Pagājušajā nedēļā tika publicēti SKDS partiju reitingi Rīgā. Daži komentētāji jau izteikuši šaubas par to precizitāti. Aptaujāti tikai 555 respondenti, starp kuriem gandrīz trešdaļa nezināja, par ko balsos.
Lai vai kā, bet tie šobrīd ir vienīgie daudzmaz profesionāli veiktie vēlētāju aptauju dati, ar kuriem operēt. Profesionāli tajā ziņā, ka SKDS aptaujas notiek atbilstoši šādu procedūru standartiem - veicot dzīvo aptauju un ievērojot respondentu reprezentatīvās proporcijas. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka lielais neizlēmušo, bet uz vēlēšanām iet gatavo īpatsvars ļauj visai brīvi interpretēt šos rezultātus un teikt, ka daudz kas vēl var mainīties, jo priekšvēlēšanu cīņa pa īstam tikai tagad sākas.
Tomēr līdzšinējā pieredze liecina, ka līdz vēlēšanām var mainīties atsevišķu partiju rādītāji, bet ne radikālas izmaiņas spēku sadalījumā kopumā. Tas nozīmē, ka, visticamāk, 7. jūnija vēlēšanās Rīgā uzvarēs Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” (LPV). Tas gan vēl negarantē, ka tieši viņš kļūs arī pa Rīgas mēru. Ne tikai tāpēc, ka Šlesers “nedabūs pielaidi” [valsts noslēpumam] (par ko politiskajās aprindās netrūkst spekulāciju), bet gan tīri politisku iemeslu dēļ. Ja reiz esmu pieminējis šo “pielaides” jautājumu, tad uzreiz arī pateikšu, ka no šī jautājuma vēlos abstrahēties, jo tas nav politiski korekts un viegli var aizvest maldu ceļos.
Ja nenotiks kaut kas pagalam neparedzēts, tad galvenā cīņa Rīgā izvērtīsies starp LPV, “Progresīvajiem”, Nacionālo apvienību (NA) un “Jauno vienotību” (JV). Plašāk runājot, starp esošo Rīgas vadību un citu vadību. Nelietoju vārdu “jaunu” vadību, jo Šlesera piedāvājums ir idejiski tuvs vecajai “Ušakova Rīgas domei”, kas Rīgā saimniekoja ilgāk nekā desmit gadus. Respektīvi, piedāvājums ir: turpinām kā tagad vai atgriežamies “vecajos Ušakova/Šlesera laikos”.
Pirms analizējam konkrētus aptaujas rādītājus, jānorāda, ka šī ir tā reize, kad lielāka uzmanība jāpievērš tieši tam grafikam, kurā parādīti izlēmušo procenti, jo neizlēmušo proporcionāls pārdalījums uz izlēmušajiem šoreiz diez vai strādās. Pieļauju, ka maijā pirms vēlēšanām tiks publicēti vēl kādi aptauju dati, un tām partijām, kuru reitings (starp izlēmušajiem) būs saglabājies zem 3%, būs ļoti grūti šo procentu paaugstināt, jo neizlēmušais vēlētājs (30,8%) ar lielāku varbūtību izšķirsies par to partiju, kura droši pārvar 5%, nevis par partiju, kurai ir vājas izredzes šo barjeru pārvarēt.
Cilvēki tomēr negrib savu balsi izmest miskastē. Tie, kas, neraugoties ne uz ko, ir gatavi balsot par savu partiju, šo gatavību uzrāda jau aptaujas brīdī, bet svārstīgie proporcionāli vairāk nobalsos par “lielajām” partijām. Tāpēc tām partijām, kuras šobrīd ir zem 5%, ir jāiespringst divtik, cenšoties maksimāli paaugstināt savu atpazīstamību un pievilcību vēlētāju acīs. Proti, jāizgudro skaidra un pārliecinoša atbilde uz galveno jautājumu: kāpēc man balsot tieši par tevi?
No Rīgas politiskās nākotnes aspekta galvenais jautājums ir: kas ies ar ko kopā un veidos koalīciju? To, protams, noteiks pēcvēlēšanu aritmētika, bet jau tagad var izdarīt dažus secinājumus. Jau minēju divus galvenos piedāvājumus. Arī sociālajos tīklos bieži redzams strikts sadalījums kā ar cirvi divās it kā nesavietojamās nometnēs. Vienā esošā koalīcija - JV, NA + “Progresīvie” (“Apvienotais saraksts”, “Latvijas attīstībai”, ZZS/GKR, ja tiek iekšā); otrā nosacītie prokrieviskie spēki: LPV kopā ar “Saskaņu”, “Stabilitātei!”, “Suverēnā vara”.
Ja idejiski piedāvājums dalās tieši tā, tad praksē var sanākt arī citādāk. Lai gan daudzi no malas neredz lielu atšķirību starp LPV un trijām pārējām prokrieviskajām partijām, paši LPV biedri un tās līderi tā neuzskata. Viņi daudz labprātāk veidotu koalīciju kopā ar NA un JV, nevis odiozajām Rosļikova un Stepaņenko partijām.
Jebkura koalīcija ar “latviskajām” partijām, bet īpaši ar “galveno” partiju - JV, ļautu LPV iziet no “nepieskaramo” zonas un kļūt par “normālu” partiju. Šlesers un Co to gribētu daudz vairāk nekā sēdēšanu pie viena galda ar Rosļikovu. To apzinās arī NA un JV politiķi, kuri gan sola nestrādāt Šlesera kā mēra vadībā, bet vienlaikus arī neizslēdz koalīcijas veidošanu (ja bez Šlesera nekādi nesanāk). Lai vieglāk varētu šo gatavību iet kopā pamatot, viņi sevi mierina ar stāstu par Šlesera (ne)pielaidi.
Ne velti “Progresīvo” mēra kandidāts Viesturs Kleinbergs pēc reitingu publiskošanas kārtējo reizi paziņoja, ka kopā ar LPV vienā koalīcijā neies, un dusmīgi jautāja: kāpēc citas partijas vilcinoties ar šādu skaidru paziņojumu. Atbildi Kleinbergs lieliski zina pats: koalīcijā ar LPV “Progresīvajiem” tāpat vietas nebūtu, tāpēc viņiem jāpozicionējas kā lielākajiem “Šlesera koalīcijas” pretiniekiem, bet NA, JV un pārējās “latviskās” partijas atstāj sev atkāpšanās ceļu, ja nu gadījumā tomēr jāiet kopā ar LPV. Jau tagad nav grūti uzminēt, ar kādiem ieganstiem šis solis tiks attaisnots: mums nav citas izejas. Ja ne mēs, tad pie varas tiks īsti putinisti/rosļikovieši.
Vai piepildīsies šis scenārijs, lielā mērā būs atkarīgs no vēlētāju aktivitātes un balsu sadalījuma ap 5% barjeras robežu. Šobrīd viss liecina, ka ap 5% barjeru būs vairākas partijas, un no tā, kuras tiks un kuras netiks, būs daudz kas atkarīgs tieši galīgajā spēku sadalījumā. Šobrīd, kā mēdz teikt šaha komentētāji sarežģītās pozīcijās: iespējami visi trīs rezultāti.
Tāpēc partijām maksimāli jāmobilizē savi atbalstītāji un jāaģitē visus nākt uz vēlēšanām. Lai nav vēlāk jākož elkonī.
