Latvijas arheoloģijas, etnogrāfijas, numismātikas, mākslas vēstures un muzeoloģijas jaunākajos pētījumos ieskatu var gūt, iepazīstoties ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) nule publicētajiem zinātnisko rakstu krājumiem. Šoreiz tie nākuši klajā kopā ar unikālajiem Antona Georga Boses zīmējumiem, ko sadarbībā ar LNVM grāmatā izdevis apgāds Neputns.
Rakstu krājums par svarīgu izstādi
Atzīmējot vērienīgās Latviešu etnogrāfiskās izstādes 120. jubileju, pērn LNVM bija aplūkojama izstāde, kā arī sadarbībā ar apgādu Neputns tika izdots oriģinālizstādes katalogs. Šim notikumam par godu 2016. gada oktobrī muzejs rīkoja starptautisko zinātnisko konferenci Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei - 120. Tajā dažādu nozaru speciālistu (arheologu, etnogrāfu, folkloristu, mākslas zinātnieku un vēsturnieku) nolasītie referāti tagad apkopoti tikko izdotajā rakstu krājumā, kas tapis sadarbībā ar Stendera biedrību un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. Raksti analizē latviešiem kā nācijai nozīmīgo notikumu, kurš sniedza plašu ieskatu mūsu tautas vēstures, kultūras un laikmetīgajos sasniegumos 19. gadsimtā.
Sniedzot ieskatu grāmatā, LNVM direktors Arnis Radiņš norāda, ka tajā ir gan informācija par līdzīgu izstādi Krievijā un Prāgā Čehijā, gan par katru šā pasākuma sadaļu, piemēram, tautastērpiem. Uzskats par to, kādam tam jāizskatās, ļoti mainījies tieši pēc šīs izstādes. Pirms tam Dziesmu svētkos dalībniekiem ieteica uzstāties teju vai bavāriešu tipa tērpos - proti, ar rietumnieciskā stila piesitienu, bet pēc izstādes attīstījās tā līnija, ko pazīstam kā tautastērpus mūsdienās. A. Radiņš uzsver, ka šis sarīkojums bija liels latviešu pašapziņu pacilājošs notikums, jo rādīja mūs ne tikai kā zemniekus, bet saimnieciski daudzpusīgus cilvēkus. Šis pasākums bijis arī ļoti labi komerciāli noorganizēts - ienākumi un izdevumi izgājuši pa nullēm, un pat paviljonu konstrukcijas pēc tam tikušas izdevīgi pārdotas.
Jaunākie un spridzīgākie raksti
Otra grāmata ir pēc skaita divdesmitā trešā publikācija sērijā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja raksti. Kārtējais krājums (tas iegādājams LNVM Brīvības bulvārī 32) tapis uz 2014.-2016. gada LNVM zinātnisko lasījumu referātu pamata. 2001. gadā tika nolemts, ka maija sākumā, muzeja dzimšanas dienai tuvojoties, jārīko konferences, kurās tiek atklāts jaunākais pētījumu grozs. Sākotnēji tās bijušas slēgtas, bet tagad ir pieejamas plašākai publikai un arī ar starptautisku rezonansi. «Viena šīs grāmatas specifika ir tā, ka mēs uzkrājam faktus par muzeja vēsturi, jo tajā ir sadaļa ar nosaukumu Hronika, kurā apkopoti pasākumi, pētījumi, konferences, kas šajā laikā te ir notikuši,» teic muzeja direktors, piebilstot, ka tas atvieglo darbu arī pašiem, jo viss ir atrodams vienuviet. Tematu spektrs, kas apskatīts jaunākajā krājumā, ir plašs - no arheoloģijas līdz mākslas vēsturei.
Īpaši A. Radiņš izceļ arheoloģijas departamenta vadītāja Jāņa Cigļa veikumu - pētījumu par dzelzs laikmeta pirmsākumiem Latvijā. Viņš pamatoti atbīdījis tos tālākā senatnē, nekā tas līdz šim tika datēts. Iespējams, ka pēc gadiem pieciem, vēl izvērtējot jaunus faktus, tas būs jau vispārpieņemts uzstādījums. «Skaidrs, ka attiecībā uz senākajiem laikiem, par kuriem nav rakstisku liecību, arheoloģiskais skatījums nekad nebūs statisks, it īpaši ņemot vērā jauno tehnoloģiju izmantošanu,» teic muzeja direktors. Tā tas noticis arī ar etniskajiem pētījumiem: DNS analīzes ļaujot runāt par šo jautājumu pavisam citādā izpratnē. Tās ļāvušas pierādīt, ka latvieši etniski ir daudz tuvāki igauņiem nekā lietuviešiem, proti, «mums ir kopējas saknes, tikai ļaudis, kas dzīvoja Igaunijas teritorijā, pievienojās igauniski runājošajiem». Šobrīd tieši par šiem etniskajiem pētījumiem topot divas grāmatas - viena Igaunijā, otra - Lietuvā.
Unikāla portretu kolekcija
Grāmatā iznākuši arī Ēveles draudzes mācītāja Antona Georga Boses (1792-1860) 209 zīmējumi, kas tapuši laika posmā no 1857. līdz 1860. gadam, kad viņš bija pensionējies no sava tiešā pienākuma un atcerējies, ka savulaik bijis labs zīmētājs. Tad nu, izmantojot savas draudzes locekļus kā modeļus, tapuši Ēveles, Vecjērcēnu, Jaunjērcēnu, Ķempēnu, Ķeižu, Ķemeres un Rencēnu muižas ļaužu portreti. Viņu vidū ir saimnieki, kalpi, amatnieki, muižas kalpotāji, draudzes skolas skolotājs un skolēni, rekrūši, muižas dārznieks, ķesteris, krodzinieki, ubagi un pat kāzu muzikants. Portreti ir precīzi datēti, norādot zīmēšanas gadu, mēnesi un datumu. Minēts portretētās personas vārds, uzvārds, nodarbošanās un dzīvesvieta - piederība muižai un mājām. Mākslinieks devis arī papildu informāciju - ne tikai attiecībā uz nodarbošanos, bet akcentējis arī spilgtākās katra portretējamā rakstura īpašības: piemēram, sievietei rokās ļoti mazs cepts sivēntiņš, kas varētu būt norāde uz skopumu.
Arnis Radiņš skaidro, ka plašākā atklātībā Boses zīmējumi nonāca 19. gadsimta beigās saistībā ar gatavošanos Latviešu etnogrāfiskajai izstādei 1896. gadā. Bet 1939. gadā šī baltvāciešiem piederējusī kolekcija atpirkta un nonākusi muzejā, bet nebija plašākai publikai pieejama. Nu ar to varēs iepazīties visi interesenti, izlasot arī vēsturnieces Anitas Meinartes apcerējumu par zīmējumu krājuma vēsturi, Ēveles baznīcas celtniecību un draudzi, Boses dzimtas vēsturi, portretu ikonogrāfiskos un mākslinieciskos aspektus. Savukārt pētot Ēveles draudzes baznīcu grāmatas, dvēseļu revīziju materiālus, pagasta tiesu protokolu grāmatas un citus rakstītos vēstures avotus, autore veidojusi stāstu par portretēto cilvēku likteņiem.