NRA PĒTĪJUMS: Mūzas latviešus skūpstīja, bet vai nākotni pačukstēja?
 
KATRAM TĀ GRIBĒTOS! Franču gleznotājs Pols Sezans (1839–1906) ap 1860. gadu uzņēmās parādīt, kā varētu izskatīties attiecības starp dzejnieku un viņa mūzu ©Publicitātes foto

Īsts mākslinieks spēj radīt kaut ko tādu, par ko pirms mākslas darba parādīšanas neviens cits nav spējis iedomāties. Vai tādā gadījumā nevarētu palūgt, lai mākslinieks ierauga, sadzird vai vēl kaut kā sajūt nākotni tāpat kā savu mākslas darbu pirms tā tapšanas?

Lai cik nedroši būtu paļauties uz māksliniekiem nākotnes sakarā, nekādi labāki varianti arī nav atrasti. Vai tad sociālās zinātnes un filozofija piedevām nav dažādi mākslas paveidi? Tā taču uzskatīja senie grieķi, kuru galvenais dievs Zevs bija apgādājis mākslu un zinātni ar mūzām no vienām un tām pašām dzimumattiecībām. Kā mākslinieki visos laikos un vietās, tā arī latviešu mākslinieki ir vismaz mēģinājuši attaisnot cerības, ka cilvēki ar viņu palīdzību uzzinās to, kā vēl nav. Pavisam nesen nosvinētās valsts simtgades kontekstā iespējams atskatīties, kas viņiem šādā veidā izdevies.

Cik vērtas «prieka gaviles»?

Meklējot pēc virsrakstiem, pirmais paredzējums Latvju valsts nākotne datējams ar 1919. gada 15. augustu. Tā saucās avīzes Latvijas Sargs 1. lpp. publicēts dzejnieka un publicista Viktora Eglīša (1877-1945) raksts, kurā īstenībā no kopā astoņiem tūkstošiem burtu nākotne tiešā veidā aprakstīta labi ja 1,3 tūkstošos. Lauvas tiesa rakstu darbā atdota ne nākotnei, bet pagātnei - atskatam uz brīvības cīņām, kuru gaita līdz 1919. gada vasaras beigām tika pasniegta kā garantija, ka turpmāk visam jāatrisinās tikpat labi un vēl daudz labāk: «Kad es iedomājos mūsu valsti nākotnē, tad nevaru atturēties no neviļām prieka gavilēm. Mēs nepiederēsim vairs ne pie Vācijas, ne pie Krievijas, kura nekad vairs neatdzims.» Ja to lasa kā paredzējumu, tad V. Eglītis ir izgāzies, bet pieņemsim, ka ar paredzēšanas spējām patiešām apveltītais cilvēks šeit uzmundrina un drošina ķerties pie tikai daļēji paveicamiem uzdevumiem, no kuriem nebūtu paveikts nekas bez cilvēku ilūzijām, ka viņi paveiks visu vai vismaz daudz vairāk, nekā reāli iespējams.

MŪZU SKŪPSTĪTIE. Žurnāla Svari mākslinieki iemūžinājuši, kā Viktors Eglītis raudzījies nākotnē, Kārlis Balodis pētījis kāpostus no pareizo muitas tarifu viedokļa, kas ir vēsturiski reāls fakts, un dr. Orientācijs uzrunājis sievietes ar rindām no savas dzejas. Valdemāra Reiznieka 60. dzimšanas diena vairākos 1937. gada preses izdevumos atzīmēta ar viņa fotogrāfiju karavīra svārkos, kurus viņš laikam nenovilka arī pēc 1933. gada atvaļināšanās no 1897. gadā Krievijas armijā sāktā dienesta / Publicitātes foto

Spējas paredzēt nākotni V. Eglītis ir apliecinājis, paredzot savu likteni. Jau 1925. gadā izdotā dzejoļu krājumā melns uz balta rakstīts, ka viņam «dzīves galā jāizcieš būs sods», kas 1945. gadā piepildījās kā nāve cietumā. Kādā citā reizē viņš paredzēja, ka «ne miesās vien, ir garā aprakts tikšu», kas ļoti precīzi raksturo viņa statusu padomju varas gados, kad viņa darbi bija aizliegti un «tikai viņa vārds - izķēmots un nomelnots - ceļoja pa dažādām literatūrvēstures grāmatām» (Janīnas Kursītes-Pakules liecība priekšvārdā V. Eglīša dzejoļu 1990. gada izdevumam).

