Lilija Limane. Izglābt, nevis sadedzināt

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) atklāta izstāde Atrasts! Un izglābts, kurā iespējams aplūkot dokumentus un iespieddarbus, kas savulaik atrasti makulatūrā vai bijuši atrasti, īpašnieku sen atstāti vai pat aizmirsti. Izstādes idejas autore ir LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas galvenā bibliogrāfe Lilija Limane. «Kad veidoju šo izstādi, visvairāk es aizdomājos par tiem cilvēkiem, kas šos priekšmetus atnesuši uz bibliotēku. Nevis izmetuši vai sadedzinājuši, bet izglābuši tos.»

- Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa šogad atzīmē 65 gadus, kopš tās izveides 1951. gadā, kad bibliotēkas senāko un vērtīgāko iespieddarbu kolekcija īpaši tika izdalīta no pārējā grāmatu krājuma. Vai šī izstāde ir posms ceļā uz to?

- Gada beigās tiek plānota plaša rokrakstu izstāde, bet Atrasts! Un izglābts ir trešā izstāde mūsu iedibinātajā Cimēliju sērijā. Cimēlijas ir retumi, dažādi seni interesanti un savdabīgi, noteiktu iemeslu dēļ unikāli vai reti kļuvuši eksemplāri ar visdažādākajām pazīmēm - iesējuma īpatnībām, mazi metieni, numurēti eksemplāri, grezni, arī ar dārgiem materiāliem rotāti izdevumi, vārdu sakot - viss, kas vecs un unikāls, neikdienišķs grāmatu jomā, tiek uzskatīts par cimēlijām. Šī izstāde faktiski atspoguļo bibliotēkas misiju aizsargāt kultūras vērtības, šajā gadījumā - rokrakstus un dokumentus.

Šajā izstādē ir atspoguļoti tādi, kas atrasti - izvilkti no makulatūras, proti, bijuši situācijā, kad tie lemti bojāejai. Ja nebūtu cilvēku iejaukšanās. Un tā tie atguvuši otro dzīvi. Un vērtība materiāliem, kurus esam ieguvuši pēdējos 30 gados, ir ļoti dažāda. Mums ne vienmēr ir precīzas ziņas par ieguves veidu, un ne vienmēr cilvēks, kas atnes, arī patiesi izstāsta šo mantu ieguves stāstu. Mēs arī neprašņājam.

Mēs restaurējām septiņas epizodes - uz bibliotēku kāda atnestus kaut kur atrastus materiālus, kas izrādījušies tā vērti, lai mēs tos ņemtu bibliotēkā glabāšanā.

- Vai tad mūsu laikos kaut ko vērtīgu vēl var atrast, teiksim, vecu māju bēniņos vai šķūnītī? Lūdzu, raksturojiet šos gadījumus?

- Izrādās, atrast var, izstādē aplūkojami apmēram pēdējo 30-40 gadu laikā iegūti materiāli. Viena sadaļa veltīta 1998. gadā iegūtiem dokumentiem, kurus mums piedāvā Rīgas Doma un Sv. Jāņa baznīcas prāvests Jānis Liepiņš. Jāņa baznīcas bēniņos, pašā stūrī, viņš atrada komponista Alfrēda Kalniņa arhīva daļu, kas bija tur nostāvējusi, visticamāk, kopš komponista nāves 1951. gadā, jo Kalniņš tur bija ērģelnieks. Šīs divas kastes 50 gadu tur bija nostāvējušas, neviena nepamanītas. Materiāli tiešām ir vērtīgi - nošu materiāli un nelielas piezīmes, arī daudzu kultūras darbinieku vēstules Alfrēdam Kalniņam - Jāzepa Vītola, Emiļa Melngaiļa, Teodora Reitera... Līdz šim nezināmos krājumos bija arī fotogrāfijas, pat ļoti sadzīviskas, piemēram, komponists, tērpts pidžamā, savā vasarnīcā Jūrmalā.

Īpaša sadaļa, kas kādreiz pirkta antikvariātā - rokraksti uz pergamenta, kas izņemti no iesējumiem. Tie datējami ap 14. gadsimtu, varbūt 15. gadsimta sākumu. Apmēram simts gados kopš grāmatu iespiešanas sākuma to iesiešanai - visam vākam vai tā daļai - izmantoja jau lietotus pergamentus, kas tajā brīdī vairs nebija aktuāli.

- Ko nozīmē - nebija aktuāli?

- Piemēram, dokumenti, kas vairs nebija vajadzīgi.

- Mūsdienās tas varētu būt telefona rēķins - apmaksā un izmet?

