KULTŪRA: Sūnu ciema mērnieku akmeņainais ceļš dibenā

 
STABILITĀTE. Savā kinoindustrijā latvieši ekspluatēja pamatā vienus un tos pašus aktierus un viņu tēlus, situācijas, žestus un kadrus. Tagad industrijas nav, bet vecie uztveres stereotipi sabiedrībā palikuši ©Publicitātes foto

Apmēram tūkstotis Latvijas iedzīvotāju 2013. gadā izvēlējušies un 2016. gadā apstiprinājuši tieši šos vārdus par visprecīzāko raksturojumu situācijai valstī.

Rezultāts iegūts socioloģiskā aptaujā, kas nozīmē, ka cilvēki varēja izvēlēties no tiem vārdiem, kādi viņiem bija jau uzrakstīti priekšā. Vārdi nebija katrs pats par sevi, bet, cik nu tas vispār iespējams, tik Latvijā vispārzināmu literāru darbu nosaukumos. Šos nosaukumus bija izvēlējusies un tālāk aptaujā realizējusi firma SKDS projekta Latvijas barometrs ietvaros. Paldies arī pirmo reizi DNB bankai un otro reizi Baltic International Bank par šādu aptauju apmaksāšanu.

Aptaujai tika piedāvāti 22 nosaukumi, t.i., cilvēku atmiņā un runā vairāk vai mazāk nostiprinājušies vārdu salikumi ar kopā 51 vārdu. Katra piedāvātā nosaukuma vietā varēja būt kāds cits nosaukums, un, pat tad, ja nosaukumu saraksts kopumā būtu pilnīgi cits, pret to maz ko varētu iebilst. Piemēra pēc uzmetīsim aci tiem nosaukumiem, kuri izpelnījušies vislielāko un vismazāko piekrišanu. Sāksim no beigām ar Roberta Lūisa Stīvensona Bagātību salu, kuras vietā taču mierīgi varēja ielikt Žila Verna Noslēpumu salu. Abi šie darbi latviešu valodā izdoti vairākas, krievu vālodā - daudzas reizes, abi apaudzēti ar ekranizējumiem.

Vēl jo sarežģītāks musturs savīts saraksta virsotnē ap vārdiem Akmeņainais ceļš. Ka tik ne tā, ka būtiskai daļai aptaujāto šis vārdu salikums šķitis mīļš pēc filmas Ilgais ceļš kāpās un viņi pat domāja un domā, ka Ilgais ceļš... ir filmā uzņemts Akmeņainais ceļš, kaut īstenībā tā tas nav. Lai cik ilgi kāpās rušinājās skaistā Marta, līdz viņai pa akmeņaino ceļu neatnāca Roberts, bet tikai pa kādam Rihardam un Artūram. Žēl, jo Vilis Lācis savulaik bija izdomājis Robertu kā ne mazāk skaistu ostas krāvēja dēlu - iedomājoties pats sevi vispārākajā pakāpē.

Rīgas kinostudija pie viņa, t.i., pie Viļa Lāča romāna Akmeņainais ceļš, pieķērās 1983. gadā kā pie iespējas vēlreiz aiziet līdz slavai un naudai līdzīgi kā pa 1981. gadā sākto ilgo ceļu. Kad ar otro mēģinājumu tas neizdevās, 1989. gadā sekoja vēl trešā reize, sakrustojot V. Lāci ar ilgā ceļa filmēšanas komandu. Tādā garā visiem pazīstamā Marta kļuva par V. Lāča izdomāto Alvīni no joprojām kāpās dzīvojošās Zītaru dzimtas. Būtu jāmaina pētījuma formāts no aptaujas uz ilgu un rūpīgu izjautāšanu, kāpēc, piemēram, 92 cilvēkiem akmeņainais ceļš šķitis atbilstošākais raksturojums situācijai Latvijā. Tad atklātos visdažādākās motivācijas gan saistībā ar romānu, gan ar tā nosaukuma alūzijām filmu nosaukumos, gan arī tieši pretēji, ka akmeņainais ceļš ir bijis vismazāk pazīstamā literārā darba nosaukums vai varbūt visnepretenciozākais nosaukums, kas visvieglāk ļāvis sevi pārvērst divos sugasvārdos un no tiem veidot katram respondentam individuālu jēgu.

