Oratorija dzīvībai un mīlestībai
26. aprīlī Rīgas Domā, šogad veselus divus mēnešus agrāk nekā ierasts, ar pasaules pirmatskaņojumu tika atklāts nu jau par ikgadēju muzikālu tradīciju kļuvušais Rīgas festivāls.
Zigmara Liepiņa Transcendentālā oratorija kļuva par pārdzīvojumu raisošu muzikālu notikumu starp nesen aizvadīto Lieldienu laiku un tuvojošos Mātes dienu, gandrīz simboliski šos divus tematus sapludinot dramaturģiski spēcīgā vokāli instrumentālā partitūrā. Par tās iedvesmas avotu autoram kalpojis internetā publicēts stāsts par zemestrīci Japānā, kur zem gruvešu sadragātas jaunas sievietes mirstīgajām atliekām glābējs atradis segā ietītu zīdaini, kuram līdzās nolikts mobilais tālrunis ar īsziņu: «Ja tu izdzīvosi, atceries – es tevi mīlu!» Andras Manfeldes libreta tekstam mijoties ar Bībeles psalmiem, ērģelēm sasaucoties ar simfonisko orķestri (LNSO), kori (Latvija) un solistiem, Transcendentālā oratorija savieno reālo un imagināro laiktelpu, uzrunā, emocionāli aizkustina, šķīstī un raisa līdzpārdzīvojumu gan individuālā, gan, gribētos domāt, kolektīvā līmenī.
Jaunajam diriģentam Jānim Liepiņam pie pults ir nopietns uzdevums. Savākt skaņu baznīcā, īpaši jau Rīgas Domā, kad vienā skaņdarbā muzicē ērģeles, orķestris, koris un solisti, ir grūti. Noklausoties oratoriju atkārtoti, Radio Klasika arhīvā, jāsecina, ka dzīvajā izpildījumā tomēr baznīcas skanējums ar tam raksturīgo reverberāciju, laika nobīdi un plūstošo akustiku vietām jūtami liedza ne vien saprast dziedāto tekstu (bez sekošanas programmiņā iedrukātajam libreta tekstam saturiskā slodze auditoriju sasniedza ļoti fragmentāri), bet arī pārvērta dramatiskās kulminācijas grūti klausāmā troksnī. Visticamāk, tas ir jautājums ne tik daudz par diriģenta meistarību, cik par pieredzi un baznīcas akustikas specifiku – atcerēsimies, ka cil vēku pilnā baznīcā arī akustika ir citāda nekā tukšā, kādā notiek mēģinājumi. Šoreiz arī izteikti varēja manīt, ka solisti un mūziķi ar grūtībām sadzird sevi un cits citu. Rezultātā skaņdarba dramaturģisko viļņošanos vietumis krusteniski šūpoja arī nevienlaicīguma stihija. Tomēr tas šoreiz nebija galvenais.
Oratorija sākas ar austrumnieciski minimālistisku flautas solo klusumā, kam pamazām pievienojas teksts (Teicējs – Gundars Āboliņš), arfa, stīgu akordi, kas pamazām piešķir dramatiskākas aprises, pirmo vilni metot kora a cappella psalma dziedājumā. Vokālajās partijās, īpaši Mātes (Inga Šļubovska) šūpuļdziesmā un Glābēja (Aleksandrs Antoņenko) dziedājumā ieskanas pazīstami, melodiski motīvi, kas atsauc atmiņā Zigmara Liepiņa Parīzes Dievmātes katedrāli, tomēr visdrīzāk tā nav apzināta pašcitēšana, bet gan komponistam raksturīgas harmonijas, melodiskais rokraksts.
Pirmā kulminācija ir zemestrīces portretējums ar sitaminstrumentu grāvieniem un metāla pūšaminstrumentu pieteikumu uz disharmonējoša ērģeļu fona. Tam seko atkal lirisks atvilnis ar izteiksmīgi melodisku 1. vijoles solo (Raimonds Ozols) un Gundara Āboliņa izcilā dikcijā un emocionālā piepildītā intonācijā runāto Teicēja tekstu. Viļņveida dramaturģija un dialoģiskais skaņuraksts oratorijā neļauj atslābt, turot klausītāju nemitīgā spriedzē. Gandrīz kinematogrāfiski ir sitaminstrumentu ritmi, bungu grāvieni un ātrās palīdzības signalizācijas motīvs, kora čuksti un kliedzieni «Kāpēc?».
Filmēšanas kameras krāns met spocīgu ēnu virs altāra, kur cauri vitrāžām rotājas saules stari. Mirklīga, gaistoša nāves dvesma, Mātes balss un ausis plosošs fortissimo finālā. Šajā skaņdarbā nav blāvu, netveramu pustoņu, tas gleznots spēcīgiem, dramatiskiem triepieniem. Oratorijā izkliegtās sāpes un dusmas caur melodramatisku smeldzi tomēr ved pie mīlestības un dzīvības kā pamatvērtību apliecinājuma. Tik vienkārši, skaidri un reizē fundamentāli. Tas bija pirmatskaņojums ar spēcīgu pēcgaršu un mākslas un dzīves realitāšu skaudri nepielūdzamās krustošanās apjausmu, kas lika uzmesties zosādai, nākamajā rītā ap brokastlaiku izlasot medijos sēru vēsti par brīnišķīgās aktrises Veras Singajevskas aiziešanu mūžībā tajā pašā vakarā, kad viņas dēls aktieris Gundars Āboliņš skandēja vārsmas mātes mīlestības neierobežotajiem apvāršņiem Doma baznīcā.