Guntars Ķirsis. Koncertdzīves galvenais konkurents ir televizors

Ar Londonas simfoniskā orķestra koncertu šodien tiek atklāts Rīgas festivāls. Iespēju to baudīt Latvijā sarūpējusi koncertorganizācija Latvijas koncerti, kurai šis ir jubilejas gads – desmit gadu, un jau desmit gadu to vada Guntars Ķirsis, kurš jau divus gadus ir Dzintaru koncertzāles direktors. Arī vēsturiskajai Dzintaru koncertzālei šogad jubileja – aprit 80 gadu kopš tās atklāšanas 1936. gada jūnijā, īpašais jubilejas koncerts notiks 4. jūnijā.

- Latvijas koncertu rīkotais tradicionālais Rīgas festivāls sākas grandiozi ar Londonas simfoniskā orķestra koncertu, kas Latvijā pirmo reizi uzstājās pirms dažiem gadiem. Pēc nedēļas - Budapeštas festivāla orķestris. Labi zināms, ka orķestra uzstāšanās ir finansiāli ļoti dārgs projekts. Vai šāda izvēle un mērogs saistīts ar to, ka šogad aprit desmit gadu kopš jūsu vadītās organizācijas Latvijas koncerti izveidošanas?

- Neslēpšu - festivāla programma ir mākslinieciska ambīcija.

Ja esam izvirzījuši tādas ambīcijas kā festivālam piešķirt Rīgas vārdu, tad tas uzliek arī pienākumus. Prāgas pavasaris, Varšavas rudens, Budapeštas vai Zalcburgas, vai Helsinku festivāls - šie ir tikai daži no mums līdzīgajiem, bet tas uzreiz raisa asociācijas. Mums nav tiesību veidot pliekanu projektu. Protams, lai varētu šādu festivāla programmu izveidot, zināmas iemaņas ir nepieciešamas. Turklāt nav jēgas atvest orķestri ar šādu tādu diriģentu vai solistu, ļoti svarīgi, lai būtu izcils diriģents un solists, lai koncerta programma ir labā līmenī.

- Šā gada Rīgas festivāla programma ir īpaša vai normālas attīstības diktētas profesionālas ambīcijas?

- Salīdzinot ar iepriekšējiem festivāliem, šogad tas ir, ja tā var teikt, kuplāks. Gribu uzsvērt, ka profesionālām ambīcijām nepieciešams finansiāls pamatojums, bez valsts atbalsta mēs nevarētu to paveikt. Nesen biju 17 valstu forumā, tikos ar saviem kolēģiem, un, ieraugot Rīgas festivāla programmu, vairumam tas raisīja interesi, tiesa gan, ar precizējošu jautājumu - kur ir Rīga? Tas nozīmē - mums vēl jāiegūst sava vieta uz Eiropas mūzikas festivālu kartes, no nezināmas vietas jākļūst zināmiem. Šāds piedāvājums festivālā profesionāļos raisa cieņu, arī cieņu pret valsti un cieņu pret pilsētu, un tas ir būtiski.

- Rīgas festivāls notiek tikai sesto gadu, un tas nedaudz pārklājas, piemēram, ar tradīcijām bagāto Prāgas festivālu. Vai maija beigas, jūnija sākums ir labs laiks šādam pasākumam?

- Norises laiks izveidojies, pateicoties sākotnējai idejai. Kad Andrejs Žagars bija Operas direktors, mums bija plāni veidot kopīgu platformu Rīgas Operas un mūzikas festivālam, proti - veidot ļoti lielu piedāvājumu, un tas, protams, būtu nopietnāk.

Sadarbība ar Operu neizveidojās, ne vienmēr viss, ko izdomā, arī sanāk. Ir tā, kā ir - jau sešus gadus Rīgas festivāls notiek jūnija pirmajās trīs nedēļās. Domāju, arī Operas festivālam klājas labi.

- Cik ilgā laikā Rīga varētu nokļūt un ieņemt savas pozīcijas uz Eiropas festivālu kartes?

- Tas tik ātri nenotiek, patiesībā - tas notiek ilgā laika periodā. Lai vai cik ģeniāli mēs būtu, lai vai kādas programmas būtu spējīgi izdomāt, ir nepieciešams uzkrāt uzticēšanos partneru vidū gan šeit, gan ārzemēs. Protams, mums tas nozīmē arī darbu ar Kultūras ministrijas pārstāvjiem un kopīgas sapratnes formulēšanu par Latvijai būtiskām vērtībām. Nozaru ir daudz, katra cīnās par sevi, tāpēc ir būtiski pierādīt, ko konkrētais projekts dos valstij - tās kultūrai, ekonomikai, pat politikai.

