Franča Trasuna sirdsvieta: "Kolnasēta"
 
ĪPAŠA VIETA. Lielo maizes krāsni Latgales mājās savulaik īpaši iecienījuši bērni, jo no augšas labāk varēja pārraudzīt visu, kas istabā notiek. Par to var pārliecināties arī mazie apmeklētāji, uztraušoties pa kāpnītēm krāsns aizmugurē ©Foto: Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Kultūras un garīgā darbinieka, valstsvīra un literāta Franča Trasuna vārdam Latvijas simtgades jubilejā ir īpaša skaņa. Jo tieši viņš bija iniciators tam, ka Latgalei ir jābūt kopā ar Latviju, uzsverot, ka «esam viena nedalāma tauta, neskatot uz daudz un dažādām izloksnēm». Šā Latgales Atmodas darbinieka un viņa dzimtas likteņa gaitas var iepazīt, apmeklējot muzeju – Trasuna dzimtās Kolnasētas mājas. Pērn muzeja 25. jubileja tika sagaidīta ar jaunu ekspozīciju.

Miniatūrs brīvdabas muzejs

No pērnā gada septembra Kolnasētā skatāma jaunā ekspozīcija, un tās kvalitātes rādītājs ir arī drīz pēc tam saņemtā muzeja akreditācija. Tas bija liels izaicinājums, atzīst muzeja vadītājas pienākumu izpildītāja Inta Deksne. Uzturēt un sakārtot šo kompleksu nav viegli: muzejs aizņem trīs hektārus, un tajā ietilpst gan vairākas ēkas, gan dārzs, gan dīķi. Ne visu varot paveikt par budžeta naudu, tāpēc aktīvi piedaloties dažādos projektos. Viens no pēdējiem - stāvlaukuma iekārtošanai.

AICINA UZ MUZEJU NAKTI. Muzeju naktī ar īpašu programmu, kurā būs gan Ilūkstes amatierteātra izrāde, gan koncerts, viesos gaidīs Kolnasāta un arī muzeja vadītāja Inta Deksne/Foto: Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

«Patiesībā tas ir tāds miniatūrs brīvdabas muzejs, kas rāda Latgales zemnieka kultūras vidi, un it īpaši skaisti te ir vasarā, kad viss saplaukst un sazied,» ar roku apvelkot plašu loku, saka I. Deksne, vedinot aplūkot sētu pašu acīm. Lūk, Kolnasētas sirds - dzīvojamā māja. Tai blakus klētiņa, kurā var aplūkot senos darbarīkus, ir arī melnā pirts, aka, bijušajā kūtī nu ir telpas administrācijai un dažādu pasākumu un izstāžu rīkošanai, ir arī plašs dārzs un, kā jau Latgales zemnieku sētai pienākas - krucifikss. Daļu no tā priekšteča, ko padomju vara likusi novākt no kantora priekšas un sadedzināt, var apskatīt ekspozīcijā, tikai pateicoties kādam no vietējiem, kurš bijis tik drosmīgs un paglābis Kristus tēlu, noglabājis savā mājā un pēc tam atdevis muzejam. Muzeja vadītāja teic, ka noteikti Francim būtu patīkami redzēt mūceņu atkal pie savas mājas.

MĀTES STŪRĪTIS. Franča Trasuna mātes Ievas piemiņai iekārtota viena istaba, kurai vienā stūrī ir gulta un pūra lāde, bet otrā - stelles, kuras var iemēģināt arī muzeja viesi / Foto: Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Padomju mantojums

