Filmas "Kurts Fridrihsons" scenārija autore: Šī ir spēka filma, kas var iedot milzīgu ticību
Šodien pirmizrāde programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei ietvaros tapušai filmai "Kurts Fridrihsons"; no rītdienas tā skatāma kinoteātros daudzviet Latvijā.
Filmas režisore Dzintra Geka par savu jaunāko darbu saka: «Mēs kinovalodā uzbūvējām Fridrihsona pasauli - bez arhīvu kadriem, ar nedaudzām fotogrāfijām un viņa darbiem. Moto «Visur ir būts» kalpoja filmēšanas grupai par iedvesmu, un mēs devāmies pa Fridrihsona fantāzijas ceļiem.» Scenārija autore ir Gundega Repše, operators - Viktors Grībermans. Kurta Fridrihsona lomā Tālivaldis Lasmanis. Filmā atskaņo Gustava Fridrihsona, Pētera Vaska, Artura Maskata un Sandras Ratnieces skaņdarbus. Filma par Kurtu Fridrihsonu tapusi trīs gadus - no 2015. līdz 2018. gada septembrim septiņās valstīs. Neatkarīgā uz sarunu aicināja filmas scenārija autori Gundegu Repši.
- Par mākslinieku līdz šim izdotas jūsu veidotas grāmatas - Pieskārieni un Mala. Tā rakstīja Fridrihsons, pirms diviem gadiem klajā nācis albums Es biju šeit viens pats. Kā izlēmāt, ka par Kurtu Fridrihsonu vajag veidot tieši filmu?
- Filma ir ļoti tēlains veids, kurā cilvēkam var tuvoties. Ar vārdu drīzāk var nosist vai panākt tukšu grabēšanu. Jo īpaši tagad, kad gandrīz nevar atrast vārdus, kuri nebūtu devalvēti.
- Katru mūžs ieliek savā vietā - Fridrihsons dzimis 1911. gadā, jau diezgan apzinātā vecumā piedzīvo Pirmo pasaules karu, bēgļu gaitas, Latvijas valstisko neatkarību, okupāciju, izsūtījumu, pēc tam gandrīz vai izolāciju profesionālajā vidē. Un vēl viņam tiek dota iespēja gandrīz piedzīvot valstiskuma atjaunošanu - mūžībā viņš aiziet uzreiz pēc «janvāra barikādēm» 1991. gadā.
- Dievs deva iespēju tieši mums - ka Kurts «pārnesa» brīvās valsts elpu, Eiropas elpu, viņš ir viens no retajiem nesalūzušajiem. Viņa personības izstarojums ir pat pāraudzis viņa mākslas nozīmību. Jo nepakļāvīgu un vienlaikus mākslā spilgtu cilvēku padomju Latvijā nebija daudz. Kā brēcošs kontrasts padomju dzīves īstenībai bija šarms un vieglums, ko Fridrihsons nesa sev līdzi no pirmskara civilizētās Eiropas un brīvās, pazaudētās Latvijas. Viņš bija paraugs un iedvesmas impulss daudziem cilvēkiem, kuru garīgā pasaule negribēja pieņemt pastāvošo sistēmu. Visu dzīvi, ne tikai labi zināmās «Franču grupas» periodā.
- Nu filma ir pabeigta, vai ir sajūta, ka ir izdarīts tas, kas bija jāpaveic?
- Man un režisorei Dzintrai Gekai, protams, varētu būt atšķirīgs vērtējums par galarezultātu, bet tā montāža, ko es redzēju kā pēdējo, mani sajūsmināja. Man šķita, ka Dzintra ir radījusi jaunu žanru, kādā var runāt par personību. Un nav vairs jākrusto zobeni, vai tā ir vai nav dokumentāla filma, jo tā ir vienkārši filma. Kopīgā ambīcija mums bija - mēģināt tvert mākslinieka iekšējo pasauli, kā viņš tver savus domu ceļojumus, savus garīgos ceļojumus. Man šķiet, ka tā ir ļoti tuvu tam, kādu es redzēju Fridrihsonu, proti, es varu liecināt, ka tā Fridrihsons reaģēja uz pasauli.
