«Mēs redzam, ka pasaulē valdošā agresija nav apturama ar vīrišķīgu spēku, kari visu laiku atkārtojas. Un, mūsuprāt, tieši sieviete ar savu gudrību un, iespējams, arī viltību spētu apturēt agresiju mūsdienās. Tomēr arī sieviete ir spējīga sākt slepkavot,» saka diriģents Normunds Dreģis.
Rīt Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā notiks kameroperas Līsistrate pirmizrāde, precīzāk – divu kameroperu pirmizrādes, kas tapušas, iedvesmojoties no sengrieķu dramaturga Aristofāna tāda paša nosaukuma darba, un meklēs atbildi uz jautājumu «Vai iespējams mainīt pastāvošo pasaules kārtību?»
Tūkstošgadīga tēma
Aristofāna luga Līsistrate uzrakstīta 411. gadus pirms mūsu ēras. Tā uzjautrina ar satīriskiem, klaji erotiskiem un dažkārt neķītriem dialogiem, taču būtībā stāsts ir par nebeidzamu karu un par sievietēm, kas atrod ieroci, ar ko apturēt slepkavošanu. Aristofāna sieviešu stratēģija ir: «Ja jūs gribat seksu, pārstājiet karot tūlīt pat!» Projekta Līsistrate idejas autore un producente ir Antra Dreģe, kas pie šā projekta strādājusi apmēram četrus gadus. Radošajā komandā viņa aicinājusi strādāt komponistu Kasparu Evaldu no Šveices, kurš rakstījis libretu un mūziku komēdijai Līsistrate, bet šā paša vēstījuma drāmas variantam libretu rakstījusi Inese Zandere, mūziku komponējis Jēkabs Nīmanis. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, režisores – Kristīne Siris un Zane Kreicberga, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, iestudējumā piedalās vokālā grupa Putni, vīru koris un kamerorķestris. Galvenajās lomās: Kristīne Gailīte, Žanīna Hircela (Šveice) un Roberts Kollers (Šveice). Izrādes notiks šodien un rīt Latvijas Dzelzceļa muzejā, bet parīt – Liepājas teātrī, savukārt gada nogalē šis projekts tiks izrādīts Šveicē – Bāzelē un Cīrihē.
Normunds Dreģis, kurš diriģēs abas kameroperas – komisko un dramatisko, ir pārliecināts, ka šobrīd jo īpaši svarīgi ir akcentēt senseno jautājumu – vai skaistums glābs pasauli. Diriģents atgādina, ka Aristofāna komēdijas pamatā ir vēsturisks notikums – Peloponēsas karš, kas notika no 431. gada p.m.ē. līdz 404. gada 25. aprīlim p.m.ē. Lai gan jau 421. gadā p.m.ē. tika noslēgts miera līgums starp Atēnām un Spartu, drīz tas tika pārkāpts, un karš turpinājās. «Sievietes sēdēja mājās, audzināja dēlus, kas aizgāja karā, krita karā. Tāda kara mašīna, kuru neviens nevarēja apturēt – mūžīgā vendeta,» saka Normunds Dreģis. «Pagājuši teju 2500 gadu, bet cilvēku agresija ik pa laikam uzvirmo. Un kur tad mēs ejam patlaban, 21. gadsimtā? Man pašam personiski ir jautājums par Eiropas Savienību, kāds ir tās virsuzdevums, tās mērķis? Vai lai cilvēki dzīvotu mierā, saticībā un labklājībā, vai arī tiek veidota kaut kāda apvienība, kas grib uzkundzēties kādam un tādējādi atkal uzjundīt un izaicināt agresivitāti? Jā, kādi ir politiskie mērķi? Šādi jautājumi ir jāuzdod.»
Mūziķiem šķiet interesants arī radošās komandas sastāvs – par karu runā mākslinieki no Šveices – valsts, kas ilgstoši bijusi neitrāla un nav piedzīvojusi kara šausmas savā zemē. «Šveice ir absolūtas labklājības zeme. Tā atrodas Eiropas centrā, tai visu laiku apkārt notikuši kari, bet pati Šveice bijusi pasargāta. Turpretī Latvija gadsimtiem ilgi ir piedzīvojusi ne tikai karus, bet arī dažādas okupācijas. Manuprāt, simbolisks salikums radošajā komandā.» Mākslinieks ir arī pārliecināts, ka šis ilgstoši veidotais projekts savu pirmizrādi piedzīvo ļoti labā laikā – kad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Ar gēniem viss kārtībā
Pērn Normunds Dreģis tomēr izšķīries pamest darbu Latvijas Nacionālajā operā, jo viņam «dzīvē ir svarīgi darīt lietas, kas pašam ir profesionāli aktuālas. Protams, ka šī joma man ir tuva – pirms tam strādāju Rīgas Muzikālajā teātrī, kas tika likvidēts, un pēc tam Nacionālajā operā es nostrādāju 17 gadu, bet es tur nevarēju mākslinieciski brīvi izpausties, pēdējie gadi tur bija radoši pieticīgi. Man dzīvē ir nepieciešama profesionāla perspektīva un arī iespēja plānot savu dzīvi, nevis dzīvot gaidīšanas režīmā, esot mūžīgi gatavam spontāniem izsaukumiem». Šobrīd Normunds Dreģis ir Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas kamerorķestra Armonico mākslinieciskais vadītājs, strādā arī Olaines Mūzikas un mākslas skolā – vada orķestra klasi un ir kamerorķestra diriģents. Turklāt nu esot arī brīvākas rokas plānot savu laiku, lai piedalītos dažādos projektos.