Iekārtojot dzīvojamo māju, nācies likt lietā iztēli, atmiņu stāstus un vēsturiskas norādes, jo nekādas fotoliecības par interjeru nav saglabājušās, skaidro I. Deksne. Tiesa, ir 1923. gadā uzņemta bilde, kurā ēka redzama no ārpuses. Lai arī tai izdevies izdzīvot 20. gadsimta likteņa griežos, tomēr ēka bijusi laika zoba krietni papluinīta. Tas arī saprotams, jo te padomju gados bija iekārtots gan kolhoza kantoris, gan vilnas apmaiņas punkts, gan arī dzīvokļi. Sākumā vietējiem strādniekiem, bet pēc tam jau viesstrādniekiem, kas te tad atstājuši «atbilstošu kultūras slāni». It īpaši apskādēts bijis tas ēkas gals, kur dzimuši abi jaunākie Trasunu zēni (pēc dzimtbūšanas atcelšanas Trasuna vecāki - Ieva un Staņislavs - kopā ar pirmajiem pieciem dēliem te ievākušies, iepērkot no kroņa muižas zemi).

NO LIESMĀM IZGLĀBTS. Kāds drosmīgs vietējais šo Kristus tēlu, kas savulaik bija novietots mājas priekšā, izglābis no ugunskura, ko padomju varas pārstāvji sakūruši lieko «krāmu» likvidācijai. Kad izveidots muzejs, viņš to atdevis krājuma veidotājie / Foto: Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Jaunu elpu Kolnasēta ieguvusi, kad sākusies Atmoda. Vietējie ļaudis apņēmušies šo vietu sakārtot. Vispirms sākuši ar ābeļdārzu, kas tobrīd teju bija pārvērties par čūslāju. Kad tas sakopts, pienākusi kārta mājai. Jau 1990. gadā tika nolemts te ierīkot muzeju: ierīkojot plašajai Trasunu dzimtai ekspozīciju, kas ar nelielām izmaiņām pastāvējusi līdz pat iepriekšējā gada rudenim. Tas viss toreiz tapis divu gadu laikā, daudzi vietējie nesavtīgi un bez maksas palīdzējuši māju atdzimšanā. Mūsdienās ar naudas mazumiņu un tikai milzīgu entuziasmu ko tādu paveikt būtu visai grūti, spriež muzeja vadītāja, piebilstot, ka šobrīd gan arī pašvaldība ir pretimnākoša un piešķir sabiedrisko pienākumu pildītājus apkārtnes sakopšanai un citiem tehniskiem darbiem. Daudz arī tiekot darīts pašu muzejnieku spēkiem.

Atjauno soli pa solim

Atšķirībā no citiem muzejiem jaunais muzeja veidols tapis, neslēdzot visu kompleksu. Tā atjaunošana notikusi soli pa solim - vispirms viena telpa, tad nākamā, kamēr beidzot pērn rudenī pielikts punkts. No jauna uzstādīts arī restaurētais koktēlnieka Antona Rancāna gatavotais krucifikss, kurš šo namu bija sargājis jau 25 gadus un bija laika zoba skarts. Šajā darbā ļoti palīdzējuši Rēzeknes Mākslas vidusskolas audzēkņi ar pasniedzējiem.

PUBLICISTIKA. Franča Trasuna galvenais darba lauks līdzās priesterībai bija publicistika. Viņa karstākā vēlēšanās bija pacelt Latgales zemniekus garīgi un materiāli, radīt Latgalē vajadzīgos inteliģences spēkus un apvienot latviešu tautu / Foto: Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Runājot par ekspozīciju, lai gan ar Franča Trasuna bērnības un jaunības perioda lietām un materiāliem bijušas problēmas, kopumā krājums savākts tik liels, lai varētu par šo izcilo cilvēku un viņa tuviniekiem stāstīt ar mūsdienās. Vairāk ir šā izglītotā cilvēka, kurš veicis milzu ieguldījumu Latgales atmodināšanai un izglītošanai, rokrakstu, materiālu, grāmatu, publicistikas, vēlāko gadu fotogrāfiju. Diemžēl autentisku lietu, kā Trasunu dzimtas dāvinātā bufete ar traukiem (gan arī ne 19. gadsimta priekšmets), ir pavisam maz.