Uzskatu, ka tā ir augstākā greznība, ka mēs trīs gadus varējām iedziļināties vienā personībā. Daudziem mūsdienās taču šķiet, ka ikvienu cilvēku var atšifrēt vienā intervijā - paprasīt par sievām vai vīriem, bērniem un asinsgrēku, un par personību viss būs skaidrs. Protams, šo gadu laikā notika arī daudzas maģiskas lietas - šķita, ka Kurts pretojās, darbi neveicās, paņēmieni neiederējās... Manuprāt, lieliski ir tas, ka režisore Dzintra Geka atteicās no hronikas kadru izmantošanas, no tā, ko vairums šodien dara, jo ar tiem «var bliezt pa tiešo, var rādīt dzīves īstenību». Vai tas pateiktu ko vairāk par personību? Mēģinājums pietuvoties Kurtam Fridrihsonam ir daudz sarežģītāka, un tā sajūta - meditācija par mērogiem ir filmā, par to man milzīgs gandarījums. Parāds ir atdots, un man liels prieks par Dzintru Geku - manā izpratnē šī filma ir jauns pagrieziens viņas radošajā biogrāfijā.
- Rakstot scenāriju, vai jums bija bremzes - par ko runāt, par ko nerunāt?
- Absolūti nekādas bremzes, un līdz ar to materiāla bija pārāk daudz. Mans vienīgais attaisnojums bija - par dārgu cilvēku itin viss ir svarīgs. Mēs ar Dzintru pārāk nestrīdējāmies, mēs ļoti uzmanīgi mēģinājām likt kopā savus priekšstatus par Kurtu Fridrihsonu. Mēģinājums mākslinieka uztveres pasauli parādīt kino valodā ir vienīgais veids, kā nesabāzt pārāk daudz, filmu nepārvērst par mācību vai hrestomātisku filmu, izstāstīt primitīvu stāstiņu par to, kā dzīvē gāja Fridrihsonam. To negribējās. Lai to uzzinātu, var pētīt un studēt arhīvus, skatīties viņa gleznas. Šī filma nav hrestomātiska. Vēl man bija svarīgi filmā nelaist iekšā sadzīvi, mazās mīļās detaļas. Turklāt man bija svarīgi, ja tā var teikt, celt uz augšu, tāpat kā visa mūsu sabiedrība ir jāceļ vismaz vienu dimensiju augstāk, nevis visu laiku jāņemas kā pelēm pa pieliekamajiem kambariem, mantu lādēm... Filmā arī nerādām cietuma reālijas, briesmu stāstus nestāstām. Trīs gadus dzīvojot ar filmu, atkal saproti, ka māksla viņam bijusi reliģija, tā viņu izglābusi. Tāpēc šī man ir liela spēka filma, kas var cilvēkam iedot milzīgu ticību.
- Nav bail par to, ka šī filma ir kā gājiens pret straumi?
- Būtu laimīga, ja šī filma patiešām ietu pret straumi. Lai gan - kas šodien ir straume? Ko vispār var izstāstīt par cilvēka dzīvi? Banālu stāstu par to, ka piedzima un nomira? Vai tas par viņu kaut ko pavēstītu? Neko taču. Var tikai skatītājam dot iedvesmu par to, kāds vēl var būt cilvēks - ne tikai tāds, kas mokās, gānās, ir upuris, cietējs un nabadziņš, arī neatzīts, bet, ka var būt cilvēks ar pašcieņu, un, neskatoties uz visu, ar fatālu spītību iziet cauri dzīvei, nezaudēdams ticību mākslas dievam. Eksaltēti sanāk, bet man šķiet, ka tajā ir būtība, kas, iespējams, arī paskaidro filmas stilistiku.
Tā tiešām ir - tāpat kā katra grāmata, katra glezna, arī katra filma maina arī to autorus. Un, tās perturbances, kas notika arī manā iekšējā pasaulē, bijušas ļoti svarīgas. Skatītājam par to nospļauties, bet man tas ir būtiski. Jo ir nožēlojami, ja tikai ražo un ar tevi pašu nekas nenotiek. Ražo konkrētam konkursam, piemēram, Oskaram. Man šķiet, ka bez tā visa vēl eksistē arī māksla.
- Jūsuprāt, ir zīmīgi, ka filmai par Kurtu Fridrihsonu nauda «atradās» tieši simtgades projektā?
- Dzintra Geka teica, ka pirmo reizi dzīvē viņai filmai ir piešķirts prasītais finansējums, nekad tas nav bijis prasītajā apjomā. Uz šo jautājumu paskatoties no putna lidojuma - es domāju, ka taisnība vienmēr uzvar, vienalga, vai paiet 50 vai 100 gadi, un par to man ir milzīgs gandarījums. Redzēsim, vai šis filmai ir īstais brīdis. No savas puses mēs esam izdarījuši to, cik mūsu saprašana, iejūtība, empātija un talants ir spējuši.
