Lita Beiris. Pozitīvi un iedvesmojoši

Šonedēļ, 7. aprīlī, sāksies 22. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls, skatītājiem piedāvājot izrādes Rīgā, Rēzeknē, Preiļos un Ventspilī. Festivāla devīze ir nemainīga – No klasikas līdz avangardam, bet šā gada festivāla tēma ir Mīlestība. «Domāju, festivāls cilvēkiem dos pacēlumu. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas varētu sniegt kaut ko depresīvu un pavisam nereālu un netveramu, mūsu festivāls ir pozitīvisma piesātināts un iedvesmojošs,» saka festivāla direktore Lita Beiris.

Kā jau tradicionāli ierasts, festivāls tiks atklāts Rīgas Starptautiskajā dzelzceļa stacijā ar īpašu šim pasākumam veltītu šovprogrammu. Šā gada festivāla īpašie viesi ir Pekinas Dejas teātris un Čikāgas Džordano dejas kompānija. 1963. gadā dibinātā Džordano Čikāgas dejas kompānija (Giordano Dance Chicago, GDC), Amerikas oriģinālā džeza dejas kompānija, Latvijā uzstāsies Preiļos, Ventspils teātra namā Jūras vārti un Rīgas Kongresu namā. Savukārt 2008. gadā dibinātā Pekinas Dejas teātra avangarda baleta programmu, kas būs skatāma Rēzeknē un Latvijas Nacionālajā operā, festivāla organizētāji uzskata par šī gada galveno izrādi. «Festivāls ir motivēts strādāt arī uz ārpusi, jo uzskatu, ka ar baletu ir jāiepazīstina skatītāji arī citos reģionos un pilsētās, kur mūs gaida vēl vairāk nekā pat Rīgā, kas ir pārsātināta, jo kultūras pasākumu ir ļoti daudz. Es pat nevaru iedomāties, kas būs uz valsts simtgadi, vai nebūs pārsātinājums Rīgā, kur vairs nemaz nav tik daudz iedzīvotāju. Domāju, ka valsts simtgades svinībām paredzēto programmu vajadzēja pārskatīt, izvirzīt prioritātes, koncentrēties uz lieliem notikumiem. Jo summa, kas šīm svinībām ir piešķirta pasākumiem kultūrā, domāju, ir astronomiska Latvijai. Es brīnos, ka tas vispār ir iespējams,» saka Lita Beiris. Festivāla programmā īpašs stāsts ir par itāliešu horeogrāfes Benedetas Kapanas izrādi Saknes - tas ir veltījums Benedetas Kapanas vecmāmiņai, kādreizējai Latvijas baleta solistei Mirdzai Kalniņai.

Savukārt 11. maijā Rīgas Latviešu biedrībā notiks muzikāli horeogrāfiskās fantāzijas Ugunī (pēc Rūdolfa Blaumaņa drāmas motīviem, izmantojot Jura Karlsona dažādos laikos komponētu mūziku) pasaules pirmizrāde. Galvenajā lomā - Latvijas Nacionālā baleta soliste Margarita Demjanoka. «Kā horeogrāfe es daudz strādāju ārpus Latvijas, bet Ugunī iestudējums ir tāds kā atgādinājums par to, ka Beire vēl nav mirusi, ka viņa joprojām ir radošs cilvēks. Man patīk veidot projektus, kad vairāki horeogrāfi - gan ar klasisko, gan ar modernās dejas izglītību - kopā veido vienu iestudējumu. Un tas nekas, ka katram horeogrāfam ir savs rokraksts, galvenais ir apvienojošais elements... Tās nebūs trīs versijas par vienu tēmu, bet viena izrāde,» uzsver Lita Beiris. Šo iestudējumu viņa veido kopā ar Regīnu Kaupužu un Antonu Freimanu, kurš arī atveidos Edgara lomu. Horeogrāfe uzsver, ka izrādes norises vieta - Rīgas Latviešu biedrības nams - nav izvēlēta nejauši, jo «Blaumanis daudziem asociējas ar Rīgas Latviešu biedrības namu, tur faktiski bija pirmais latviešu teātris līdz 1918. gadam. Kāpēc ne tur? Turklāt repertuāru teātros šādus projektus ir ļoti grūti realizēt.» Pēc festivāla Litai Beirei nav paredzēts laiks, kad atjaunot spēkus un krāt idejas nākamajiem festivāliem, jo patiesībā strādāšana pie nākamajiem jau notiekot. «Nav jau laika atjaunot sevi, jo, ja gribu strādāt šajā jomā, paralēli jau tiek strādāts uz priekšu. Producēšana un menedžēšana ir viens no nervozākajiem darbiem pasaulē, neaprēķināms un neprognozējams darbs, kas izpumpē. Šis ir jau 22. festivāls, turklāt es jau neorganizēju viena, man ir izturīga komanda. Pēc pirmā festivāla 1996. gadā gan es biju tādā kā nokdaunā. Neteikšu, ka ar gadiem kļūst vieglāk, turklāt gads no gada atšķiras - situācijas ir mainīgas, stresi ikreiz ir par kaut ko citu.».