Mantojumā Latvijas valsts otrajam gadu simtam V. Eglītis ir atstājis ar 1924. gadu datētu jautājumu: «Vai noturēsimies mēs savā piekrastē, / Kad tautas kustēt sāks, mums pāri brukt, mūs vajāt? / Vai pietiks spēka mums tad lepni uzbrēkt: stājat!» Lielās nepatikšanās Latvijas valsts nonāca jau savā pirmajā simtgadē, kad cilvēku masas ir kustējušas pēc savu valdnieku pavēlēm. Latvijas otrais gadsimts sākas pavisam citādā - pārapdzīvotā pasaulē, kur tautām drīz vien nāksies meklēt sev izdzīvošanai derīgus zemes pleķīšus pašām, nevis paļauties uz savām valdībām un starpvalstu organizācijām. Tieši tas pats attiecas uz izdzīvošanai derīgo pleķīšu nosargāšanu tām tautām, kurām ir ko sargāt.

Jau 1919. gadā V. Eglītis atzina, ka latviešu ir pārāk maz, lai mēs vai kā valsts, vai kā tauta spētu nosargāt sevi tikai paši, tāpēc «labi, ka mums gadījušies tādi draugi kā tiesību aizstāvji angļi, brīvestības un vienlīdzības izstarotāji franči un bagātais Amerikas onkulis, kuram nekā netrūkst, netrūkst pat labas sirds». Laiks atsijājis no trijiem draugiem vienu, ja no draugiem gaida vairāk par laipniem vārdiem. Tikai viens no nosauktās trijotnes vēl spētu atnākt un iebelzt tam, kas dara vai tikai grasītos darīt draugam, t.i., mums, pāri, bet mūsu spēcīgais draugs pēdējos gados kļuvis tik nervozs, ka grūti saprast, ar ko viņš grib vai negrib draudzēties.

Simt gadu kā viens joks

Grieķi ir uzrādījuši arī tādu mūzu, kas mudina dzīt jokus. Ar viņas palīdzību cēlies vienīgais teksts no valsts pastāvēšanas sākuma, kurā aprakstīts, kas šeit notiks pēc apaļiem simt gadiem: «Latvju Preses Asociācija 1. martā 2024. gadā gatavojas uz grandiozu preses balli agrākās Spilves pļavās jeb tagadējā Eiropas Savienoto Valstu Mākoņu Pasta aerodromā,» informēja ne gluži aģentūra LETA, bet tās literārais pielikums Ilustrēts Žurnāls 1924. gada februāra numurā. Tik atraktīvā veidā dr. Orientācijs, t.i., dzejnieks Valdis Grēviņš (1895-1968), droši vien kopā ar citiem balles entuziastiem bija sacerējis aicinājumu interesentiem posties uz 1924. gada balli.

Tātad Latvijas atrašanās Eiropas valstu savienībā ir prognozēta pareizi. Šīs savienība pretenzijas regulēt visu tās dalībvalstu teritorijā notiekošo ir tik lielas, it kā patiešām varētu pienākt brīdis, kad «katrai valstij bij savs noteikts mākoņu sastāvs, un viņa tos nolaida uz ārzemēm pēc iepriekš izstrādāta saraksta», turklāt «mākoņi izpildīja visas parastās pasta operācijas», ar ko domāta informācijas nogādāšana adresātiem. Tādā skatījumā paredzējumu piepildījusi tehnoloģiju attīstība, jo milzīgu datu apjomu glabāšanai un pārvietošanai tagad latviešu valodā ir oficiāli apstiprināti apzīmējumi «mākonis» un «mākoņdatošana».