- Tie nav tikai vārdi?

- Protams, nē. Liela nozīme bija Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai 2014. gadā, arī Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē, bet nepieciešami arī tā sauktie dzīvie liecinieki, kas ir ne tikai dzirdējuši tekstus par to, ka Rīga ir forša pilsēta, bet paši tajā piedzīvojuši daudz ko foršu, patiesībā tikai tad mēs kļūstam par galamērķi vai pieturas punktu garākā ceļojumā.

- Kā raugāties uz Latvijas koncertu desmit gadu vēsturi, kā jūs to raksturotu?

- Kā traku skrējienu. Mēs sākām tikai pieci cilvēki, un šo gadu laikā uzņēmums izaudzis līdz vairāk nekā 100 cilvēkiem, esam izveidojuši vairākus festivālus, nodibinājuši kamerorķestri Sinfonietta Rīga, kas jau kļuvis par Grammy balvas laureātu, gan pārņēmuši Radio kori, kas arī šajā laikā saņēmis Grammy balvu, gan esam atjaunojuši Radio bigbendu. Esam piedalījušies milzīgos festivālos, piemēram, Francijas pavasaris, Pārsteidzošā Latvija, un šādos projektos gūtā pieredze uzkrājas darbiniekos.

- Latvijas koncertu mērķis definēts - veidot un attīstīt valsts profesionālo koncertdzīvi, kāpēc jūs esat izvēlējušies koncertdzīvi gada griezumā strukturēt festivālos?

- Eiropas Festivālu asociācija izdevusi apjomīgu pētījumu Eiropa festivālos, Festivāli Eiropai - par festivālu fenomenu. Mēs arī bijām vieni no pētījumu objektiem. Nenoliedzami, festivāli sevi ir pierādījuši kā publikai ļoti viegli izprotamu pasākumu kopumu. Ja jums, teiksim, saka: «Iesim uz Nacionālo teātri», jūsu asociācijās veidojas konkrēta ēka, bet kādas asociācijas var raisīties, ja pasaka: «Iesim uz Latvijas koncertiem?» Nekādas. Vienīgā stabilā asociācija varētu būt Spīķeru koncertzāle, bet tā ir ļoti maza, ierobežotam klausītāju lokam, tāpēc mēs uzrunājam publiku caur festivāliem, ar mūsu muzikālām vienībām, jo šis mums ir realizējams mārketinga veids.

- Kad sākāt šo stratēģiju, tas bija tik pragmatisks lēmums vai tomēr - intuitīvs?

- Tas bija intuitīvs ceļš, jo pirms desmit gadiem bija idejas un vīzijas, bet ne tik pragmatisks risinājums. Pirms desmit gadiem bija sāpīgi skatīties, ka uz koncertu, kurā mūziķi ieguldījuši visu savu sirdi un dvēseli, bet valsts - naudu, atnāk kādi 30 cilvēki vai dažkārt pat vēl mazāk. Tas nebija pareizi, un tāpēc uzdevums numur viens - mainīt šādu situāciju. Apgalvojumi, ka uz koncertiem iet tikai noteikta daļa cilvēku, mums šķita aplami. Pētījumi liecina, ka šobrīd par profesionālo mūziku interesējas apmēram trīs ar pusi procenti iedzīvotāju. Salīdzinājumam - Vācijā tie ir seši procenti, Austrālijā - 0,8 procenti iedzīvotāju. Mēs strādājam, lai cilvēki izvēlas savu laiku pavadīt, apmeklējot koncertus, atraujoties no citām laika pavadīšanas iespējām. Protams, ka mūsu uzdevums ir strādāt nevis ar tiem, kas reizumis tomēr iet uz koncertiem, bet tiem, kas šo mākslas jomu vispār nepatērē. Labi, daudzi neiet un nekad arī neies, bet ir tādi, kas neiet tāpēc, ka neuzdrošinās, un tieši uz šo publikas daļu mēs intensīvi strādājam, un atdevi arī jūtam. Tāpēc arī mums ir divas izglītības programmas - pirmsskolas un skolas vecuma bērniem. Daudzi no tiem, kas pirms desmit gadiem apmeklēja šīs programmas, uz tām jau ved savus bērnus, mēs patiešām esam arī izaudzinājuši savu publiku. Starp citu, mūziķi no ārzemēm apgalvo, ka Latvijā ir fantastiska publika. Protams, ir arī tādi mūziķi, kas brauc vienalga kur, ja vien maksā, un tur neko nevar darīt, bet lielais vairums mūziķu saprot, kurp viņi brauc. Mēs neejam ar ubagu tarbu kaklā un nelūdzamies, tomēr mūziķi labi saprot, ka te nevar būt tāds pats honorārs kā, piemēram, Berlīnes filharmonijā.

