Jauno dizaineru videi draudzīgais uznāciens
Varētu domāt, ka dizaina jomā diez vai var ko jaunu izgudrot, taču radošie Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) diplomandi pierāda, ka var gan. Gan mēbeles, gan moderni risinājumi birojam, gan interjera priekšmeti, gan attīstošās spēles un daudz kas cits ir skatāms līdz 25. jūnijam RTU Arhitektūras fakultātes ātrijā.
«Mēs esam unikālākā fakultāte RTU, jo apvienojam gan mikro, gan makropasaules dizainerus. No molekulām aizejot līdz skaistumam, kura izpausmes varam redzēt šajā izstādē,» atklājot RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Dizaina tehnoloģiju institūta diplomandu noslēguma darbu izstādi Ķīpsalas dizaina kods 2018, teica fakultātes dekāns Valdis Kokars, norādot, ka citur cāļus skaita rudenī, taču te tas notiek vasaras sākumā.
Kopumā izstādīti vairāk nekā 20 diplomdarbu, tostarp arī otrā kursa studentu darinājumi, kas izpelnījās lielu apmeklētāju ievērību.
Viena daļa bakalaura programmas beidzēju savu uzmanību bija pievērsuši bērniem. Neparastu risinājumu šajā jomā atradusi Santa Pikuma, kura uzprojektējusi zīdaiņa gultiņu. Tā pārveidojama par mantu uzglabāšanas un darba vietu pirmsskolas un sākumskolas bērnam. Pluss ir tāds, ka pārveide notiek vienkārši, neko nemontējot un neskrūvējot. Arī Gustavs Šķērstiņš pievērsies bērnu pasaulei. Viņš piedāvā viegli transformējamu koka mājiņu jaunākajai paaudzei, kas lietojama gan laukā (mitruma izturīgs materiāls), gan telpās. Par bērnu fizisko attīstību domājusi Liena Kāposta. Viņas radītais Akmenīc adresēts rotaļu laukumiem jaunākās paaudzes līdzsvara trenēšanai.
Veselības takai izmantoti dažādu lielumu un formu mākslīgie akmeņi.
Par biroja darbinieku ērtībām parūpējusies Anna Blaua, akcentējot darba galda efektivitāti un pārskatāmību. Vertikālais panelis ir pārveidojams par ziņojuma dēli, bet vairākas kastītes, kurās iestrādātais magnēts ļauj viegli pievienot vai atdalīt no panelī padziļinātajām rievām, ir brīvi kombinējamas un veidojamas pēc savām vēlmēm.
Ieva Putniņa atvieglojusi portatīvā datora lietotāju ikdienu un izstrādājusi produktu divi vienā - somu datora pārnēsāšanai un statīvu datora paaugstināšanai. Statīvu var lietot, turot gan uz virsmas, gan klēpī.
Tā kā daudzi uz darbu dodas ar velosipēdu, Grieta Rubina iesaka ēku īpašniekiem padomāt par šo pārvietošanās līdzekļu novietni. Tā ir statiska, bet reizē funkcionāla bīdāma mājiņa, īpaši noderīga mainīgos laika apstākļos. Kāds no klātesošajiem paironizēja, ka tas var noderēt arī Ķīpsalai - zīriņu problēmu risināšanai.
Par apģērbu un apavu uzglabāšanu padomājušas Justīne Nikolaisone un Evita Bērziņa. Rūpīgi izvēlēts piemērota izmēra apģērbs uz neatbilstoša pakaramā drīz vien zaudē savu formu. Ja apģērbs tiek izgatavots tik dažādos izmēros, kāpēc lai tas pats nebūtu attiecināms uz pakaramajiem - vaicā Justīne un piedāvā četrus dažāda garuma pleciņus, kam pieejamas trīs plecu platuma variācijas. Evita savukārt radījusi produktu, kas noderēs apavu uzglabāšanai nelielās platībās.
Dabas tuvināšanai dzīvojamajās telpās pievērsusies Laura Vikmane, piedāvājot savu redzējumu garšaugu audzēšanas cienītājiem. Statīvs, kurā ir arī apgaismojuma elementi, ir lakonisks un iederas dažādos interjeros.
Tiem, kas vēlas doties ārpus mājām, noderēs Inga Sniķeres piknika grozs - ar papildus izstrādātu speciāli atveramu galdiņu ar kājiņu, kura virsmā iefrēzēta vieta glāzēm. Groza iekšpusē - speciāla aukstumu uzturoša soma. Materiāli arī videi draudzīgi - šķeltās klūgas, koks, organiskā kokvilna un metāls.