Preses balles sakarā sniegtā 2024. gada Latvijas apraksta smaguma centrs ir preses lietas, par kurām galvenā ziņa tāda, ka avīzes jau sen vairs neiznākot uz papīra. Jaunākās Ziņas kopš 1949. gada saucoties par Lillā Radiodzirkstīm, kuras izplatot «ar elektrības spēku. Īsi izsakoties, šo avīzi drukāja uz elektriskām lampiņām: ar sevišķu lillā elektrību visu abonentu lampiņās ieliesmoja tādas pat krāsas burtus.» Šāds datu pārraides apraksts ir pietiekami vispārējs un tāpēc atzīstams par atbilstošu 2024. gadā pilnīgi iespējamām bezvadu sakaru tehnoloģijām, par kurām to nākamie lietotāji šodien nezin neko daudz vairāk kā 1924. gadā. Turklāt 99,9% no viņiem gatavi pieņem vienā mierā, ka krāsainos attēlus rada dažādu krāsu elektrības lietošana.

Ļaujot vaļu tehnoloģiju attīstībai, nākotnes aprakstītāji vēlēja sev un citiem sociālo stabilitāti, kad bērni pārņem savu vecāku publiskās lomas. 2024. gada balles atklāšanas tiesības tika rezervētas 1924. gada balli rīkojušās Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības dibinātāja Pāvila Rozīša (1889-1937) dēlam, 106 gadus vecajam Viestardam. Īstenībā Latvijas brīvvalstī zināmās personas drīz vien tika izšķaidītas gan pa pavisam citām lomām, gan pa plašo pasauli un savas vietas Latvijas sabiedrībā spēja atstāt bērniem tikai izņēmumu gadījumos. Vislabākie rezultāti šajā ziņā Skulmju dzimtai, bet arī Grēviņi šiverējas pa publisko telpu nu jau trijās paaudzēs. Dažādus pārpratumus var izraisīt divas savā starpā nesaistītas Akurateru un tieši tāpat arī Skujenieku dzimtas, kuru locekļi kopumā noturējušies publisku personu statusā nu jau simt gadu vai pat ilgāk. Par ievērojamu rakstnieku kļuva Viktora Eglīša dēls Anšlavs (1906-1993), kam lielāko mūža daļu nācās pavadīt trimdā. Baku (tagadējā Azerbaidžānā) 1917. gadā dzimušais Viestards Rozītis mūžu nodzīvoja Latvijā († 1995) un pelnīja sev maizi ar tehniskiem darbiem.

Ko veikusi zinātņu mūza

Par viszinātniskāko zinātniskumu valsts reālās izveidošanas periodā jāpieņem Kārļa Baloža (1864-1931) lekcija Mūžīgā miera ideja un pasaules sauszemes izdalīšana tautu starpā, jo tieši ar to 1919. gada 29. septembrī tika uzsākta Latvijas Universitātes (tobrīd - Augstskolas) darbība; Jaunākās Ziņas nodrukāja lekciju pa daļām 29. un 30. septembrī. Ai, cik tas bija viltīgi! Kara rezultātā pašpasludinājusies Latvijas Republika lūdza karā uzvarējušo lielvalstu savienībai savu atzīšanu de jure, piesaucot mūžīgo mieru kā uzvarētāju atbrīvošanu no revanša draudiem. Jā, bet kāpēc neviens iepriekšējais karš nebija devis šādu rezultātu pat ne pēc tam, kad vācu filozofs Imanuels Kants (1724-1804) bija nācis klajā ar ieteikumiem, kā iemūžināt 1795. gada miera līgumu starp Prūsiju un Franciju? «Lai mūžīga miera idejai būtu ciets pamats, jānāk klāt jaunai idejai - pasaules taisnīgai sadalīšanai tautu starpā,» atbildēja K. Balodis. «Kā lai taisnīgi sadala?» - «Šī mēraukla var būt tikai katras tautas piederīgo skaits un tā daļa no lauksaimniecībai noderīgas zemes pasaulē.» Tajā brīdī tas nozīmēja sadalīt 56 miljonus km2 starp