- Cik liels ir Latvijas koncertu budžets?

- Apgrozījums apmēram četri miljoni eiro, valsts dotācija ir divi miljoni eiro, no tiem apmēram vienu miljonu samaksājam valstī nodokļos, un par to mēs uzturam trīs kolektīvus - Radio kori, Radio bigbendu un Sinfonietta Rīga, nodrošinām sešus festivālus, kopumā - apmēram 350-400 koncertu gadā.

- Saka, ka esam pāri ekonomiskajai krīzei, ka sabiedrībā pārticība vairojas. Vai koncertu biļešu cenas arī varētu celt?

- Šobrīd nevar veikt straujas kustības biļešu cenu politikā. Turklāt mums ir bezgala daudz atlaižu - bērni līdz 12 gadu vecumam, ja vien tas nav īpaši bērniem domāts pasākums, koncertus var apmeklēt bez maksas, ir atlaides studentiem un pensionāriem. Īpašas ir lojalitātes programmas cilvēkiem, kas regulāri apmeklē mūsu pasākumus. Un varu apgalvot, ka šādu klausītāju skaits tikai pieaug, ne velti mums ir abonementu sistēma Sinfonietta Rīga koncertiem.

- Vai jaunās reģionālās koncertzāles Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā, kurām ir sava vietējā koncertpolitika, veidojas kā konkurenti Latvijas koncertiem?

- Mākslinieciskās ambīcijas programmu veidošanā ir katram savas, visiem ir savas idejas, bet svarīgākais ir tas, ka mums veidojas sadarbība. Mēs esam partneri, ne konkurenti. Es uz šo jautājumu skatos plašāk - koncertdzīves nopietnākais konkurents ir televizors, jo patiesībā visbūtiskākais jautājums ir - kā cilvēks pavada savu brīvo laiku? Esam pat veikuši provokatīvu akciju - mudinājuši cilvēkus izvēlēties starp piecām pudelēm alus un biļeti uz koncertu.

- Jo arī alus maksā naudu.

- Tieši tā. Daudzi nezina praktiskas lietas, teiksim, domā, ka biļetes ir īpaši dārgas, ka koncertus noteikti jāapmeklē, tērptam uzvalkā vai vakarkleitā, un vispār - kā tur jāuzvedas? Esam veikuši akciju - uzrunājuši cilvēkus uz ielas un tiem, kas nekad nav bijuši koncertā, esam piedāvājuši atnākt un izbaudīt, pēc tam esam izvaicājuši. Protams, dažs vairs nekad nenāks, bet citi, domāju, pamazām varētu kļūt par mūsu publikas daļu. Un vēl ar savu pieredzi padalīties ar saviem tuviniekiem un kaimiņiem, un, kā zināms, personiskā reklāma, ko dēvē arī - «no mutes mutē» -, darbojas jo īpaši. Tomēr gribu uzsvērt, ka koncerts nav vienīgais, kam jābūt profesionāli augstā līmenī un kvalitatīvam. Apmeklētāji nedrīkst just diskomfortu it visā, kas ap to, - ne kafejnīcā, ne tualetē, ne zāles krēslā, jo cilvēks, kuru daudz kas sakaitinājis, nemaz nevar pieslēgties notiekošajam uz skatuves.

- Jūsu prognozes - kad Rīgā būs koncertzāle?

- Objektīvi - tas nevar notikt ātri, jo ir jāiziet cauri projektiem, konkursiem, finansējuma piesaistei... Reāli - ne agrāk kā pēc gadiem septiņiem.

- Ar ko nebijāt rēķinājies, kad pirms pāris gadiem kļuvāt par Dzintaru koncertzāles direktoru?

