KULTŪRA: Slieksnis pāri zināmajam

Tulkotājs Guntars Godiņš reiz teica, ka ir vērts tulkot tikai tādus romānus, kādu nav latviešu literatūrā, jo tie būtiski papildina mūsu tekstu kopējo ainavu. Savā ziņā šim raksturojumam lieliski atbilst Rolāna Buti romāns Apvāršņa vidū. Pieļauju, ka tas mūsu lasītājiem, turpmāk izdzirdot vārdu salikumu Šveices literatūra, liks sacīt – gribam vēl.

Rolānam Buti paveicies tajā ziņā, ka darbu no franču valodas tulkojusi Inese Pētersone, lieliska tulkotāja, pateicoties kurai latvieši varēja lasīt Patrika Modiano romānus jau krietnu laiku pirms tam, kad Karaliskā akadēmija nolēma piešķīrt Modiano Nobela prēmiju. Lai gan ar Modiano Buti es tomēr neņemtos salīdzināt, pievērsiet uzmanību, arī šveiciešu autors raksta lieliski. Apjomā nelielais romāns savā virsējā slānī ir ļoti viegls, gaisīgs kā pagātnes ēnu atspulgs, ko var izraut cauri vienā elpas vilcienā. Tomēr, ja rodas vēlēšanās, un tāda rodas, tad, domājot par šo darbu, ir labā sajūta, ka vari iet dziļumā, ka romānā ļoti meistarīgi ir saliktas dažādas kārtas, kas slēpj sevī visādus intelektuālus knibuļus un mežģīnītes, ko iespējams dēvēt smalkos terminos. Ja vēlēsieties, tad atradīsiet šeit gan sirsnīgu pusaudžu zēna iniciāciju pieaugušo kārtā, gan agrārās saimniekošanas sistēmas transformāciju Šveicē pērnā gadsimta septiņdesmitajos gados, kam Latvija, starp citu, iet cauri tikai tagad. Tiem, kas tos kāro saskatīt, romānā atradīsies arī ārkārtīgi spēcīgi simboli – piemēram, vecā ķēve, kura nespēj un nespēj nobeigties. Ko tā simbolizē? Protams, ka Šveices tradicionālo lauksaimniecību. Atradīsies arī smalkjūtīgs vēstījums par seksualitātes paplašinātajām robežām un stāsts par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tomēr, godīgi sakot, es nezinu, vai tādam uzskaitījumam ir kaut kas kopīgs ar rosinājumu paņemt šo romānu rokā un ziedot dažas stundas sestdienas pēcpusdienā, lai to izlasītu. Iztērētais laiks noteikti būs tā vērts, kaut dažs varbūt, grāmatā iegrimis, nopūtīsies un piebildīs – mazuma piegarša un ne viss ir perfekti, īpaši romāna otrajā pusē. Bet labāk, lai ir tā, nevis drusciņ par daudz un pārāk ideāli.

Es zinu, tā ir ļoti personiska asociācija. Tomēr Apvāršņa vidū man radīja sajūtas tuvas tām, kas raisījās, skatoties Pītera Grīneveja lielisko astoņdesmito gadu filmu Slīkoņu skaitīšana. Protams, daudzie režisora Grīneveja fani, ja to vēlas, var man ar lielu pārliecību iebilst, ka tādā gadījumā būtu no filmas jāizņem nesaprotamā spēle ar numuriem, regulārā vīriešu slīcināšana un visas pārējās grīnevejiskās kaislības, tomēr, manuprāt, noskaņas ziņā šajā grāmatā notiek kas līdzīgs. Galvenā varoņa, padsmitgadnieka Gusta dzīvē ir pienācis tas slieksnis, kad jāpārkāpj pāri zināmajam un acīmredzamajam, ieejot sev svešajā pieaugušo pasaulē – savā ziņā vēlreizēja atklāsme, ka Ziemassvētku vecīša nav, bet sasodītie stārķi tik tiešām bērnus nenes. Acīmredzamais un ikdienišķais pēkšņi iegūst jaunu un spēcīgu jēgu, un ierastā ainava pārvēršas pašos pamatos. Sabrūk iedomāti stiprā ģimene ar diviem vecākiem, sabrūk sistēma un vērtības, kas šķitušas tik stabilas un nemainīgas. Gusta mamma, kas visu laiku stāvējusi pie pavarda, pēkšņi iemīlas kādā sievietē un aiziet dzīvot pie viņas. Gusta tēva fermā postošais karstums iznīcina cālīšus, romāna varoņiem atliek vien uzlasīt to līķīšus – līdz ar to sabrūk viss tas, uz kā jau gadiem balstījusies dzimtas peļņa. Stiprais zemnieks Gusta tēvs uzņem šos likteņa triecienus, pūloties izlikties, ka tie nav spēcīgāki par viņu, bet pusaudža zēns uz šī cilvēcisko kaislību un klimatisko kolīziju fona kļūst pieaudzis un zaudē nevainību. Iespējams, tāds varētu būt šī romāna īsais kopsavilkums. Latvietim varbūt būs diezgan neierasti lasīt, ka arī bagātajā un mierīgajā Šveicē reiz septiņdesmitajos gados bijuši zemnieki, ka lauksaimnieciskās platības tolaik sākušas piekāpties jaunu un skaistu ciematu celtniecībai, ka pļavās, kur vēl nesen ganījušās govis, nu slejas lepnas villas – gandrīz kā tagad Latvijā, braucot ar auto cauri Ulbrokai uz Sauriešu pusi vai otrpus Daugavai Bauskas virzienā. Jāpiebilst, ka Romāna Buti romānā nav ne smakas no tās bezgaumības, kas bija krietni par daudz jau Alfreda Dziļuma laikos – paplakana sadzīves reālisma, un Apvāršņa vidū drīzāk atgādina maģiskā reālisma darbus. Varbūt pie vainas gandrīz fiziski sajūtamais karstums, kas virmo romānā, un kaislību spriedze, kuru brīžam pārklāj tāda kā viegla patina, kas raksturīga visam, ko varam atrast vecās fotogrāfijās un savu atmiņu apcirkņos.