1,7 miljardiem cilvēku. Manipulējot ar cariskās Krievijas statistikas datiem, K. Balodis pasludināja Latvijas iedzīvotāju tiesības uz tobrīd aptuveni zināmo valsts teritoriju ar vēl tādām izredzēm, ka «nākotnē kultūras cilvēkam nepieciešamo tropu augu ražošanai būs iespējams ņemt Dienvidamerikas vai Ostindijas salu zemes fondu, nomājot, piem., no holandiešiem pret koku izvedumiem kādu vidēji lielu salu no apm. 10 000 km2». It kā sadzirdējis to, kā tobrīd tikai dažos alus krogos pazīstamais Hitlers (1889-1945) jau vervēja sev sekotājus ar žēlošanos par vāciešiem trūkstošo, tajā skaitā atņemto Lebensraum (dzīves telpu) kā revanša kara vadmotīvu, K. Balodis ieteica piešķirt vāciešiem telpu Brazīlijas mūžamežos. Tādu ieteikumu izpildei karā uzvarējušajām valstīm būtu jāuzņemas pasaules valdības funkcijas. I. Kants to būtu atbalstījis, bet 1919. gada lielvalstu vadītājiem tas likās pārāk sarežģīti. Viņi 1921. gada 26. janvārī legalizēja Latviju starp daudzām citām kara sekām un ļāva notikumiem iet parasto gaitu uz kara rezultātu revīziju nākamajā karā.

Tagad K. Baloža 1919. gada runa būtu vai nu jāpazemina ar psihiatru konsilija diagnozi par runātāja plānprātību, murgiem u.tml. diagnozēm jo vairāk, jo labāk, vai jāpaaugstina līdz pašam galvenajam valsts noslēpumam. Kā tad nu mēs atzīsim, ka paši esam uzprasījušies pārtaisīt pasauli pēc formulas, kas nosaka uzņemt Latvijā 5-10 miljonus no 7-8 miljardiem pasaules iedzīvotāju.

Kādā pasaulē būs vieta latviešiem

Aprobēts paņēmiens Latvijas nākotnes paredzēšanai vienmēr ir bijuši mēģinājumi ieraudzīt šo nākotni ainās, kādas zīmējuši pasaules mēroga praviešu godu izpelnījušies ļaudis. Turklāt latvieši piedalījušies postamentu celšanā vismaz vairākiem praviešiem.

Bez latviešiem pie varas Krievijā nebūtu tikusi Ļeņina/Staļina kliķe, kas ar nelielām modifikācijām ne vien pastāvēja, bet laikā starp 1920. un 1990. gadu pārvaldīja tik plašu teritoriju un cilvēku resursus, ka pretendēja būt pati spēcīgākā pasaulē. Šis fakts tika pasniegts kā apliecinājums, ka itin viss pasaulē ejot Kārļa Marksa (1818-1883) norādītajā virzienā.

Kaut īsu brīdi, bet toties ap 1941.-1942. gadu ļoti nopietni šo kliķi apdraudēja Vācijas diktators Hitlers, kurš pirms tam bija pilnā mērā izmantojis latviešu dēļ radušos iespēju piesaistīt sev no Baltijas izdzītos vāciešus kā pirmos un aktīvākos revanša kara atbalstītājus. Latviešiem nācās kaut klusējot piekrist viņu nākotnes redzējumam vismaz tajos gados, kad Latvija atradās vācu okupācijā.

