēta, nākamreiz vieta atbrīvosies tikai pēc desmit gadiem,» stāsta Gunārs Upatnieks. Mūziķis skaidro, ka vispirms ir jābūt brīvai vietai, lai būtu iespēja piedalīties konkursā, kurā ir labi jānospēlē visa orķestra priekšā un jāsaņem visa orķestra akcepts. «Tas ir arī gaumes jautājums. Gadās arī tā – tu esi labāks, bet pasaka, ka šajā kolektīvā labāk iederas kāds cits,» nosaka mūziķis.

Izrādās, ka par šo orķestri viņš sapņojis, mācoties pēdējās klasēs Dārziņskolā, kad apjautis, ka dzīvi saistīs ar mūziku. «Es zināju, ka nekad naudu nepelnīšu kā solists, kas ar kontrabasu ir daudz sarežģītāk nekā ar vijoli vai klavierēm. Es zināju, ka spēlēšu orķestrī, un Berlīnes Filharmoniķi ir kā olimps mūziķiem. Ir daudzi labi orķestri pasaulē, bet ekstra labi ir ļoti maz,» uzskata Gunārs Upatnieks. Pirmie divi gadi, kamēr vēl bijis pārbaudes laiks, bijuši grūti arī tāpēc, ka apzinājies – kolēģi viņu vērtē ne tikai kā mūziķi, bet arī kā cilvēku, jo viss orķestris ir kā liela ģimene. «Vai iederies kolektīvā, vai māki sastrādāties ar citiem – zināju, ka vērtē katru manu soli. Protams, tur ir jauki cilvēki, bet pats visu laiku domā – vai esmu pietiekami labs? Kad tuvāk nāca balsošana, domāju – esmu jau izbaudījis, ka koncerti ir fantastiski, zāles vienmēr ir izpārdotas, notiek braucieni uz labākajām koncertzālēm pasaulē, un gribētos to visu turpināt, bet nezinu, vai tā arī būs. Vienīgais mierinājums – ir bijuši divi fantastiski gadi, un tad jau redzēs,» atceras Gunārs Upatnieks. Arī viņa kolēģi nevarot saprast, kā no valsts ar tik maz iedzīvotājiem var nāk tik daudz tik augsta līmeņa mākslinieku.

Par savu veiksmīgo karjeru Gunārs Upatnieks varot būt pateicīgs, jo daudz kas esot arī noticis nejaušības dēļ, trāpot uz pareizajām pogām. «Kad kļuvu par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistaru, man bija tikai 21 gads. Tajā brīdī es sapratu, ka esmu labākajā vietā Latvijā, bet sapratu, ka vēl daudz varu profesionāli mācīties, instrumentu vēl nepārvaldu tā, kā gribētu. Aizbraucu mācīties, un tas bija vispareizākais lēmums. Jā, tas bija finansiāli riskanti, un man bija jāpaļaujas uz to, ka kaut kad vecākiem varēšu atdot to, ko viņi manī ieguldījuši. Man noteikti paveicās ar skolotāju, ja būtu aizbraucis studēt uz Vīni vai Londonu, karjera būtu veidojusies citādāk.»

Multikulturālā Berlīne

Šobrīd Gunārs Upatnieks ar sievu Ilzi un bērniem dzīvo Berlīnē, ģimene esot izvēlējusies klusu rajonu, kur netālu ir mežs un ezers. «Uz darbu varu aizbraukt bez liekiem sastrēgumiem. Mēs vispār nejūtam saspringto situāciju, kas, protams, ir arī Berlīnē, bet – tās centrā. Jā, sabiedrība diskutē par bēgļiem, grib palīdzēt, bet uzskata, ka pilnībā ir jākontrolē Eiropas Savienības ārējā robeža. Protams, ir arī visādas spekulācijas, no sērijas – noziedznieki nāk, bet kopumā valda viedoklis – tiem, kas bēg no kara, ir grēks nepalīdzēt,» stāsta Gunārs Upatnieks.