Lūk, piemērs tam, cik rūpīgi muzejnieki izturējušies pret Trasunu mantojumu. Pirmajā no telpām, kur iekārtots Franča mātes Ievas Trasunes stūrītis, no fragmenta, kas palicis no viņas lakata, izausts jauns un nu apskatāms kopā ar veselu kolekciju krāšņu lakatu, tie tapuši ar kāda projekta atbalstu. Lakati ne vien sniedz ieskatu laikā, kad tie bija modē, tie arī tagad noder, jo reizi pa reizei tiek aizdoti folkloras kopai, kad tai nepieciešams. Starp citu, arī aizkari ir īpaši pasūtīti. Daudz kas iegādāts no dažādām citām vietām - gulta, pūra lāde un arī stelles. Tās ir patiešām senas, jo izgatavotas 19. gadsimta 50. gados. Muzejā nonākušas, pateicoties kādiem kāziniekiem, kas piedāvājuši, jo mājās tās stāvot izjauktā veidā un sen nelietotas. Muzeja darbinieki atraduši, kas tās saliek un uzprišina.

Tiem, kas to vēlas, piedāvā arī izmēģināt roku aušanas mākslā. Istabā ir arī vieta, kas veltīta Jezupam Trasunam - vēl vienam izcilam šīs dzimtas dēlam, kurš daudz darījis, lai reabilitētu viņa radinieku (tiesa, tas notiek tikai 1998. gadā, kad no Vatikāna pienāk vēstule ar ziņu, ka Francis Trasuns ir pilnībā attaisnots). Pavisam nesen no dzimtas pēctečiem saņēmuši dāvanu - Jezupa koferi, ar kuru viņš atgriezies dzimtenē pēc 13 gariem Sibīrijā pavadītiem gadiem. I. Deksne priecājas, ka Trasunu saime ik pa laikam muzejam ko atdod, kas tad ir īpašs notikums. Dzimta vēl joprojām ir dzīva un atvasēm bagāta. Oktobrī, kad tiek svinēta Franča dzimšanas diena un vārda diena, ierasts, ka arī muzejs to atzīmē. Nu jau divus gadus te pulcējas Trasunu dzimtas piederīgie, un pērn te sanākuši aptuveni 30cilvēku. Facebook ir Trasunu lapa, ko uztur paši šīs ģimenes pārstāvji, un tur tad arī parādās visa informācija - arī saistībā ar muzeju.

IZDZĪVO. Kolnasātas dzīvojamā māja izdzīvojusi par spīti skaudrajiem laikmeta griežiem. Tiesa, izveidojot te muzeju, nācies to krietni remontēt / Foto: Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Programmas un Klūgu mūks

I. Deksne norāda, ka Kolnasētā realizē divas lielas muzejpedagoģiskās programmas - Kāzas Latgalē un Senās tradīcijas kristībās. Esot arī skolēniem domātās programmas, piemēram, Atpazīsti senos priekšmetus! un Pa Franča bērnības takām. Nu, lūk, bērni varot kaut vai uzrāpties uz maizes krāsns, pie kuras ierīkotas kāpnītes, un palūkoties, kā pasaule izskatās no tās augstumiem. Jo kādreiz tā bija parasta lieta, ka liela daļa bērna dzīves pagāja krāsnsaugšā. Vienā no telpām ir televizors, kuru izmanto dažādu materiālu vizualizēšanai - literatūras vai vēstures stundas vajadzībām, jo skolas nereti pasūta konkrētu ar muzeju saistītu tēmu un to tad šeit dažādos veidos apspēlē. Skolās ienākot jaunajam mācību saturam, varēšot vēl plašāk piedāvāt savus pakalpojumus - apmeklētāji ir, un pērn to skaits sasniedzis 3000, kas lauku muzejam ir daudz, atzīst muzeja vadītāja, piebilstot, ka lielai daļai ekskursantu pamudinājums apmeklēt Kolnasētu esot Ingas Ābeles romāns Klūgu mūks.