Ar vienu un to pašu rīcību latvieši izpalīdzēja gan Hitleram, gan arī vācu publicistam Osvaldam Špengleram (1880-1936), kura sauklis Untergang des Abendlandes, t.i., grāmata ar šādu nosaukumu, nāca pasaulē 1918. gada rudenī praktiski vienlaikus ar tagadējo Latvijas valsti. Arī latvieši ir piedalījušies tādu apstākļu veidošanā, kuru dēļ vācieši bija gatavi piekrist O. Špengleram, ka drīzāk gals klāt visai Eiropai, nekā tikai viņu labajai dzīvei tur, kur dažas Krievijas rietumu provinces pārtapa par Latviju. O. Špenglera grāmata pielipināja Eiropai birku, kas bija palikusi pāri no dažus gadus iepriekš nogrimušā kuģa Titāniks. Nenopietni, bet psiholoģiski iedarbīgi ir saredzēt līdzību starp nepilnām trijām stundām, cik ilgi grima Titāniks, un nepilniem trijiem gadsimtiem, cik ilgu pastāvēšanu Eiropai atvēlēja O. Špenglers 1918. gadā.

Valstij ir viedoklis

Latvieši ir vienādi sparīgi cēluši pjedestālu O. Špengleram un grūduši viņu no pjedestāla nost. Latvieši 1918. gadā pozicionējās kara uzvarētāju pusē un teica «fui!» vāciešiem arī par to, ka viņi O. Špenglera personā cenšas padarīt citus par biedriem nelaimēs līdz pat bojā ejai, ko pelnījuši tikai vācieši. Drošs paliek drošs, šādam «fui» tika nolīgts somu izcelsmes filoloģijas profesors Kārlis Tianders (1873-1938). «Mums, kas piederam pie Baltijas tautām, ir vismazāk iemesla piebiedroties vēsturiski-filozofiskai teorijai par Eiropas kultūras bojā iešanu. Šai pamatjēdzienā Špenglera vēstures filozofija, kura pamatota uz gadījuma parādību sekām. Drīzāk novērojams, ka kultūras dzīves attīstība pie Baltijas jūras virzās aprakstītā gaitā uz priekšu,» viņa publikācija Izglītības Ministrijas Mēnešraksta 1921. gada 11. numurā kalpo par Latvijas valsts oficiālo viedokli līdz šai baltai dienai. Nupat kā valsts simtgades svētku budžetā tika sadalīti kopumā desmitiem miljonu eiro tiem, kuri pamanījās apmēram šādas vārdu virknes salikt Latvijas reklamēšanai izdotajos bukletos un albumos, videoklipos, koncertuzvedumos un tostos. Akadēmisko titulu nozīme Latvijā ir būt par lielākām karotēm, ar ko cilvēki smeļ sev iztikas līdzekļus.

Daudz kas nesenajās runās skanētu identiski, ja simtgadi būtu svinējusi ne Latvijas Republika, bet Latvijas Padomju sociālistiskā republika. Tās ārējās propagandas izdevums Dzimtenes Balss 1979. gada 5. maijā ziņoja, ka marksistiski ļeņiniskās filozofijas censone Ella Buceniece (1949) «sniedz mūsdienīgu O. Špenglera «kultūras norieta» koncepcijas kritiku».

Jārunā «griezīgi skaidri un loģiski»

