12. aprīlī JRT notiks lugas "Kaza jeb kas ir Silvija?" jauniestudējums Māras Ķimeles režijā

Rīt, 12. aprīlī, Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) notiks Edvarda Olbija lugas Kaza jeb kas ir Silvija? jauniestudējums Māras Ķimeles režijā.

Pasaulslavenā dramaturga Edvarda Olbija (1928-2016) luga Kaza jeb kas ir Silvija? (2000) pirmo reizi iestudēta 2002. gadā. Rakstnieks šo vienu no savām pēdējām lugām, kas apbalvota ar Brodvejas teātru - Tonija balvu - nominācijā Labākā luga (2002) un 2003. gadā izvirzīta arī Pulicera balvai, apzīmējis kā «gandrīz traģēdiju». Luga ir skats uz ģimeni komiski absurdā rakursā - ģimenes draugs, televīzijas žurnālists intervē ģimenes galvu, izcilu arhitektu, viņa jubilejas pārraidei, un negaidot šajā ģimenē atklājas skelets skapī… Iestudējuma režisore Māra Ķimele par šo iestudējumu saka: «Izrāde ir par robežām. Bet nevis par seksuālām robežām, kuras vajag vai nevajag pārkāpt, bet par domāšanas robežām. Un arī par to, ka pasaule ir noslēpumu un iespēju pilna.» Izrādē piedalās aktieri Ģirts Krūmiņš, Elita Kļaviņa, Toms Veļičko, Kaspars Znotiņš un arī Gundars Āboliņš, kurš JRT jauniestudējumā skatāms pēc trīs sezonu pauzes (viņa pēdējā pirmizrāde JRT bija izrādē Divpadsmit krēsli 2014. gadā). Izrādes Kas ir Silvija? galvenās lomas atveidotājs Ģirts Krūmiņš atzīst, ka loma kādā no Edvarda Olbija lugām varētu būt katra aktiera sapnis, un viņš pat neesot varējis iedomāties, ka arī ar viņu kādreiz tas varētu notikt. «Mēģinot izrādi, es arvien vairāk pārliecinos, ka tā ir ļoti laba dramaturģija. Tādi darbi dod jēgu aktiera profesijai, vienlaikus arī no aktiera prasa virtuozitāti visās profesionālajās izpausmēs,» uzskata Ģirts Krūmiņš un piebilst, ka ne tikai šī loma, bet luga kopumā esot liels izaicinājums ne tikai viņam, bet visai radošajai komandai. «Skatītājam būtu svarīgi atcerēties, ka šis ir absurdās dramaturģijas iestudējums. Tas ir izdomāts stāsts par to, kas būtu, ja būtu. Iedomājieties, ka cilvēks būtu nokļuvis atklātā kosmosā un tur piedzīvojis ko tādu, ko cenšas izstāstīt tiem, kas uz Zemes. Un kā izskaidrot to, ko laikam jau nav iespējams paskaidrot tiem, kas neko līdzīgu nav piedzīvojuši? Kā izstāstīt par atklāsmi, par pieredzi, kādas otram nav bijis? Tie ir jautājumi, ko šī luga izvirza, un pieņemu, ka lugā ir vēl jautājumi, par kuriem vēl pat nenojaušam,» saka Ģirts Krūmiņš. Izrādes iestudēšanas periodā viņš internetā skatījies arī intervijas ar lugas autoru Edvardu Olbiju, un kādā no tām dramaturgs atzinis, ka šī luga ir pārbaudījums arī publikai. «Negribu atklāt pārāk daudz no lugas. Kādā intervijā Olbijs atzīst, ka mūsdienu sabiedrība daudz ko var saprast, bet nevar pieņemt ko tādu, ar ko saskaras lugas galvenais varonis, jo tas neiekļaujas nekādos rāmjos... Olbijs pārbauda sabiedrības tolerances pakāpi,» uzskata Ģirts Krūmiņš. «Un svarīgi, ka šo lugu iestudē tieši Māra, ka izrādē piedalās arī Elita, Toms, Kaspars un Gundars - komanda ir vienkārši brīnišķīga. Piemēram, mēs ar Elitu sen nebijām spēlējuši kopā, pirmā izrāde mums tuvā partnerībā bija Doriana Greja ģīmetne, bet visu šo gadu laikā, kopš esmu teātrī, vairs nav bijis iestudējuma, kurā mums būtu tuvāka partnerība. Līdzīgi ir ar Kasparu un Gundaru, jo - viena lieta ir būt kopā vienā iestudējumā, kurā saskarsme minimāli un garāmejoša, kad tiek pārmīti vien pāris teikumi, cita lieta - riktīgi partneri ar nopietnu saspēli.»

Dažas dienas pirms pirmizrādes, kad mēģinājumu periods jau iegājis finiša taisnē, aktieris atzīst, ka šādu lomu, iespējams, var spēlēt jebkurā vecumā, bet, «lai «nenorautu balsi», ir jānoiet savs dzīves ceļš. Līdzībās runājot - operdziedātājiem ir ļoti svarīgi izpildīt savai balsij piemērotas lomas konkrētajā brīdī, neuzņemties repertuāru, līdz kuram balss «nav izaugusi», jo citādi var vispār palikt bez balss.» Uz jautājumu, ko lai viņam novēl pirms pirmizrādes, Ģirts Krūmiņš atbild: «Drosmi būt patiesam tik, cik tas iespējams, un spēles prieku, jo galu galā - tas ir teātris. Atbrīvotību un humoru.