Latvijā ir tāda bagātība, kādas nav ne Igaunijā, ne Lietuvā – un tās ir klinšu zīmes. Pirmās teju pirms 50 gadiem tika atrastas lībiešu upuralās pie Svētupes, bet pēc tam – Virtakas iezī. Nu šo vietu skaits izaudzis līdz aptuveni 50, un ir dažādas versijas par to, ko varētu nozīmēt smilšakmenī iegravētie simboli. Filoloģijas doktoram Sandim Laimem, kas jau kopš 90. gadiem nodarbojas ar petroglifu pētīšanu, ir savs skatījums uz šiem vēstījumiem.
Interese par šo tēmu S. Laimem radusies puikas gados, dzīvojot Cēsu pusē. Izlodājis un izpētījis tur esošās alas, taču ciešāk uzmanību pievērsis viens gadījums. Reiz skolotāja rudens ekskursiju sarīkojusi uz Režģu klintīm, kur tolaik savus atklājumus bija izdarījis Guntis Eniņš. Versijas par to, kas zīmēs attēlots, bijušas visdažādākās, piemēram, tās varētu būt seno Gaujas kuģotāju kartes. Patiesībā - vēl līdz šim brīdim nav skaidrs, kas tur varētu būt. Sakritis tā, ka šis zemes gabals piederējis šai skolotājai. Viņai radās ideja aizvest bērnus uz šo vietu un aplūkot, kas tur īsti ir. Sandi ieraudzītais patiešām iespaidojis, un tur skatītais savijies ar senatnes un piedzīvojumu stāstiem, ar kuriem tolaik aizrāvies. Redzētais mudinājis meklēt pazīšanos ar Gunti Eniņu. Uzrakstījis vēstuli dabas pētniekam, kurā pavēstījis, ka arī pats ir šo to atradis. Sadarbība izvērtusies laba. Un 20 gadu laikā interese par šo jomu nav zudusi, lai gan ir tēmas, kas aizvedušas arī citā virzienā - proti, par raganu medībām Latvijā. Taču kaut kādā veidā šīs lietas ir saistītas, atzīst S. Laime.
Sevis iemūžināšana
Viņš uzsver, ka Latvijā nebūt nav daudz to vietu, kur būtu smilšakmens atsegumi. Citviet pasaulē šie ieži ir daudz cietāki, tāpēc ārvalstu pētnieki Latvijā esošās uzskata par smiltīm, jo tajās viegli vien var ieskrāpēt kaut ko. Pateicoties tam, skrāpējumu uz klintīm tiešām ir daudz. Par to liecina arī Kristofa Broces 1794. gadā veiktais zīmējums, kur redzams, ka cilvēks kaut ko mēģina iegravēt. Taču šāda prakse sākās jau agrāk, un to atklāj atrastie paraksti (pirmie fiksēti 17. gadsimta vidū, taču ir ziņas, ka tādi ir bijuši vēl agrāk) - ieskaitot Gūtmaņalu, kas jau izsenis bijis populārs tūrisma objekts. Tajā tik daudzi vēlējušies atstāt piemiņu par sevi, ka teju metrs smilšakmens, gadiem ejot, ir nodeldēts. Zīmju pētnieks atzīst, ka arī šie paraksti varot būt interesanti, skatoties no tradīcijas skatpunkta. Lielākoties gan tiek izmantota slavenā frāze: «Es te biju.» Vārds un uzvārds. Taču parādās arī citas vēstis. Lūk, šāda revolucionāra frāze, kas tapusi 1909. gadā: «Melna čūska jūrā maļ miltus, to būs ēst tiem, kam vara un viltus.» S. Laime atceras, ka savulaik Cēsu pusē pie Raunīša uzdarbojies kāds sātanists, kas vairākas klintis no vienas vietas apzīmējis ar šā kulta simboliku. Tad nu vietējie neizturējuši un nolīdzinājuši šos zīmējumus. Tā veidojas sava veida komunikācija: pierakstot ko klāt vai nosvītrojot.
Lībiešu upuralu atklājumi
Fakts ir tāds, ka līdz seno zīmju atklāšanai vajadzēja paiet krietnam laikam. Pirmatklājēja tiesības pieder Guntim Eniņam, kurš, pētot lībiešu upuralas (kādreiz tā bijusi viena liela ar vienu ieeju) Limbažu novadā pie Svētupes 1971. gadā, starp dažādu ļaužu atstātajiem parakstiem uzdūrās dažādām dīvainām zīmēm. Tās viņš 1973. gadā publicēja presē - uzdodams jautājumu: kas tas varētu būt? Šo gadu tad arī var uzskatīt par seno zīmju arheoloģiskās izpētes sākumu. Šajās alās izrakumus tika atļauts veikt vēsturniekam un arheologam Jurim Urtānam, kurš tobrīd vēl bija 3. kursa students. Ziņas par to, ka lībieši ziedojuši savās kulta vietās, atrodamas arī baznīcu vizitācijas protokolos. Skaidrs, ka baznīctēviem tas ļoti negāja pie sirds.