- Fridrihsons tika uzskatīts par tā sauktās franču grupas idejisko līderi. Kā jūs skaidrojat viņa «apsēstību» ar franču kultūru?
- Domāju, pagājušā gadsimta 30. gados Francija ir pasaules mākslas centrs, katliņš, kur viss vārās. Tā laika Latvijā franču literatūra ir bagātīgi tulkota, tās šarms un vieglums ļoti atbilst viņa dvēseles struktūrai un pieejai dzīvei. Grūti formulēt, nevarētu teikt, ka tajā laikā viņam bija apsēstība ar franču kultūru, domāju, ka viņam bija apsēstība ar visu garīgo dimensiju, viņš tajā vienkārši dzīvoja. Par to viņš vēlāk arī saņēma sodu. Protams, tas iespiežas kā zīmogs personībā. Tikai tāpēc, ka viņš meklēja un beigās arī sastapa Andrē Židu... No literatūras bija tik ļoti iepotēts - vajag tikai gribēt, un tu sasniegsi. Tieši Žida dēļ - vismaz tā teikts formālajā apsūdzībā - viņš nonāca lēģeros. Tātad ir vērts padomāt - vai vajag dzīvē kaut ko ļoti gribēt?
- Viņš negribēja runāt par lēģerī piedzīvoto, bet vai Fridrihsons reflektēja par tēmu - kā būtu, ja nebūtu izsūtīts?
- Neatceros, ka jebkad mājās mēs tā būtu modelējuši dzīvi. Vispār nebija sarunu, kurās tik ārkārtīgi nozīmīga būtu viņa paša dzīve, ka viņš būtu centrā; viņa piedzīvotais nāca līdzi kā mazi pieskārieni tam, par ko konkrētajā brīdī tika runāts - par lielajām tēmām vai citu grāmatām, gleznām, biogrāfijām... Tagad es saprotu, ka tikai līdzībās ar to, ko viņš piesauca, varēja meklēt viņu pašu. Mēs nekad neapcerējām viņa grūto likteni - tas bija ārpus mūsu sarunu loka.
Un Kurta vieglais smīns par aroganci pret viņu un viņa izstādēm... Tas taču ir jautri, ka viņš izstādījās tikai perifērās vietās - Lielupes jahtklubā sarīkoja izstādi Ostas, bet tas taču bija piedauzīgi, ka drūmākajos Brežņeva laikos izstādi nosauc Ostas, lai gan ir skaidri zināms, ka visas pasaules ostas padomju cilvēkam ir slēgtas. Visu mūžu viņš jutās pateicīgs arhitektiem par to, ka Arhitektu savienības namā tika sarīkotas vairākas viņa personālizstādes.
- Ko viņa izslēgšana no profesionālās aprites nodarīja procesam?
- Procesam neko, bet tas nodarīja pāri mums visiem, ka viņu vēl līdz šai baltai dienai tur autsaidera attālumā un nepiejaucē mūsu bagātībām. Tā ir tiesa - viņš neieguļas tradīcijā, viņš ir pilnīgi atšķirīgs. Un kurš gan var ciest tos, kas nav «mūsējie»? Tas jau ir jautājums par straumi - ir forši būt straumē, tad vari kaut kādus baļķīšus ar elkoņiem pasist maliņā, vari pārlēkt pāri vecajām siekstām, kas traucē plūdumam, un tādā garā... Viņam nopietni pārmeta arī 60. gados - bija ne tikai apsūdzības kosmopolītismā, bet arī - ko viņš žākstās ar akvareļiem, lai atgriežas pie saviem pirmsākumiem - eļļas glezniecības, jo bez tās būs tikai tāds, kas taisa mazās pasāžiņas, tāds Šopēns... Tā ir mūsu tautas tradicionālā smagnējā dzīves uztvere, kurš tad te mīl citādo? Pa laikam ir vilnis uz citādo, bet tad to izkropļo līdz nepazīšanai. Es gribētu, lai normāli cilvēki, kuri smaida par straumēm un burbuļiem, novērtē tos dārgumus, kas mums ir.
Man ir liels prieks, ka šī filma iznāk vienlaikus ar filmu Homo Novus, kas arī ir milzīgs un silts glāsts mūsu klasikai, mūsu brīnišķīgajai mākslinieku bohēmai, mūsu ģeniālajiem māksliniekiem. Tas, manuprāt, ir milzīgs pacēlums uz mūsu garīgo dimensiju, kas ir nobraukusi līdz asfaltam.