- Arī tā varētu teikt. Pergaments ir ļoti izturīgs un arī ļoti dārgs, tāpēc to izmantoja otru reizi. Viduslaikos no pergamenta tekstu mēdza mazgāt nost, lai varētu uz tā rakstīt atkal, Rietumeiropas bibliotēkās tos ļoti pēta, ir pat atrastas metodes, kā, apstrādājot pergamentus, dabūt pirmtekstu, kas ir nomazgāts nost. Mums tādu iespēju nav, mums ir tikai, kuri tika izmantoti nevis vēlreizējai rakstīšanai, bet drukātu grāmatu iesiešanai, tātad - tie, kuriem bija tikai makulatūras vērtība, jo to teksts vairs nebija svarīgs. Protams, šie pergamenti ir senāki par iespiestajām grāmatām, kas nevar būt vecākas par 1405. gadu. Tieši grāmatu iespiešanas pirmajos simts gados pergamentus izmantoja grāmatu iesiešanai, neko tādu nevar sastapt jau 17. gadsimta grāmatās.

Jūs vaicājāt, vai mūsdienās kaut ko var atrast bēniņos. Nezinu, vai šodien var, bet izcils atradums bijis kādam Valmieras skolēnam, kurš 1968. gadā sava vectēva māju bēniņos Smiltenē atradis tautā radītu J. Paulāna pretmuižnieciska rakstura apcerējumu rokrakstā par Latvijas vēsturi.

Ir arī jaunāka laika atradumi. 1839. gadā izdotu Dziesmu grāmatu un 1794. gadā izdotu Bībeli latviešu valodā mums atnesa viena krievu tautības sieviete no Siguldas. Esot atradusi, putekļus slaukot. Vai tā ir patiesība, kur un kā tas noticis, mēs nezinām, bet, visticamāk, tās nebija viņas ģimenes grāmatas, jo viņa pat latviski runāt neprata. Par misiņa apkalumiem bagātīgi rotāto Dziesmu grāmatu bijām priecīgi, jo tādas darināja Kurzemē, mums tādu nav daudz. Savukārt Bībelē bija īpaši atradumi - tajā bija lapas, kurām izrādījās nopietna vērtība. Viena no tām - Skangaļu Jēkaba autobiogrāfijas fragmentiņš, tikai viena lapiņa. Skangaļu Jēkabs bija interesants cilvēks, viņš bija lēberis - tāds cilvēks, kas skrien līdzi augstu personu pajūgam, tāds kā goda pavadonis. Skangaļu Jēkabs bija no Mūrmuižas, kalpoja par skrējēju hercoga Jēkaba Bīrona karietei. Viņš nonāca Pēterburgā, no turienes pārcēlies uz Vāciju un kļuvis par ļoti labu amatnieku, varētu teikt, pat rūpnieku, darbojies hernhūtiešu centros Vācijā, kļuvis par Brāļu draudzes locekli, pārvācojies. 76 gadu vecumā viņš ir uzrakstījis savu autobiogrāfiju, kas bijusi ļoti populāra tieši hernhūtiešu grāmatniecībā. Mums nebija ziņu jeb liecību, ka šī autobiogrāfija būtu tulkota latviešu valodā, bet šī viena lapiņa apliecina, ka tulkojums bijis, bet tā pilnu tekstu izdosies kādreiz uziet.

Lesiņu dzimtas arhīvs pie mums nokļuva nesen, var teikt, ka taisnā ceļā no ārāmešanas talkas - kāda ģimene tīrīja savu šķūnīti Jūrmalā, gribēja sadedzināt papīrus, ko kāds pazīstams cilvēks ģimenei bija atstājis Otrā pasaules kara laikā. Nav zināms, kas ar šo cilvēku notika - vai nu gāja bojā, vai nu emigrēja. Dokumentos ir ziņas par Lesiņu dzimtas īpašumiem, sākot no 1870. gada, kad Kārlis Lesiņš Gulbenē izpērk zemi no muižas.

- Ieteikums lasītājiem - pirms metat ārā, apskatieties?

- Tieši tā. Ja ir runa par 18. gadsimtu un senāk, tad mūsu bibliotēka ņem katru materiālu, kas saglabājies. Ja atrodat 19. gadsimta materiālus, tad ir liela varbūtība, ka ņemsim. Par 20. gadsima materiāliem - lielākoties ievērojamu cilvēku dokumentus vai arī paša teksta satura unikalitāte ir noteicoša.

- Jūs vairāk nekā 40 gadu strādājat šajā nodaļā. Kādreiz esat aizdomājusies par to, kāpēc laikā, kad lielum lielais vairums dzīvo šodienā, grāmatas gandrīz vai kļūst par minoritāti ikdienas vajadzību kontekstā, ir tomēr nepieciešams krāt senas grāmatas?

