Latvijas muižas turpina savu mūžu grāmatā

 
GARU GADU DARBS. «Es gribēju aptvert pēc iespējas visas Latvijas muižas, dokumentēt to attīstību vai bojāeju gadsimtu gaitā, muižu likvidāciju un situāciju mūsdienās,» atverot grāmatas Muižas Latvijā otro sējumu Rīgas Domā, teica Vitolds Mašnovskis ©Kaspars Krafts/F64 Photo Agency

Fotogrāfs un kultūras pieminekļu pētnieks Vitolds Mašnovskis fotogrāfijās fiksējis un izpētījis ap 1200 Latvijas muižu kompleksu. Pirmais enciklopēdijas Muižas Latvijā sējums dienasgaismu ieraudzīja pērn – Latvijas simtgades jubilejas gadā. Nule iznācis otrais. V. Mašnovska devumam jāpieskaita arī pētījums par Latvijas luterāņu baznīcām četros sējumos, kā arī savu izdošanu gaida materiāls par muižnieku apbedījumu memoriālo kultūru.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis grāmatas atvēršanas pasākumā atgādināja laiku pirms 220 gadiem, kad Garlībs Merķelis izdevis publicistisko darbu Latvieši. Šā darba idejas pārķēra jaunlatvieši, kuri bija pirmie no dzimtbūtniecības atbrīvoto latviešu zemnieku dēli. «Merķelis iemācīja nīst muižu, un latvietis viņa darbā varēja ieraudzīt apkopotu visu to, kas lika muižu uztvert kā savu paverdzinātāju un to īpašniekus kā sliktus, viņiem nelabvēlīgus cilvēkus. Šobrīd pēc 220 gadiem latviešiem ir atkal jāmācās mīlēt muižu, izdot tai veltītas grāmatas un pētīt, kas tas bija par fenomenu,» sacīja O. Spārītis, piebilstot, ka muiža nav tikai skaistā kungu māja, bet ekonomisks jēdziens - tas ir īpašums, ko tālredzīga apsaimniekošana ļāva padarīt par kultūrvēsturisku centru. To, cik katrs no īpašniekiem varēja atļauties, varam redzēt vēl šodien.

Skaidrs arī tas, ka šā mantojuma izmantošanas un apsaimniekošanas prasmi nevarēja iemācīties vienā dienā. Baltvāciešiem tas prasīja 700 gadu. Diemžēl no šā mantojuma līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai neliela daļa. Par laimi, tas, kas vēl ir redzams dabā, ir saglabāts nu jau divos grāmatas sējumos. «Daļa no šīm ēkām ir pagastu īpašumā, un tajās ir skolas, muzeji un citas sabiedriskas ēkas. Bet daudzas ir arī privātās rokās, un to uzturēšanu apgrūtina tas, ka tagadējiem saimniekiem nav tās rocības, kas bija to sākotnējiem saimniekiem. Nav to tūkstoš vai divtūkstoš hektāru zemes, no kā gūt peļņu, bet ir parks un sienas, kas neienes neko, bet ir jāatjauno un jāiegulda ne mazums līdzekļu. Turklāt jādomā, kā to visu izmantot, jo ne visas ēkas atrodas izdevīgās vietās - tuvumā lieliem autoceļiem, kas ir ērtāk viesnīcas vai restorāna ierīkošanai,» teica LZA prezidents. Tāpēc esot brīnums, ka, piemēram, kaut kas atdzimst no drupām, kā Odzienas muiža, kas piedāvā plašu pakalpojumu spektru, arī Kārļa muiža savu bilanci jau var rēķināt plusos, nevis mīnusos. O. Spārītis arī norādīja, ka pa garajiem gadsimtiem, kad baltvācieši dzīvoja blakus latviešiem, daudziem dzimtās rit gan vienu, gan otru asinis. «Mēs nepavisam neesam vienkārša nācija ar vienkāršu likteni un mantojumu, un tam ir nepieciešama gudra, tālredzīga kopšanas politika. Saudzējoša un mīloša.»

«Es gribēju aptvert pēc iespējas visas Latvijas muižas, dokumentēt to attīstību vai bojāeju gadsimtu gaitā, muižu likvidāciju un situāciju mūsdienās. Man ir svarīgi, ka varu publicēt muižas attēlu tās pirmsākumos un tagad, kad gandrīz visas ēkas ir pārbūvētas,» skaidroja grāmatas autors V. Mašnovskis, uzsverot, cik svarīgi ir materiālu publicēt, lai to izmantotu pēc iespējas plašāks cilvēku loks, nevis tikai turēt arhīvā, kur tam ir maza vērtība. «Gribu, lai tā aiziet līdz katra sirdij, jo tā ir mūsu nacionālā kultūra un bagātība. Ceru, ka vismaz daļa no tā atdzims un atgūs savu skaistumu un greznību.» Krājums tapis četru gadu desmitu garumā, sākot no tā brīža, kad viņš strādāja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde) Tukuma nodaļā. Vēsturiskos attēlus meklējis Vācijas un Latvijas muzejos, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā. Enciklopēdijas formāts arī noteicis ļoti stingru informācijas atlasi un koncentrētu aprakstu, atmetot emocionālu fonu. Grāmatā norādīta muižas atrašanās vieta, ziņas par tās ekonomiku, muižas īpašnieku vēsturi, akcentējot pirmos un pēdējos saimniekus. Atsevišķa sadaļa veltīta muižas kompleksa raksturojumam - kungu mājai vai pilij, pārvaldnieka mājai, kalpu mājām, ražotnēm (brūžiem, lopu kūtīm, kaļķu un ķieģeļu cepļiem), to sākotnējam izskatam un situācijai mūsdienās, stilistiskajām īpatnībām. Minētas arī ziņas par parkiem un muižnieku apbedījumiem. Diemžēl daudz kas aizgājis bojā arī pirms 1940. gada. Autoram izdevies apkopot informāciju par 147 muižām, kas gāja bojā 1905. gadā. Tolaik gan lielākie postījumi skāruši kungu mājas, nevis visus muižu kompleksus.



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!