Izlasot Laura Gundara lugu Mīļākais un noskatoties tās interpretāciju autora režijā, rodas jautājums, vai dramaturgs-režisors bija sev izvirzījis mērķi kaut ko noskaidrot tieši par Raini un Aspaziju...
Mīļākais kā literārs darbs ir ideāls postdramatiskā teātra laikmeta paraugs: tekstam piemīt maza pašvērtīga nozīme, tā īstā jēga atklājas tikai uzvedumā. Lugas vienīgie divi varoņi dēvēti par Pūku un Iniņu – tādos mīļvārdiņos viens otru uzrunāja Rainis un Aspazija. Par to, ka darbības personas ir tieši viņi, jo galu galā, humoru mīlot, par Pūku un Iniņu jau varētu uzrunāt viens otru arī gluži citi cita laikmeta cilvēki, liecina fakts, ka tiek minēti bulvāri Rīgas centrā, kuri nosaukti viņu abu vārdos.
Arī pārējais lugā izmantotais klasiķu biogrāfiskais materiāls ir ļoti pieticīgs, un tam ir vairāk nevis vēsturiski dokumentāls, bet leģendu raksturs. Tā, piemēram, tiek minēts fakts, ka Iniņa jaunībā, izpildot derības, plika skrējusi pa Jelgavas centru. Un ka viņa pagriezusi par stundu atpakaļ Pūka pulksteni, lai viņš nokavētu 1905. gada demonstrantu mītiņu, uz kuru pats pūli uzkurinājis, tādā kārtā nepakļaujot briesmām savu dzīvību. Replikas, ar ko apmainās personāži, ir šķietami plikas, tās nav piesātinātas ar kādu jaunu vai negaidītu, vai gudru, vai būtisku informāciju. Pilnīgi šajā ziņā var piekrist Pūka teiktajam: «Vārdi, vārdi, vārdi... Labi, beidzam šito cirku.» Sarunas nekur neved, tās viļņveidīgi eskalē vienu un to pašu situāciju – vīrieša un sievietes savstarpēju cīņu par tiesībām gūt virsroku un pateikt pēdējo vārdu.
Pirmais (skandāla) vilnis uzbango ar Iniņas reālistiskā līmenī nekādi nesagatavoto frāzi: «Un tātad – mans mīļākais ir...» It kā tiktu turpināta kāda mūžveca un nebeidzama spēle. Kaut arī Pūks tēlo vienaldzību, īstenībā viņš ir nesavaldāmi greizsirdīgs un ārkārtēji ieinteresēts noskaidrot Iniņas iespējamā mīļākā vārdu, minot tādus kandidātus uz šo godu kā Kramiņš, Dreimanis, Zālītis... Spēles vadītāja un valdītāja neapšaubāmi ir Iniņa, kura meistarīgi ar atsevišķām replikām un puspateiktiem, pusnoklusētiem faktiem uzkurina sava partnera greizās jūtas, ļaujot un liekot tam dažkārt kļūt gluži smieklīgam. Jo tālāk attīstās šī spēle, jo šķietami nejauši un nemanāmi tekstā ievijas vārdkopas un aprauti teikumi, kas rada iespaidu, ka abas lugas personas ir... mirušas un ka viņu kaitēšanās notiek mūžības telpā. Piemēram, Iniņa saka: «Mēs esam. Esam. Sen miruši.» (Protams, to var uztvert kā metaforisku apzīmējumu dzīvu cilvēku garīgai nāvei. Teksta neviennozīmīgums, tā apzinātā ambivalence liek sasprindzināt lasītāja/skatītāja uzmanību, meklēt argumentus, kas apstiprinātu šādu versiju vai, tieši otrādi, noraidītu to.)
Par darbības norisi ārpusrealitātes telpā signalizē arī autora remarka, kas attiecināta uz Iniņu: «Tā ir viņa un reizē nav viņa, ir redzama, bet nav tverama.» Uz lugas finālā izskanošo Pūka jautājumu – «Kur ir durvis?» – skan Iniņas atbilde: «Tu zini.» Tas bez citām iespējamām nozīmēm var sevī vienlaikus ietvert gan durvju esamības, gan neesamības apliecinājumu. Šajā brīdī rodas asociācijas ar Žana Pola Sartra lugu Aiz slēgtām durvīm, kuras darbība notiek ellē bez izejas, kad mūžīgām nebeidzamām kopābūšanas mokām tur sapulcināti trīs mirušie, kas reālajā dzīvē bijuši vairāk vai mazāk saistīti. (Šajā lugā Ž. P. Sartrs arī saka savus nežēlīgos vārdus: «Elle – tie ir citi cilvēki.»)