- Dažkārt esmu domājusi, kāpēc šie senie rokraksti un grāmatas jāglabā. Dīvainā kārtā, jaunībā par to nedomāju, tas man šķita pats par sevi saprotams, jo vispār vecas lietas man šķita skaistas un vērtīgas, bet tagad esmu aizdomājusies par šo jautājumu. Mūsu krājumos ir ļoti daudz grāmatu, kuras gadu desmitiem, iespējams, arī gadu simtiem, neviens nav lasījis, par tām nav interesējies. Galu galā - kur ir to vērtība?

- Kāda ir atbilde?

- Man liekas, ka katrs dokuments un grāmata, lieta gaida savu interesentu - ka atnāks cilvēks, kam tieši tā būs vajadzīga. Tā var nostāvēt pat 100 gadu, bet savu atjaunoto dzīvi šī grāmata vai dokuments iegūst tad, kad kāds to sāk izmantot mūsdienu cilvēka skatījumā. Ja cilvēks neko nezina par attiecīgām lietām, viņam nav ne vēsturiskā fona, ne attiecīgu zināšanu, tad tam tas būs nevērtīgs papīrs, viņš to vispār neievēros, bet pētnieks, kas ir iedziļinājies, to pacels un izgaismos kontekstus, un aprakstīs tā, ka šis dokuments var iegūt pilnīgi jaunu vērtību un nozīmi kultūras vēsturē. Ja atrodas cilvēks, kas tos izskaidro, tad veidojas interesanti stāsti arī neprofesionāļiem.

- Vai, jūsuprāt, Nacionālās bibliotēkas retumu krājumiem ir jābūt tādiem, kas kotējas starptautiskā līmenī, jebšu tiem ir būtiski koncentrēties pirmām kārtām uz Latviju?

- Šis ir jautājums, par ko ir dažādi viedokļi. Pašlaik modē ir internacionāla pieeja kultūras vērtībām. Nevaru paust bibliotēkas viedokli, bet varu pateikt savu personisko - prioritārai jābūt latviešu kultūrai, jo katrai nacionālai valstij ir jāsargā savas nacionālās kultūras vērtības. Protams, ir jāuzkrāj un jāaizsargā visas kultūras vērtības, ja reiz tās līdz Latvijai nonākušas, tas nozīmē - tās ir saistītas ar šo vietu, ja ne ar latviešiem, tad ar cittautiešiem, kas te dzīvojuši. Arī grāmatas svešvalodās kāds šurp ir atvedis, nejauši jau tās te nav nonākušas, līdz ar to - tās ir mūsu vēstures sastāvdaļa.

- No četru miljonu lielā LNB krājuma tikai nedaudz vairāk par 55 tūkstošiem ir jūsu nodaļas krājumā. Cik tajā ir tieši par latviešiem, cik - par citām kultūrām?

- Pārsvarā ir rokraksti par latviešu kultūru, turklāt to ir vairāk nekā puse no krājuma. Daudz ir baltvācu kultūras rokrakstu. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas bija daudz pamestu privātu grāmatu krājumu, kas tolaik tika izglābtas un vestas uz bibliotēku. Krājumi bija diezgan lieli, piemēram, muižu bibliotēkas, jo vācu muižnieki bija devušies prom no Latvijas, un bibliotēkas bija pamestas, un grāmatas būtu gājušas bojā, ja bibliotēka nebūtu tās savākusi kā bezsaimnieka mantu.

Tāda bija vēsturiskā situācija. Ja vācu muižnieki ar savām bibliotēkām būtu palikuši šeit... Cilvēki jau grāmatas mūžīgi netur savās mājās, kaut kad tās nonāk valsts krātuvēs. Pat no ļoti senām privātām grāmatu krātuvēm. Jo paaudžu laikā zūd interese - viens ar lielu kaislību krājis savu bibliotēku, bet nākamajam īpašniekam tādas intereses nav, tāpēc to pārdod, visbiežāk, sabiedriskai bibliotēkai. Starp citu, jau senāk daudzas baltvāciešu privātās bibliotēkas nonāca publiskā lietošanā - daudzi tās dāvināja vai pārdeva dažādām biedrībām. Piemēram, savulaik bija Latviešu vēstures un senatnes pētīšanas biedrība, Baltijas bruņniecības bibliotēka... Laika gaitā privātie krājumi tomēr nonāk valsts krātuvēs, jo mainās vērtības, cilvēkam vecas grāmatas kļūst par apgrūtinājumu.

- Tā notiek arī mūsdienās?