Tagad galvenais ir ekonomika, galvenais ir stabili turēties pie zemes, ēst un atražoties, par pārējo domāsim vēl pēc 50 gadiem. Protams, vispārināt nedrīkst, ir jau cilvēki, kas nedzīvo no maizes vien, bet vispārējā tendence ir tieši tāda, to atspoguļo arī mūsu politika, savstarpējā kultūra, ielu dzīve - to, cik inteliģenti cilvēki esam izveidojušies īpaši pēdējās desmitgadēs.
- To var teikt tikai par mums vai arī tā ir reģionāla izpausme?
- Man bail, ka tā ir reģionāla izpausme ar vecajām kroplīgajām paliekām no padomju laika, bet tam pa virsu ir kaut kas ļoti lokāls. Egregors virs Latvijas ir tik šausmīgi dricelīgs, neiecietīgi dunošs. Mums ir jāārstējas, un izārstēties var, saāķējoties ar agrākiem laikiem, kuros vēl pastāvēja kulturālas attiecības pret cilvēkiem, pietāte pret otra radīto. Man šķiet, ka agrāk cilvēki daudz vairāk bija nodarbināti ar jautājumu par to, kas ir cilvēks, ar vēlmi definēt atšķirību cilvēkam no dzīvnieka. Tagad tas izklausās kaut kā pilnīgi no aizlaikiem.
- Cik ilgi vēl jāārstējas?
- Laikam tikpat ilgi jāārstējas, cik esam kropļoti. Man gan ir bažas, ka agrāko, dabisko gēnos iesēdušos inteliģenci nebūs tik viegli atgūt, nebūs viegli saāķēties ar agrākiem laikiem, lai inteliģences līmenis atkal no jauna ieēstos mūsu gēnu struktūrā. Un tāpēc ir jātaisa filmas, jāklaudzina no visām pusēm, ka var dzīvot citādāk. Tāpēc es mūsu filmu redzu kā spēka filmu.
- Esat domājusi, kāpēc liktenis jūs nolika blakus Fridrihsonam?
- Izklausīsies eksaltēti - man ir jānodzīvo arī par viņiem - manu mammu, kas arī bija izsūtījumā, par viņas māsu - manu krustmāti, un krustmātes vīru - Kurtu Fridrihsonu, arī par manu tēvu, par viņiem nodarītajām pārestībām.
- Tas taču nav iespējams.
- Nav. Bet kāda velna pēc vajadzīgi mērķi, kas ir iespējami? Ir pašam sev jāizvirza neiespējamais. Tagadējā Latvijā var viegli un bieži zaudēt motivāciju jebko darīt. Bet šī jēgas apziņa, tā notur un neļauj vienkārši izzust. Baigā ambīcija, bet kāpēc ne?
- Kāpēc filmā sakāt, ka viņš reizē ir un nav latvietis? Tas ir tik būtiski?
- Kaut kādā enciklopēdijā ir ierakstīts, ka Kurts Fridrihsons ir baltvācu mākslinieks. Viņa māte ir vācu zviedru krustojums, tēvs - kurzemnieks no Vandzenes ar latviskām saknēm. Jā, viņā ir jauktas asinis, ģimenē runāja vācu valodā, viņš gāja vācu skolā. Kā liecinājuši viņa laikabiedri, tas arī veicinājis atstumtību, piesardzību no viņa mākslas sfērās viņa zaļajā jaunībā dainojošajā Latvijā. Patiesībā zaļajā jaunībā viņš meklēja sevi, viņu tik ļoti interesēja arī arhitektūra un literatūra.
Viņa sapnis bija - īstam vīrietim ir jāklejo pa pasauli līdz gadiem 40, un tikai tad, atgriezies no klejojumiem, viņš var izdarīt mietpilsoniskas kustības. Viņš vienmēr bija izteikts kosmopolīts, to nekad neslēpa, un Padomju Latvijā tas bija kaut kas huligānisks augstākajā pakāpē - daudzināt, ka patīk visas pasaules bērni un taisīt izstādes par indiāņiem. Tas jau ir tas brīnišķais - viņš bija vienreizējs paraugs tam, kā var kosmopolītismu savienot ar dziļu patriotismu, latvisko izjūtu. Nezinu, vai vēl kāds ir tā mīlējis piekrastes līniju, horizontus.