Mīļākā inscenējums Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā kļūst par spilgtu vietas teātra paraugu, jo izrādes norises telpa jēdzieniski kļūst par saturiskā ziņā ļoti aktīvu uzveduma elementu. Izrāde sākas pēc bibliotēkas slēgšanas, kad aiz lielajiem logiem melnē tumsa, bet kāpņu savienotajos stāvos deg nedaudz paspilgtinātas dežūrgaismas. Apmēram 50 skatītāji aicināti gaidīt izrādes sākumu otrajā stāvā, kur arī tiem jāpaliek visu pusotras stundas garā priekšnesuma laiku, gan pārvietojoties no vienām pāreju un kāpņu margām pie citām, lai labāk redzētu un dzirdētu notiekošo.
Abu aktieru – Iniņas lomas tēlotājas Annas Putniņas un Pūka lomas atveidotāja Jāņa Jarāna – verbālais un dejiskais duelis turpretī gluži vai lidinās pa trīs stāviem. Tas aizsākas lejas vestibilā, turpinās otrajā, tad pārvietojas uz trešo stāvu. Vienu ātrija sienu aizņem aiz stikla novietots un silti izgaismots grandiozs grāmatu plaukts, kurš atspīd pretējā stikla sienā, radot ilūziju par to, kas reāli nepastāv, – otru adekvātu grāmatu plauktu-sienu. Līdzīgi ar izrādes tēliem – to virpuļošana rada ambivalentu cilvēku-mirušo dvēseļu tēlu, kas atdzīvojas pusnaktī bibliotēkā (tātad te mīt allaž grāmatu lapās, plauktos, pašas bibliotēkas gaisā), kaut kādā mērā raisot asociācijas ar filmu Nakts muzejā, kur arī pusnaktī atdzīvojas muzeja eksponāti.
Annas Putniņas Iniņa, tērpta garā krāšņā melnā kleitā ar lielu baltu izšūtu apkakli un melnā platmalu cepurē, ir ļoti daiļa, salīdzināma ne vaibstu specifikas, bet skaistuma intensitātē ar Aspaziju, kas blakus Birutai Skujeniecei bija skaistākās sava laika latviešu sievietes. (Izrādes laikā Iniņas lomas tēlotāja pārģērbjas, paliekot baltā negližē.) J. Jarāna Pūks tērpts baltā kreklā, tumšās biksēs un vestē. Viņš ir jūtami korpulents, svīst un slauka sviedrus. Iniņa runā draiski rotaļīgā, partneri koķeti kaitinošā intonācijā, Pūks ir īdzīgs, sapūties un allaž apvainots. Viegli lidojošā, skaistā un rotaļīgā sieviete jau izrādes sākumā iemanto mūsu simpātijas, gūstot vieglu uzvaru pār savu smagnējo, aizdomīgo, neveiklo partneri.
Izrādes kompozīcija veidota no trim elementiem, kas viļņveidīgi atkārtojas – deja, dialogs, nenosakāmas izcelsmes metronomam līdzīgas skaņas, kas atgādina, citējot Aleksandru Čaku, «mirkļus, kas mūžībā krīt». (Dejas iestudējusi Rūta Nordmane.) Izrādes kompozīcija raisa asociācijas (tiešā un pārnestā nozīmē) ar kāda vēl cita slavena klasiķa lugas nosaukumu – Augusta Strindberga Nāves deju. Jo Mīļākais ir deja pēc nāves un vienlaikus – deja «uz nāvi», respektīvi – vīrieša un sievietes karš uz visaugstākajām likmēm – kurš kuru. Šajā gadījumā sieviete – Iniņa – paliek uzvarētāja, jo ne tikai neatklāj noslēpumu, ko tā vēlas no viņas izvilkt Pūks, – bija vai nebija viņai mīļākais, bet, ne mirkli neizkrītot no valdzinātājas-kaitinātājas lomas, saglabā savu sievišķības noslēpumu; ja gribam vilkt paralēles ar Veco Derību, var teikt arī, čūskas dabu. Toties zināmas pretenzijas, domāju, var izvirzīt Pūka lomas tēlotājam. Viņš partnerei zaudē visos punktos – veiklībā, viltībā, izskatā. Taču ir aktiermeistarības un cilvēcības ieroči, kas, likti pretī partneres pārākumam minētajās sfērās, varētu padarīt spēli līdzvērtīgu, izrādi – aizraujošāku. Tas ir cilvēciskais pārdzīvojums, sāpes, vientulība, kas liktu pret viņu atvērties skatītāju līdzjūtībai. Viennozīmīgi grūti apgalvot, ka tā ir tikai J. Jarāna vaina. Arī lugā Pūkam nav piešķirts nekāds vērā ņemams cilvēciskais kapitāls.
Pat ja par Aspaziju un Raini Mīļākais pasaka maz jauna, tad kā improvizācija par pretējo dzimumu karu, par dzīves un nāves trauslo robežu, iztēles un realitātes neviennozīmīgajām attiecībām – tā ir vērā ņemama parādība Latvijas teātra kopējā attīstības procesā.