***

BEZ ŠAUBĀM - DABA

«Pat tad, ja man ir milzīga slodze, es cenšos izrauties pie dabas, jo tā es varu aizmirst visas problēmas, kas saistītas ar darbu. Uz laukiem vienmēr ņemu līdzi darbiņu, lai pastrādātu, grafiku sataisītu, palasītu, paklausītos, bet lielākoties tur ir tikai daba - skaistums un miers. Tolaik tur apstākļi bija briesmīgi, jo padomju laikos viss iznīcināts. Ja gribi, lai tur ir skaisti un iekopti, viss prasa daudz darba, zemes darbi ir ļoti grūti, tomēr tie arī dod enerģiju - kad esi ar visiem desmit pirkstiem zemē, tad enerģiju var sasmelties. Iesēt kādu redīsu, salātu vai lociņu, lai pēc tam var nošķilt. Esmu Pārdaugavas meitene, Torņakalnā mums bija mazs dārziņš, tur man tētis iemācīja dārza mīlestību. Kad mums nebija sava dārza, es pēc tā ilgojos, bet kad man jau bija dārzs, es sapratu, ka tas nemaz nav tik viegli. Tačka rokās, dibens gaisā... Un, bez šaubām - pirtiņa, bez tās pavisam nav dzīves. Kad mans dzīvesbiedrs Guntis Gailītis 1998. gadā tur sāka darboties, es uzstādīju ultimātu - ja nebūs pirtiņas, es nebraukšu. Vairāku stundu ilgu pirts rituālu mēs nerīkojam, mums tam nav laika, tomēr papardītes pati saplūcu, sasienu kādu slotiņu... Citreiz pēc pirts gluži vai lido, citreiz jūti nogurumu, bet vienalga psiholoģisku baudu tā dod, novēlu ikvienam iet pirtī.»

*

CEĻO DARBĀ

«Tikai darba dēļ, tāpat vien mēs nekur nebraucam. Kad pirms 38 gadiem apprecējāmies, aizbraucām uz Krimu, es gribēju redzēt Bahčisarajas strūklaku, es arī dejoju baletā ar šādu nosaukumu. Tas bija mūsu pirmais ceļojums un vienīgais. Jo citu atpūtas braucienu mums nav bijis. Kad dejoju, es daudz braucu pa pasauli. Savukārt Guntis nav klejotājs, viņam ir Piebalga. Pagājušajā sezonā gan es viņu izvilku uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem, tas bija liels piedzīvojums, atklāju sev jaunu pasauli. Patiesībā mēs katrs ceļojam pa savām darba lietām.»

*

SKATĪTIES KOLĒĢUS

«Kad esi pamatīgi nopūlējies, tad īpaši negribas iet nekur. Teātra pasaule man patīk, gribu redzēt, ko iestudē, kāda šobrīd teātrī ir domāšana, kur virzāmies, kādas ir prioritātes, ko gribam parādīt uz skatuves. Pēdējā laikā ļoti mīlam agresiju, atkailināšanos, grotesku. Nezinu, vai skatītājs to grib redzēt tādos apjomos. Uzskatu, ka skaistums, ko māksla spēj dot cilvēkiem, vairāk attīsta personību, savukārt agresija, arī attiecībā uz sievieti... Nezinu... Parasti aprunājos ar draugiem par to, ko viņi ir redzējuši, un, ja viņi saķer galvu un saka: «Kāpēc man uz to ir jāskatās?», tad es arī domāju - kāpēc man uz to jāskatās, man taču nav sagrautai jāiziet no mākslas tempļa. Esmu diezgan izvēlīga...»

*

NEKĀDAS SKRIEŠANAS

«Kurš no dejotājiem vairs var paskriet pēc karjeras? Mēs esam pietiekami sevi izmocījuši karjeras laikā... No rītiem cenšos pavingrot, man ir speciāli mugurkaulam domāts kompleksiņš, un mugurkaula muskuļu nostiprināšana ikvienam ir būtiska. Reizēm vēroju jaunus cilvēkus, daudziem profils izskatās kā... Nu, atcerieties to slaveno zīmējumu, kā pērtiķis kļuva par cilvēku. Man ir sajūta, ka šobrīd ejam atpakaļ, jo cilvēki kļūst sagumuši...».