Pēc Līsistrates sāksies mēģinājumi pie V. A. Mocarta komiskās operas Bastjēns un Bastjēna iestudēšanas, kas taps kopā ar jauniešiem – Mediņskolas audzēkņiem un Mūzikas akadēmijas studentiem. «Es esmu atvērts cilvēks, un, ja dzīve dod iespējas, es tās izmantoju. Turklāt cilvēkam ir svarīgi saprast, kur tieši un kam viņš dzīvē ir vajadzīgs, kur ir viņa vieta. Man šķiet svarīgs darbs ar jauniešiem, jo kādam taču ir jāveido inteliģentu jaunā paaudze. Kur tad citur, ja ne mūzikas un mākslas skolās, aug latviešu tautas inteliģences jaunā paaudze,» saka Normunds Dreģis. Tāpēc arī Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas kamerorķestri Armonico, ar kuru viņš strādā jau desmit gadu, viņš sauc par savu «īpašo bērnu, ar kuru kopā ir bijuši lieliski panākumi un izdarītas labas lietas». Jauniešu kolektīvu vienīgā nelaime esot tā, ka tajā nemitīgi mainoties sastāvs un tieši tajā brīdī, kad šķietot – nu jau ir kaut kas labs izveidots, skolas absolventi iet prom, bet pievienojas atkal jauni bērni. «Un sākas viss no gala,» nosaka pedagogs, kura audzēkņi nu muzicē Latvijas profesionālajos kolektīvos, studē Mūzikas akadēmijā, daži arī aizbraukuši skoloties ārzemēs. «Mūzikā un mākslā tomēr valda princips – esi tur, kur ir darbs. Kādam lielākas iespējas ir šeit, cits brauc tās meklēt ārpusē. Nevienu nedrīkst nosodīt, jo – katram savs ceļš,» saka Normunds Dreģis. «Mums ir daudz gudru un domājošu jauniešu. Zinu, ka daudzi atrodas dzīves grūtību slānī, kur jācīnās par savu eksistenci, bet liela daļa izglīto sevi. No savas pieredzes zinu – ne visi, kas spēlē orķestrī, pēcāk kļūst par profesionāliem mūziķiem, daudzi izvēlas pavisam citu ceļu, bet viņi ir attīstījuši spējas, kas vēlāk dzīvē lieliski noder. Uzskatu, mūsu tautai ir labas cerības, ka arī nākotnē mums būs kvalitatīva inteliģence,» uzskata pedagogs. Protams, eksistenciālie jautājumi ir svarīgi ikvienā sabiedrībā, ir jārūpējas arī par demogrāfiju, bet nedrīkst ekonomēt arī uz jau esošās jaunās paaudzes izglītošanu. «Kopš bērnības ir jāraisa interese par jomām, kurās balstītas nācijas pamatvērtības.»
Sabiedrības labā
Nenāktu par sliktu, ja mēs ikviens kaut ko darītu sabiedrības labā, neprasot nekādu atlīdzību, – uzskata Normunds Dreģis, kurš pirms pāris gadiem iniciējis izveidot Latvijas Orķestru apvienību, kurā nu jau ir 24 kolektīvi – bērnu un jauniešu stīgu, simfoniskie un kamerorķestri. Mūziķis cer, ka vairs nav ilgi jāgaida, kad arī Latvijā sāks attīstīties tradīcija veidot dažādus amatieru simfoniskos orķestrus. Kā piemēru viņš min Vāciju, kur, piemēram, juristu vai ārstu simfoniskais orķestris neesot nekas neparasts. «Un bez problēmām var iestudēt simfoniju,» nosaka Normunds Dreģis. Viņa sabiedrisko pienākumu spektrā ir arī darbošanās Rīgas Latviešu biedrībā. «Katram latvietim vajadzētu būt svarīgam sabiedriskajam darbam, ir svarīgi ne tikai ņemt, bet arī kaut ko dot». Cita lieta – par profesionālu darbu ir jāsaņem adekvāts atalgojums, lai varētu nodarboties ar filantropiju. «Es jūtu aicinājumu to darīt – šādiem darbiem es redzu jēgu un tie man sniedz gandarījumu.»
Lai gan ziemas sezona māksliniekiem parasti ir visblīvākais darba laiks, ja vien gadoties brīvs brīdis, ģimene brauc uz Kurzemes jūrmalu, lai varētu baudīt atpūtu pašu celtā vasaras mājā. «Pēdējos 15 gadus neesam bijuši tūrisma braucienos, jo visu brīvo laiku veltījām mājas celtniecībai. Tur esam lielākoties vasarās, lai gan esam ierīkojuši arī krāsni un pirtiņu. Māja man sniedz īpašu ģimenes sajūtu, turklāt – tā celta paša rokām. Sieva tur ir skaisti iekopusi dārzu, tajā katru akmenīti paši esam atvēluši. Un galu galā – tur uzaudzis mūsu dēls.»