Endija Slivjuka ir gājusi citu ceļu. Viņas gara bērns - celtniecības panelis privātmāju celtniecībai, kas pilda nesošās sienas funkciju. Panelis izgatavots trijos slāņos no kaņepju spaļiem un magnija oksihlorīda cementa - siltumizolācija un ugunsdrošība vienuviet. Tas ir pirmais šāda risinājuma prototips, kas gatavots, izmantojot bioloģisku materiālu. Turklāt visos testos atbildis normām, kas apliecina, ka tam ir nākotne.
Arī Lienes Bakānes piedāvājums ir interesants: bērnu un pieaugušo loģiskās un telpiskās domāšanas attīstībai radītas polimino spēles Saderība. Viņa Neatkarīgajai pastāstīja, ka tās ir noderīgas arī mācību procesā - matemātikas un fakultatīvās nodarbībās. No organiskā stikla, kura griešanai izmantots lāzers, sarežģītāku uzdevumu risināšanai un masīvkoka spēle - konstruktors - no oša koka, kas tonēts ar dabīgām beicēm. Kāpēc tieši spēles? To ieteikusi viena no pasniedzējām, kura pazīst Latvijas Universitātes Matemātiskās analīzes katedras profesoru Andreju Cibuli. Viņš vēlējies materiālā iemiesot savas idejas, un Liene tad to arī izdarījusi. Kur smēlusies idejas? Bakalaura darba ietvaros veikusi arī pētījumu, analizējot dažādu spēļu piedāvājumu. Nācies atzīt, ka galda spēļu tirgus ir augošs (ik gadu plus 2,5%) un ļoti daudzpusīgs. Tas vien nozīmē, ka ir aktuāli veidot šādus produktus. Veikusi arī kalkulāciju aptuvenām izmaksām - vienam komplektam cena varētu būt 16 eiro, bet otram - 30 līdz 40 eiro. Pie šiem abiem komplektiem strādājusi veselu gadu, un visvairāk laika paņēmis tirgus pētījums, bet paša izstrādājuma izgatavošana neesot tik sarežģīta. Prieks, ka darbam ir jau viens klients - A. Cibulis, un iespējams, ka viņš pieliks roku spēļu iziešanai pasaulē. Varbūt ar laiku šī niša būs tā, kur strādās arī pati Liene.
Amatniecības kameras goda prezidents Vilnis Kazāks, kurš arī bija pasākumā, vērsa uzmanību uz to, ka šajā izstādē diemžēl nav to, kam arī vajadzētu te būt - ne no ministrijām, ne ražotājiem, ne sabiedriskajām organizācijām. Un te metams akmens arī jauno dizaineru dārziņā - nemāk taisīt reklāmu. Lūk, cik skaists ir mēbeļu komplekts, kas pagatavots no Latvijas finiera ražotā materiāla, taču no ražotnes nav neviena, kas to aplūkotu. Nav arī meistara, kas to gatavojis. Jo idejas jau jaunajiem ir foršas, videi un cilvēkiem draudzīgas. Un ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem adresētas. «Tas, kas te notiek, ir forši un pareizi. Pirms 22 gadiem, kad to visu sākām, nevarējām dabūt gatavu to, ko tagad. Jo blakus fakultātei ir arī darbnīca. Būtu vēl montāžas telpa… Žēl, ka jaunieši ciešāk nesadarbojas augstskolas sienās - piemēram, auduma virsvalku velosipēda novietnei taču varēja pagatavot tekstilnodaļa. Vai atkal - kāpēc rakstāmgaldam neizmantot vietējo stiprinājumu? Un tas ir visā ražošanā Latvijā - neliekam lietā savus produktus.» Ir jau jūtams arī pieredzes un tehnoloģiju trūkums, jo nav padomāts par stūriem, kas iznākuši pārāk asi, arī par saplākšņu atšķirīgu biezumu. Bet tas ar gadiem nāks. Patīkot tas, ka daudzos darbos izmantots dabīga, nekrāsota koka pluss - faktūra un zīmējums. Tas no dažādiem rakursiem ir atšķirīgs, un mūsu urbanizētajā, industriālajā pasaulē, kurā ir daudz neuzrunājošu virsmu, ienes vairāk dzīvības.