Arturs Maskats: Ar vienu laiku nepietiek
«Šis skaņdarbs ir kā tango, taču vairāk tas ir veltījums skaistai mīlestībai, ko vēl nebija izaicinājušas Otrā pasaules kara vētras. Tas ir veltījums arī mūsu vecāku un vecvecāku paaudzēm, viņu sapņiem un cerībām,» saka komponists Arturs Maskats.
3. jūlijā Lielajā ģildē notika viņa darba Pusnakts Rīgā (Midnight in Riga) jeb Žanis un Johanna. Mīlestība pirmatskaņojums Latvijā pasaulslavenā vijolnieka Gidona Krēmera un orķestra Kremerata Baltica izpildījumā.
Komponists Arturs Maskats atklāj, ka darba ideja dzimusi pasen kā iespējamība uzrakstīt darbu speciāli Gidonam Krēmeram un orķestrim Kremerata Baltica un tā vēlāk transformējusies kā ideja rakstīt darbu, kas būtu veltīts Žanim un Johannai Lipkēm. Kā zināms, 2. pasaules kara laikā Žanis Lipke kopā ar sievu Johannu, draugiem un paziņām nosargāja apmēram 55 ebreju dzīvības, turklāt abi nodzīvoja kopā ļoti garu mūžu. Komponists uzsver, ka darbs ir veltīts 20. gadsimta trīsdesmito gadu atmosfērai un izjūtām, domājot par Rīgu, kas tolaik bija kā mazā Parīze, tāpēc darbā dominē noskaņas, kas saistītas ar mīlestības jūtām, romantiku un nostalģiju, opusā nav 2. pasaules kara kolīziju, karš šos varoņus sagaida nākotnē. «Man radies priekšstats, ka tajā laikā, pirms 2. pasaules kara, cilvēki vienkārši centās dzīvot. Viens nežēlīgs karš bija aiz muguras, laikam jau varēja just, ka kaut kas traģisks atkal briest pasaulē, tomēr cilvēki centās dzīvot. Un savās izjūtās bija dāsnāki un dzīvīgāki par mums pašlaik. Tā ir pasaule, kas aizgāja nebūtībā līdz ar 2. pasaules kara sākšanos, kad visa Eiropa pārvērtās, kad vērtības pārvērtās,» saka Arturs Maskats.
Cilvēkam, kas nav dzīvojis tajā laikā, protams, ir grūti apjaust tā perioda emocionālo noskaņojumu, tomēr to var mēģināt iztēloties, lasot grāmatas un uzklausot laikabiedru atmiņas. Arturam Maskatam pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu noskaņas palīdzējusi apjaust paša vecmāmiņas stāsti un arī kompozīcijas pasniedzēja Valentīna Utkina stāstītais. «Utkins nāca no turīgas ģimenes un laika posmā starp abiem pasaules kariem Sorbonnas universitātē Parīzē bija studējis arī jurisprudenci. Vēlāk, būdams kompozīcijas pasniedzējs konservatorijā, Utkins daudz stāstīja par šo periodu,» saka Arturs Maskats. Kā spilgtu piemēru iztēles ceļošanai laikā komponists min arī režisora Vudija Allena filmu Pusnakts Parīzē. «Tomēr tuvošanās laikam, kurā mēs neesam bijuši un par kuru mums tīk iedomāties, ļauj apjaust arī to, ka cilvēkam jau nekad nav pietiekami ar to laiku, kurā viņš atrodas. Pieminētajā filmā varonis nokļūst trīsdesmito gadu Parīzē, un tajā laikā viņa sastaptā sieviete grib nokļūt vēl senākā laikā... Mūžīgā ceļošana laikā.»
Darbs Midnight in Riga – opuss vijolei, čellam, vibrofonam un orķestrim – pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja jau maija sākumā Vācijā, pēc tam tas vairākkārt atskaņots daudzās pilsētās Vācijā, Čehijā un Austrijā. Komponists atzīst, ka šim darbam jau šobrīd veidojas versijas un, iespējams, vēlāk tas pat izvērtīsies par ciklu Midnight in Riga. «Mums būtu jāapzinās, cik milzīga privilēģija ir dzirdēt Gidonu Krēmeru Latvijā, viņa grafiks ir ārkārtīgi saspringts, bet viņš vienmēr atrod laiku Latvijai. Un arī viņa autobiogrāfiskās grāmatas, kas iznāk vācu valodā, vienmēr pēc tam tiek tulkotas arī latviski.»
Svētdien Arturs Maskats piedalīsies koncertā Dzimuši Rīgā, kurā atskaņos arī komponista skaņdarbu Tango. No Rīga 2014 piedāvājuma viņš šobrīd apmeklējot tikai tos pasākumus, kuros tiek atskaņots kāds viņa darbs, jo radošajā ziņā šis ir ļoti saspringts laiks. «Vasarīgākus laika apstākļu gribētos tādēļ, lai bez ķibelēm varētu notikt ieplānotie kultūras pasākumi gan Rīga 2014, gan Cēsu mākslas festivālā, nu negribētos lietu, krusu un pērkonu, bet mani radošie plāni ir tik blīvi, ka neredzu laiku, kad varēšu atvilkt elpu. Tāpēc man personiski, pie klavierēm strādājot, ir gandrīz vienalga – vai spīd saule, vai līst lietus,» smaidot nosaka Arturs Maskats.