- Izstāstīšu kādu stāstu. Latgales grāmatniecības pārstāvja Andriva Jurdža rokraksti ir liela vērtība. Mums ir viņa darbu krājums, ko mums nodeva viņa mazdēls Aleksandrs Jurdžs. Jau tad mēs zinājām, ka Andriva mazmeitai Ģertrūdei Rancānei ir viena rokraksta grāmata, ko viņš savai meitai, Ģertrūdes mammai, dāvinājis, izejot dzīvē. Ģertrūde šo grāmatu pat nerādīja, lai gan mēs to gribējām tikai bibliografēt, lai būtu ziņas, ka tāda grāmata vispār ir, tomēr Ģertrūde neielaidās nekādās sarunās. Tā grāmata palika mums slēpta.

- Joprojām tā?

- 2011. gadā mums piezvanīja Vēsma Pudāne no Jēkabpils, viņai esot Jurdža grāmata, kuru viņa vēlētos piedāvāt bibliotēkai. Mums jau bija aizdomas, ka tā varētu būt šī grāmata. Izrādījās, ka - tiešām, Ģertrūde pirms savas nāves to bija atdevusi radiniecei, Vēsmas Pudānes mammai, kas arī nāk no Jurdža pēcnācējiem. Redz, viņiem vairs nebija vajadzības pēc tās, viņa pat neprata latgaliešu rakstu valodu, arī piesaiste vairs nebija tik stipra.

Tomēr gribu uzsvērt, ka ne jau tikai pēc Pirmā pasaules kara no likteņa varā pamestām bibliotēkām nāca grāmatas mūsu nodaļai. Arī pēc Otrā pasaules kara darbinieki centās atrast pamestu grāmatu krājumus, kas kaut kur stāv bēniņos lauku mājās, - Rokrakstu sektora vadītājs Jānis Zemzaris un šīs nodaļas vadītājs Aleksejs Apīnis organizēja dažādus braucienus pa dažādiem novadiem. Apmēram 20. gadsimta 70. gadu otrajā pusē tas izsīka. Pēdējos 30-40 gadus galvenais komplektēšanas avots ir sadarbība ar privātpersonām.

- Cik respektabls ir Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas krājums, to salīdzinot ar citām bibliotēkām kaut vai tikai mūsu reģionā?

- Pasaulē viens no kritērijiem bibliotēkas unikalitātei un bagātībai ir inkunābulu krājumi, tās ir līdz 1500. gadam izdotās grāmatas, kas laistas klajā tikai dažus gadu desmitus pēc tam, kad Gūtenbergs izgudroja grāmatu iespiešanu. Nacionālajā bibliotēkā ir 64 inkunābulas, piemēram, Akadēmiskajā bibliotēkā ir 202 inkunābulas, bet jāņem vērā vēsturiskais aspekts - tajā ir krājumi no Rīgā savulaik likvidētajiem katoļu klosteriem. Ja salīdzina pasaules un Eiropas mērogos, tad mūsu krājums ir niecīgs, jo ir bibliotēkas, kur ir desmitiem tūkstošu inkunābulu, viena no bagātākajām ir Bavārijas Zemes bibliotēka, un tas ir loģiski - Vācijā sākās grāmatu iespiešana, tāpēc tur to ir visvairāk. Anglijā vēlāk sāka iespiest grāmatas, tur inkunābulu ir mazāk, bet vienalga ir daudz. Neuzskatu, ka savā reģionā esam nabagāki par citiem, jo mums ir daudz retu eksemplāru. Turklāt mūsu vērtība ir tieši nacionālais krājums.

- Vai šajā pragmatiskajā laikā, kad gandrīz itin viss tiek izteikts naudā, kāds kaut ko dāvina arī?

- Arvien mazāk, tomēr mēdz gadīties. Piemēram, 21. gadsimta sākumā mums uzdāvināja divas inkunābulas. Dāvinātājs bija saistīts ar baznīcu. Nevaru apgalvot, bet, iespējams, šīs grāmatas bija saglabātas un varēja būt no padomju laikā iznīcinātās Aglonas klostera bibliotēkas. Bet mēs netaujājam, mums nav zināma konkrēta izcelsme - kā tās grāmatas iegūtas.

- Šis cilvēks noteikti apzinājās, ko dāvina.

- Protams. Nezinu motivāciju, kāpēc viņš par tām neprasīja naudu. Iespējams, ne viņš tās bija pircis, ne arī viņa senči. Iespējams, viņš negribēja par garīgām vērtībām gūt naudu.

- Vai jūsu nodaļas lasītavu apmeklē arī, ja tā var teikt, parastie lasītāji, nevis tikai studenti vai zinātnieki?

- Kāds veselu gadu lasīja Bībeli, reiz kāda sieviete gadiem ilgi lasīja vecticībnieku grāmatas. Cilvēki ir dažādi. Tomēr šis ir laiks, kad sabiedrībā nekotējas erudīcija.

- Laiki mainās.

- Nezinu, varbūt. Tagad cilvēki grib ļoti ātri iegūt statusu, justies nozīmīgi, pārsvarā jau negrib gadiem krāt zināšanas.