Atklājās, ka alas tiešām bija izmantotas reliģiskā kulta vajadzībām, jo tur atrada: 628 monētas, 35 senlietas, kā arī pārtikas atliekas. J. Urtāns no izrakumu materiāla secinājis, ka šīs lietas tikušas upurētas no 14. līdz 19. gadsimtam, kulmināciju sasniedzot 16. un 17. gadsimtā. Visvairāk ziedots tieši kara un neražas gados, un, spriežot pēc ziedoto monētu vērtības, ziedotāji piederējuši nabadzīgākajiem sabiedrības slāņiem. Tas, ka alas sienās neražas gados ieskrāpētas arī Jumja zīmes, nav brīnums, jo Jumis ir sena auglības dievība.
Līdz šim brīdim klinšu zīmes lielākoties atklātas Gaujas baseinā, tomēr ir atradumi arī Kurzemē, Slīteres rezervātā, kā arī Limbažu rajonā pie Svētupes un Salacas, skaidro S. Laime. Tas liecina, ka zīmju skrāpēšana klintīs bijusi pazīstama tajās Latvijas daļās, kur sastopami smilšakmens atsegumi. Pa šiem 50 gadiem fiksēts ap 50 šādu vietu ar kopumā 3000 zīmju (vienā vietā parasti ir atrasti no viena līdz 500 elementu). Vispamatīgāk izpētītas ir lībiešu upuralas, bet arī citās vietās atrastās zīmes ir fiksētas un nokopētas.
Maz pieturas punktu
Runājot par laiku, kad šīs zīmes tikušas iemūžinātas klintīs, S. Laime spriež, ka, visticamāk, tas noticis, sākot no 13. līdz 19. gadsimtam, kad Latvijā jau bija ienākusi kristīgā ticība. Iespējams, ka bijušas arī vecākas zīmes, tomēr, ņemot vērā smilšakmens nestabilo struktūru, tās varēja būt pagaisušas. Jāteic, ka profesionālo arheologu interese par šīm zīmēm noplakusi diezgan ātri, jo šajās vietās neko vairāk par uzrakstiem neatrada. Arī Virtakas alā. Par tur atklāto 80. gados izvērtušās plašas debates. Izskanējis pat viedoklis, ka G. Eniņa atradums ir viltojums. Kad tika pierādīts, ka to izdarīt nemaz nevar, tad izskanēja cita versija: lūk, tur netālu esot dzīvojis latviešu senatnes pētnieks, Dievturu draudzes dibinātājs Ernests Brastiņš, kurš tad nu uz savu roku tur darbojies. (Starp citu, viņa ieteiktos nosaukumus latviskajām zīmēm vēl tagad lietojam: Ūsiņš, Zalktis, Māras zīme un citus.) Bet tad atrada aizvien jaunas vietas, un kļuva skaidrs, ka tas nevar būt viltojums. Atklāja aizbrukušas alas, kurās šie raksti parādījās tikai tad, kad tās atraka. Tā Režģu klintī vesela siena bija noklāta ar zīmēm. Pieturas punktu, lai precīzāk noteiktu, kad gravējums veikts, nav daudz, bet šajā gadījumā bija kāda ticamāka norāde: uz nogruvuma bija ieaugusi priede, vismaz 200 gadu veca (par to pārliecinājās, kad to nocirta un izskaitīja gadu gredzenus). Tas liek secināt, ka uzraksti izdarīti pirms šā laika. Arī blakus ieskrāpētie paraksti ar gadu skaitli var palīdzēt noteikt, vai zīme ir vecāka vai jaunāka par to. Piemēram, 1664. gada skrāpējums liecina, ka tas ir jaunāks, jo daļēji nopostījis jau tur bijušo zīmi. Problēma ir tā, ka šādu salīdzinoši vecu gada skaitļu ir maz - no 17. gadsimta to neesot vairāk par desmit, no 18. - vēl mazāk, bet lielais sprādziens sācies 19. gadsimtā, kas nodzēsis daudzas senās zīmes. S. Laime min arī interesantus gadījumus, kad datēt palīdz kāda noteikta laika reālijas attēlojums, piemēram, konkrēta kuģa tipa, kas ticis izmantots kuģošanai pa Gauju līdz 14. gadsimtam. Vai arī karātavu attēls: šāds soda veids attiecas uz 16. līdz 17. gadsimtu. Kāpēc skrāpētas tik milzīgas karātavas, kas par pakārto ir piecas reizes lielākas? Kāda tautasdziesma zīmīgi teic par burvju un zagļu sodīšanu: «Burvim devu apšu sulu, zaglim - augstas karātavas.» Savā ziņā tajā ietverta lāsta formula, ar kuru iedarbojas, to vizualizējot. Ja kāds zog nepārtraukti un cilvēks zina to ļaundari, bet netiek galā, tad viens no veidiem, kā sodīt: aiziet uz īpašu vietu, vizualizēt savu vēlmi, kas ir viens no maģiskajiem veidiem, kā iespaidot notikumu gaitu.