- Grūti pateikt, jo šobrīd tur viss ir daudz labāk, nekā es savulaik biju iedomājies. Dzintaru koncertzāles mazā zāle ir lieliski restaurēta, turklāt salīdzinoši īsā laikā izdevies būtiski ietekmēt un līdzsvarot abu zāļu repertuāru. Neaizcērtot durvis šai vietai jau piesaistītajai auditorijai, ir izdevies piesaistīt jaunu. Protams, darāmā ir daudz, bet divu gadu laikā, kopš es tur strādāju, un gada laikā, kopš sākusi strādāt Dzintaru koncertzāles atjaunotā slēgtā zāle, kas tiešām ir unikāla Latvijas mērogā, ir paveikts daudz vairāk, nekā es biju domājis kā iespējamu. Zināmā mērā šī zāle kompensē koncertzāles trūkumu Rīgā - tur ir gandrīz tikpat liela kā Lielajā ģildē, skatuve nav tik liela, tomēr tur var notikt gan simfoniskās mūzikas koncerti, gan kamermūzikas koncerti, kas ir neiespējami Lielajā ģildē tās akustisko īpašību dēļ. Ziemas periodā Dzintari atdzīvojas - uz katru koncertu apmēram pustūkstotis cilvēku brauc no Rīgas.

- Un vietējie?

- Pagaidām mums nav izdevies ar pilnu sparu atjaunot jūrmalnieku koncertu apmeklēšanas tradīcijas ziemas periodā, bet pamazām interese atjaunojas, un ceru, ka tā jūrmalniekiem kļūs par ikdienas sastāvdaļu. Turklāt uz šo zāli brauc no Piņķiem, Babītes un citiem Rīgas guļamrajoniem.

Dzintaru koncertzālei ir milzīga popularitāte ļoti lielā daļā pasaules - patīk tas mums vai nē, turklāt liela daļa to, kas kādreiz dzīvoja bijušajā Padomju Savienībā, nu jau izklīduši pa visu pasauli, bet nostaļģija pēc Jūrmalas ir palikusi, un viņi to sev grib dabūt atkal un atkal. Pats galvenais - šobrīd mēs varam regulēt koncertzāles politiku, vairs nav iespējams kādam paņemt koncertzāles atslēgas un darīt visu, kas vien ienāk prātā.

- Par ko jūs to sakāt?

- Nav noslēpums, ka par to, kas kādreiz notika Dzintaru koncertzālē, bija radikāli pretēji viedokļi. Uzskatu, ka šobrīd tās repertuārs ir līdzsvarots, šobrīd tā neraisa tikai viena veida asociācijas. Koncertzāles vēsturē veltītajā izstādē redzams, cik izcili klasiskās mūzikas pārstāvji tur uzstājušies, un mums tas atkal jāceļ godā. Šobrīd Dzintaru koncertzālē ir gan izklaides žanrs, gan nopietnā mūzika, manuprāt, viss ir līdzsvarots.

Distancējoties no nosaukumiem, kad pagājušā gada sākumā četri festivāli paziņoja, ka dodas prom no Jūrmalas, protams, mums bija izaicinājums «piepildīt» četras nedēļas, jo zāle nedrīkstēja palikt tukša. Neslēpšu - tā bija kā auksta duša, jo zināms, ka mākslinieki savus koncertus plāno ilgu laiku uz priekšu, bet jau pagājušā gadā jūlijā zāle bija nodrošināta ar pasākumiem.

- Festivāla Jaunais vilnis, un pasākumi pirms un pēc tā norises Jūrmalā, aiziešana gan daudz ko nav mainījusi. Protams, Jaunais vilnis nenotiek Jūrmalā, bet liela daļa no tiem Krievijas māksliniekiem, kas te bija raduši uzstāties, to turpina darīt.

- Tur jau tā lieta, ka aizgāja festivāli, kuriem liedza ēteru televīzijā. Mākslinieki šajā politikā neiesaistās, izņemot dažus, un ar lielāko prieku brauc šurp uzstāties. Jo šajā sfērā pats svarīgākais ir publika, kas vēlas dzirdēt, tāpēc viņi brauc un koncertē Jūrmalā. Protams, no notikušā ir viena milzīga mācība - visas olas nedrīkst turēt vienā groziņā, tirgi ir jālīdzsvaro.

- Kas jūs ne kā amatpersonu, bet kā klausītāju var ievilkt koncertzālē, proti, kādus koncertus jūs savā kalendārā atzīmējat kā obligāti apmeklējamus?

- Tos, kuros tiek atskaņoti mūsu komponistu jaundarbi, vispār - mūsdienu mūzika. Bieži vien ir tā, ka mūsdienu mūziku atskaņo vienu reizi, un nav zināms, kad un vai vispār to būs iespējams dzirdēt. Man ir svarīgi saprast, kā komponists redz šo laiku, kā tas viņu iedvesmo. Arī teātra pirmizrādes cenšos apmeklēt.

- Pārsātinājuma nav?

- Reizēm.

- Ko tad darāt? Skrienat?

- Skriet man nepatīk, labāk braucu ar riteni vai nūjoju, vai pļauju zāli.