Divas ar nepilnu četru gadu atstarpi veiktās aptaujas parāda sabiedrībā izplatīto domāšanas un runāšanas stereotipu stabilitāti. Akmeņainais ceļš ir kronējams par aptauju divkārtējo čempionu. 2016. gada aptaujā tam ar 91 izvēli pietuvojušies Mērnieku laiki, kuru izrāvienam ar izvēļu skaita divkāršošanu attiecībā pret 2013. gadu nekāda acīmredzama skaidrojuma nav. Proti, nav manīta ne zemes pārmērīšana tiešā nozīmē, ne apvērsumi miljonāru un politiskās varas nesēju sarakstos. Pēc šādiem parametriem valstī valdījusi stagnācija. Iespējams, ka mērnieku laiki likti tai pretī kā cerība vai kā brīdinājums, ka mūžīgi tā tas neturpināsies. Palikdami saraksta augšdaļā, no augstās otrās vietas uz trešo atvirzījušies Sūnu ciema zēni jeb vārdu salikums, kas ļauj uztvert Sūnu ciemu atsevišķi un zēnus - atsevišķi: varbūt Andreja Upīša stāsta un lugas nosaukuma popularitāte ir šo divu nosaukuma daļu popularitātes summa, bet varbūt tai ir pavisam cits skaidrojums.

Tūlīt aiz godalgojamo vietu trijnieka divreiz noturējies tas, kas dibenā. Kā literāra darba nosaukums tas nācis no krievu valodas, taču formāli nevainojamā tulkojumā ieguvis vēl arī citu jēgu. Nav krievu valodā nekā tāda, kas varēja brīdināt Maksimu Gorkiju vēlreiz apdomāt viņa 1902. gadā klajā laistās lugas nosaukumu Na dņe, lai tas nemulsinātu kādu mazu tautiņu ar laikam taču dīvainu valodu un izpratni par lietām. 1903. gadā bija mēģinājums šo mulsumu kliedēt ar lugas nosaukuma izteikšanu latviski divos vārdos Sadzīves dibenā, taču šādiem centieniem drīz vien atmeta ar roku. Avīze Baltijas Vēstnesis 1904. gada 6. novembrī aicināja skatīties lugu Dibenā, kad «pie izrādes būs pats autors klāt». Latviešu literatūras klasiķis Rūdolfs Blaumanis pēc tam dzejas pantos dokumentēja savu ieskatīšanos Gorkija dibenā, pie kura latvieši palikuši. Šādas vai tādas jēgas dēļ dibenu 2016. gadā nosaukuši 24 latvieši un 33 nelatvieši, kas šejienes apstākļos nozīmē, ka viņi bijuši krievvalodīgie.

SKDS aptaujā ir nācies akceptēt formāli nekorekto dalījumu pēc tautības un valodas. Respondentiem tika piedāvāta izvēle starp tikai divām valodām - latviešu vai krievu -, kādās varēja notikt aptauja. Krievu valodā tika doti šajā valodā izmantoti krievu valodā sacerēto darbu oriģinālnosaukumi un tie cittautu darbu nosaukumu tulkojumu varianti, kādi, šķiet, vislabāk iegājušies krievu valodā. Latviešiem varētu izklausīties jocīgi un ne uzreiz atpazīstami mūsu pašu izcelsmes vārdu salikumi, ja tos izsaka kā v goru un v solņečnuju daļ. Daži latvieši esot dusmojušies uz padomju cenzūru, kas likusi nomainīt filmas Ilgais ceļš kāpās skaisto nosaukumu pret mazāk skaistu ilgo ceļu dūņās (v djūnah).

Valsts raksturošanai izraudzīto vārdu izvēle ir izmantojama, lai kvantitatīvi mērītu sabiedrības saliedētību pēc visdažādākajiem nošķīrumiem arī starp vīriešiem un sievietēm, jaunajiem un vecajiem, bagātajiem un nabagajiem, pilsētniekiem un lauciniekiem utt. SKDS iepazīstināja ar visu izvēļu sadalījumu pa šādām demogrāfiskajām un sociālajām grupām. Ne par vienu dalījumu nevar teikt, ka kāda Latvijas raksturojuma varianta kopējais rezultāts sasniegts ar vienas un tikai vienas grupas balsīm, kurām vismaz kaut cik balsu nav pievienojusi neviena cita grupa. Formāli jau nu gan tā bija, ka visas četras balsis par Bagātību salu devuši nelatvieši, taču uz šādas skaitliskās bāzes nevar izdarīt tālejošus secinājumus, ja ar to domāta valsts iestāžu rīcība. Privātām pārdomām sniedzam 2016. gada aptaujas kopvērtējuma tabulu.