Simboli un īpašuma zīmes
Lielākoties klintis klāj pirmskristietības periodā izplatītās zīmes: dažādu veidu svastikas, solārie simboli, krustu krusti. Tos salīdzinot ar arheoloģiskajos izrakumos uz apģērbiem un lietām atrastajiem ornamentiem, var pārliecināties, ka tie gadsimtiem ilgi bijuši tādi paši. Daudzviet iegravētas piederības zīmes: tās liecināja, kam konkrētais priekšmets pieder. Tādas varam uzskatāmi redzēt 14. gadsimta Rīgas ieņēmumu grāmatā (līdzīgas ir arī Virtakas iezī), kur pierakstīts, kurai lībiešu dzimtai pieder tie vai citi bišu koki. (Tas bijis ļoti svarīgs īpašums, un par tā aplaupīšanu, ja zagli pieķēra, izrēķināšanās bija ļoti skarba.) Arī Tērvetes pusē, tīrot dīķi, uz bluķiem atrasti šādi simboli. Virtakas klintī šīs piederības zīmes izvietotas stabiņos, tāpēc sākotnēji tika pieņemts, ka tā varētu būt senā cilšu rakstība. Tika pat saskatīti tautasdziesmu teksti. Tomēr galu galā tika secināts, ka tam ir tehnisks skaidrojums - sākotnējā īpašuma zīme tika papildināta ar dažādām detaļām, lai norādītu, ka tas ir vienas dzimtas, bet dažādu paaudžu un radinieku piederums.
Ir klintis, kur šīs īpašuma zīmes papildina maģiskās. Starp stabiņiem ir izvietotas mazāka izmēra svastikas, krustiņi. Patiesībā 40% no visiem rakstiem sastāda krusti. Ir arī jumta krusti, ko var vēl redzēt senās kapu zīmēs. Tātad tam visam bija zināma saistība ar bēru tradīcijām.
Dažviet parādās arī svītras, kas, kā uzskatot G. Eniņš, varētu būt kalendāra zīmes. Tomēr rodoties jautājums: kāpēc lai ietu un zīmētu kalendāru? Turklāt Patkula alā Mēness kalendārā vajadzētu būt trīs reiz deviņi zīmēm, bet tur bijušas divi reiz septiņi. Iespējams, ka tam ir saistība ar dziedniecību, jo tur iztek arī dziedniecisks avots, pieļauj S. Laime. Vienā no dziedināšanas tehnikām tiekot izmantota skaitīšanas metode, proti, skaitot no viens līdz deviņi, tiek izsekots līdzi slimības progresam, pēc tam, skaitot atpakaļ, - tā deldēta. Pēc principa - lai izdilst kā vecs mēness.
Dažkārt uz klintīm tapušas zīmes, kas attēlo saules ceļu pāri debesu kalnam. Tādas pašas ir izmantotas, rotājot sprēslīcas (gan Lietuvā, gan Latvijā) vēl 19. gadsimtā. Tas liecinot, ka balti vēl ilgi saglabājuši mitoloģisko pasaules uzskatu, konstatē pētnieks.
Žēl, ka šie kultūrvēsturiskie pieminekļi netiekot uzturēti un pienācīgi aizsargāti. Nereti vecās zīmes tiek izdzēstas, uzrakstot virsū savus vārdus, iecirstas iedobes, kur uzlikt sveces. Arī folkloras kopas, kopjot savus rituālus, bez pietātes izturas pret citu kultūru. Dažkārt alās, kur ziemās uzturas sikspārņi, tie tiek iztraucēti. Tāpēc ir saprotams, kāpēc īpašnieki, uz kuru zemes atrodas klints vai ala, nevēlas ielaist apmeklētājus. Tāpēc S. Laime uzskata: jo mazāk kāds par tām zina, jo labāk.