Pirmajos simt gados pēc Untergang des Abendlandes ir piepildījies tur paustais paredzējums par sociālisma jūgu līdz 2000. gadam. Reāli 1990. gadā Latvija līdz ar visu Austrumeiropu atbrīvojās no šāda jūga, bet Rietumeiropa - no bailēm nokļūt šādā jūgā. No neskaitāmi daudzajiem, kuri pārliecības vai izdzīvošanas dēļ bija sludinājuši vispirms sociālisma atnākšanu un pēc tam mūžīgu pastāvēšanu Latvijā, šeit iederas norādīt uz Edgaru Šilleru (1893-1941), kurš «sociālistiska žurnāla visiem, kas mācās» Signāls 1930. gada novembra numurā apņēmās «paredzēt visai precīzi», «kurp iet sabiedrība, kāds ir sociālās attīstības «vispārīgais virziens»». Šis virziens izrādījās ne vien Latvijas okupācija 1940. gadā, kas sākotnēji deva Edg. Šilleram solīdu amatu padomju propagandistu aparātā. Pretendentu uz labām vietām izrādījās vairāk nekā vietu, kā rezultātā viņš tika ielikts cietumā un nogalināts dažas dienas pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai. Bēgošie komunistu funkcionāri nespēja aizraut sev līdzi Centrālcietumā ieslodzītos un viņus nošāva, itin kā Molotova - Ribentropa pakta ietvaros izpalīdzot nacistiem, pirmkārt, ar svaigu propagandas gaļu - ar tik tiešām svaigiem, dažu dienu intervālā apraktiem un atraktiem cilvēku līķiem, un, otrkārt, ar iztukšotām cietuma kamerām nākamajiem ieslodzītajiem. Tepat vēl arī sakritība, ka Edg. Šilleram bija ne brālis, bet bēdubrālis Eduards Šillers (1889-1944 (?)), kurš pēc Pirmā pasaules kara bija palicis Padomju Savienībā un ražoja tur tādu pašu literāro produkciju kā Latvijā palikušais Šillers, par ko dabūja tādu pašu galu.

Nav jābūt komunistam, lai tiktu nogalināts. Ar dažu gadu nobīdi Edg. Šilleram sekoja V. Eglītis, tomēr būtiska atšķirība, ka V. Eglītis bija spējis to paredzēt jau gadu desmitus iepriekš. O. Špenglera pēkšņo nāvi grūti saprast citādi nekā nacistu paveiktu slepkavību, pirms kuras O. Špenglers bija vairākus mēnešus rīkojies tā, lai šādu atrisinājumu izprovocētu.

Ieraudzīt Latvijas nākotni atbilstoši O. Špenglera piedāvātajai cilvēces vēstures gaitas izpratnei ir ārkārtīgi smags uzdevums, uz kādu līdz šim bijis pieteicies tikai Valdemārs Reiznieks (1877-?). Viņu kā sava tēva draugu vairākkārt raksturojis Anšlavs Eglītis: «Karavīrs-filozofs Valdemārs Reiznieks, varenu pārdrošu sistēmu izgudrotājs, kuru dēļ viņu neieredzēja un apkaroja universitātes titulētie prātnieki» (Vai zini zemi, citronas kur zied); «no diskusiju vakariem, no kuriem man vairākus laimējās noklausīties, Reiznieks aizgāja ja ne gluži vienmēr ka pilnīgs uzvarētājs, tad tomēr nekad kā sakautais. (..) Reiznieks runāja apmēram tāpat kā rakstīja - sausi monotoni, bet griezīgi skaidri un loģiski» (Pansija pilī).

Edg. Šillers ir maldinājis citus un vēl jo vairāk sevi ne vien attiecībā uz nākotni, bet arī uz viņa laikā notiekošo ar tādu apgalvojumu, ka «pilsoniskā filosofija un zinātne teorijā noliedz sociālo prognozi». Tas nebija tiesa un nav tiesa šobaltdien. Nekas cits kā sociālā prognoze taču ir jau citētie K. Tiandera vārdi «aprakstītā gaitā uz priekšu», kuru atkārtošana ir tagadējā Latvijas valsts apmaksātā «pilsoniskā filosofija un zinātne». Pasaulē nekāda eksotika nav intelektuāli un psiholoģiski grūtāk veidojamas prognozes, kas nekādi neder par izejmateriālu ne partiju priekšvēlēšanu solījumiem demokrātiskajās valstīs, ne pastāvošās kārtības propagandai tur, kur šo kartību uztur diktatori.