- Vai kādreiz būs vieta, kur redzēt Kurta Fridrihsona daiļradi?
- Par to esmu cīnījusies jau padsmit gadus, mēģinot iedibināt kādu mākslas telpu, muzeju, jo viņa mantojumu prasās izstādīt, bet visi kultūras ministri mani aizsūta mazliet tālāk. Tomēr es visu laiku ceru, ka viss ir iespējams.
- Jūsu mūžā?
- Jā. Kādreiz bija kara veterāne Ingrīda Sokolova, kura krievu laikā bija «privatizējusi» Zentu Mauriņu, un man negribētos, ka es vienīgā drīkstu pētīt, rakstīt un izteikties par Kurtu Fridrihsonu, es vēlētos, lai kāds, iespējams, kas nav pat viņu pazinis, uz viņa dzīvi un darbiem paskatās ar citām acīm.... Es negribu būt plate - līdz ko vajag kaut ko par Fridrihsonu, tā «uzliek» mani.
Viņa darbi ir pilnīgi citādāki, bet vai tāpēc viņš nav mūsējais? Tas tomēr daudz ko pasaka par tautu - ka viņai ir tāds mākslinieks. Mēs neesam tikai kartupeļu racēju un zivju sievu gleznotāji. Ja viņš netiek uzskatīts par mūsējo, tad varbūt jāmēģina runāt ar baltvāciešiem, bet man tā liktos kā nodevība pret latviešiem, turklāt viņš visu mūžu ir strādājis Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, apkalpodams mūsu vēsturi.
Šī filma jau nav stāsts par neatzītu mākslinieku - ne viņa dzīve, ne viņa māksla, ne filma par viņu nav žēlabraksts. Vai mēs viņu mākam saņemt, tas ir jautājums.
- Ko jūs teiktu cilvēkam, kurš vispār nav dzirdējis vārdu savienojumu Kurts Fridrihsons?
- Savdabīgs mākslinieks latviešu kultūrā. Citādais. Savādnieks. Īstenībā - kad viņu analizē šķiedriņu pa šķiedriņai, viņā nav citādā, viņš tikai labāko un cildenāko, kas ir cilvēkā, un to, kas cilvēku atšķir no dzīvniekiem, ir izkopis līdz augstai pakāpei, kas arī ļauj viņu nosaukt par citādo, tomēr viņā nav cita satura. Cilvēciskās alkas taču ir katrā, vienā noslēpušās dziļāk, citā attīstījušās vienpusīgāk vai egoistiskāk. Savā konsekvencē - ļoti īpašs cilvēks.
***
Kurts Heinrihs Fridrihsons
• Dzimis 1911. gada 7. septembrī, miris 1991. gada 31. janvārī
• Bērni - Anete un Gustavs (komponists, dzīvo Vācijā)
• Absolvējis Rīgas pilsētas ģimnāziju (1929) un Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāti (1938)
• Apmeklējis gleznošanas kursus pie Vilhelma Purvīša un Andrē Derēna Parīzē
• Latviešu mākslinieks, kas savu mūžu veltījis glezniecībai, scenogrāfijai un grāmatu ilustrēšanai
• Kopš 1931. gada piedalījies daudzās latviešu mākslinieku grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs, bijušas arī vairākas personālizstādes
• Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija devies uz Franciju, tur redzētais un 1936. gadā satiktā franču rakstnieka Andrē Žida personība atstāja neizdzēšamu iespaidu uz viņa dzīvi un domāšanu
• Otrā pasaules kara laikā iesaukts vācu armijā, taču dezertējis
• Gribējis doties bēgļu gaitās kopā ar sievu un meitu no pirmās laulības, bet savu vietu laivā atdevis draugu ģimenei, kura gaidīja bērniņu
• 1951. gadā apcietināts par piedalīšanos tā dēvētajā franču grupā
• Ieslodzījuma gados (1951-1956) Sibīrijā bija 17 cietumos. Tieši ieslodzījuma laikā tapuši daudzi darbi, kuros attēlota Spānija, Francija, Itālija, Zviedrija. 1991. gadā reabilitēts
• Pēc atgriešanās no izsūtījuma pastāvīgi veidojis ekspozīcijas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā
• Latvijas Mākslinieku savienības biedrs (1946)
• 1989. gadā saņēmis LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu
• 1942. gadā precējies ar Zentu Dedzis - Gundegas Repšes mammas Ilgas māsu