Pa mūziķa ceļu savus bērnus Gunārs Upatnieks īpaši nebīdīšot. Meitiņa Evelīna dzied gan bērnudārzā, gan mājās, bet vairāk laika velta dejošanai. «Mūzika nekur nepazudīs, ja vien viņa pati gribēs. Zinu, ka citi jau divu gadu vecumā spiež rokās vijoli, bet man tas nešķiet pareizi. Bērnībā es aizrāvos ar basketbolu un kontrabasu sāku spēlēt vien 14 gadu vecumā, līdz tam man nebija interese par mūziku, lai gan mani abi vecāki bija mūziķi. Protams, tajā vecumā nevar sākt mācīties spēlēt vijoli, bet kontrabasu var. Es ļoti ātri apguvu teoriju, man nebija problēmu iestāties Dārziņskolā,» stāsta divu bērnu tētis. Arī kontrabasa izvēli viņš uzskata par vispareizāko, un sevi nevarētu pat iedomāties spēlējam citu instrumentu. «Man patīk tas dobjais, zemais un sulīgais tonis, kas nāk no kontrabasa. Es zinu, ka valda daudz stereotipu. Zinu, ka par to ir daudz stereotipu kā par lēnu un tūļīgu instrumentu, bet to var spēlēt ļoti spoži un krāšņi.»

Šobrīd Upatnieku ģimene ir Latvijā, te arī svinēs Ziemassvētkus. Latviskās tradīcijas ģimenē tiekot uzturētas, arī dzīvojot Vācijā. «Ģimenē runājam tikai latviski, Evelīna šobrīd latviski runā daudz labāk nekā vāciski, lai gan, domāju, nākotnē grūtāk būs latviešu valodu uzturēt labā līmenī, lai gan šovasar pēc viena mēneša Latvijā meita vispār bija aizmirsusi vācu valodu.»

Kad Gunārs ir Rīgā, pirmais uzdevums – apciemot un apčubināt savu ģimeni, un tā viņam tiešām liela, jo nācis no sešu bērnu ģimenes. Vēl viņam patīk aiziet uzspēlēt basketbolu, lai gan šoreiz to nedarīs, jo nav ko lieki riskēt ar rokām. Būtu jau labi dzīvot Latvijā, tuvāk savējiem, viņš nosaka, bet «šobrīd Latvija nevar piedāvāt to, kas man būtu nepieciešams».

Gunārs UPATNIEKS

• Kontrabasists

• Dzimis 1983. gada 8. oktobrī Jelgavā

• Audzis sešu bērnu ģimenē, ir trīs brāļi un divas māsas

• Precējies, sieva Ilze ir kultūras menedžere, ģimenē aug Lūkass (1) un Evelīna (4)

• Mācījies Jelgavas 2. vidusskolā (1989–1997), absolvējis Em. Dārziņa mūzikas skolu (2002), ieguvis bakalaura grādu Latvijas Mūzikas akadēmijā (2006), studējis maģistrantūrā L. Janāčeka Mūzikas akadēmijā Brno (Čehija) un doktorantūrā Manheimas Mūzikas augstskolā (Vācija)

• Ieguvis 1. vietu konkursā Oklahomā (ASV, 2007), 1. vietu un Grand Prix konkursā Vroclavā (2008), 1. vietu Špergera starptautiskajā kontrabasistu konkursā Vācijā (2008), kā arī ieguvis 1. vietu un skatītāju balvu vienā no prestižākajiem konkursiem – 58. Starptautiskajā ARD izpildītāju konkursā Minhenē (2009)

• Bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasu grupas 1. koncertmeistars (2005–2010). Strādājis Bergenas Filharmonijā, šobrīd ir Berlīnes Filharmoniskā orķestra mūziķis (kopš 2011. gada)



Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.

Svarīgākais