Saruna ar teātra zinātnieci Gunu Zeltiņu. Šekspīrs nebija varonis uz pjedestāla

Šogad Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā iznākusi jau otrā īpašā, senatnīgā dizainā veidotā grāmata: Stendera pirmajai Latviešu gramatikai sekojusi grāmata par angļu dramaturgu un dzejnieku Viljamu Šekspīru. Teātra zinātniece Guna Zeltiņa uzsver, ka viņa nav šekspiroloģe, bet latviešu teātra vēsturniece, kas raksta par Šekspīru. Tādējādi tas ir viņas personiskās izpētes darbs, kad gandrīz divdesmit gadu garumā apgūti grāmatu kalni, materiāli vietējos un ārzemju arhīvos, muzejos un bibliotēkās, uz kuru pamata tapusi monogrāfija Šekspīrs. Ar Baltijas akcentu. Grāmatā teātra zinātniece aplūko intriģējošo Šekspīra autorības jautājumu, dzen pēdas autentiskajam dižā Viljama portretam, iepazīstina ar Šekspīra darbu kanonu un lugu interpretācijām Baltijā un pasaulē. Un stāsta par Šekspīru, aizrautīgi žestikulējot.

– Kas tevi pamudināja, iedvesmoja rakstīt grāmatu par Šekspīru?

– Vispirms jau tas, ka Šekspīra dramaturģija teātrī un modernajā drāmā joprojām ir pamatu pamats. Pilnīgi pareizi Oļģerts Kroders reiz teica, ka gandrīz visus mūsdienu teātrī un drāmā sastopamos migrējošos sižetus, raksturu un attiecību shēmas Šekspīrs jau ir radījis, – vēlāko laiku dramaturgi tos tikai variē. Un tu taču redzi, kā Šekspīrs joprojām dzīvo kino, vizuālajās mākslās, mūzikā. Eduards Smiļģis Šekspīru ir iestudējis divdesmit vienu reizi, ieskaitot atkārtojumus. Protams, britu teātrī ir režisori, kas ir iestudējuši visas Šekspīra lugas, taču šis ir unikāls fakts visā Baltijas reģionā. Kad pagājušā gadsimta 90. gados, strādājot institūtā, bija jāizraugās pētījumu tēma, izvēlējos Šekspīru latviešu teātrī. It kā neliela, vienkārša tēma, bet tie projekta gadi ātri pagāja, un es sapratu, ka vēlos šo tēmu izvērst, paplašināt un turpināt, jo atradu ļoti daudz interesantu materiālu, kas sākotnējā tēmā vairs neiekļāvās, – vispirms jau par autorības jautājumu.

– Tas intriģē pētniekus visā pasaulē.

– 2001. gadā pirmo reizi aizbraucu uz Stretfordu pie Eivonas kā pārliecināta stretfordiete, proti, šekspīriste. Man bija svēta un universitātē iedvesta pārliecība, ka, protams, Šekspīrs kā renesanses laika ģēnijs ir sarakstījis visus šos darbus. Stretfordā izstaigāju Šekspīra dzimtās vietas, ar viņu saistītās mājas–muzejus, pētīju materiālus viņa dzimtās vietas fonda bibliotēkā. Un atgriezos Rīgā kā gandrīz pārliecināta antistretfordiete, jo man, tāpat kā daudzajiem alternatīvo teoriju aizstāvjiem, bija radušās šaubas par to, vai tiešām vienkāršais puisis no Anglijas provinces pilsētiņas varēja uzrakstīt visus šos darbus, piemēram, izsmalcinātos sonetus. Varbūt tā tiešām ir leģenda? Jebkuru cilvēku var pārsteigt arī tas, cik lielā mērā briti Šekspīru ir pārvērtuši par nacionālā biznesa objektu. Dažnedažādi suvenīri, Šekspīra dvieļi un tējas, atslēgu piekariņi un pudeļu attaisāmie... Bet, paldies Dievam, gandrīz uz katra stūra Stretfordā ir arī grāmatnīca, kur var nopirkt Šekspīra darbus un grāmatas par viņu, izrāžu un mūzikas ierakstus, mākslas darbus par viņa rosinātām tēmām.

No Karaliskā Šekspīra teātra pārvedu arī britu rakstnieka Džona Mičela 1996. gadā iznākušo grāmatu Kurš uzrakstījis Šekspīra darbus? Mičels ir viens no pazīstamākajiem antistretfordiešiem un ļoti ironisks, viņš izvirza teoriju, ka Šekspīrs nemācēja lāgā ne lasīt, ne rakstīt, jo nav atrasts neviens dramaturga rokraksta gals, viņa bērni bijuši nemācīti u. tml. Vēl pastudēju arī citus pētījumus, piemēram, pazīstamo Iļjas Giļiļova grāmatu, kas Šekspīra darbu autorību piedēvē Ratlendas grāfam Rodžeram Menersam, grāmatas, kas aizstāv Frānsisa Bēkona un Oksfordas grāfa Edvarda de Vīra kā šo darbu autora teorijas. Kādu laiku arī es nosliecos uz tā dēvētās kolektīvās autorības koncepcijas pusi, ko pārstāv, piemēram, viens armēņu šekspirologs. Mani ļoti aizrāva teorija, ka tā bija sazvērestību spēle, ko izglītotākie Anglijas prāti izstrādāja ar cimdu meistara dēlu un aktieri Viljamu no Stretfordas. Un Hamletā taču ir atspoguļota tieši tāda pati situācija – augstdzimušais princis iedod savus tekstus aktieriem. Tomēr, kad pēc atkārtotiem braucieniem uz Angliju un arī Šekspīra festivālu Kanādā, Ontārio, sāku vēlreiz pārskatīt un pētīt visus jaunākos ar alternatīvās autorības jautājumu saistītos materiālus, esmu atkal kļuvusi par Viljama Šekspīra no Stretfordas kā iespējamā autora aizstāvi. Ja Ratlends būtu uzrakstījis Šekspīra darbus, tad pirmās lugas viņam vajadzēja sarakstīt jau četrpadsmit gadu vecumā. Tas taču tomēr nav loģiski. Ir, protams, šajā teorijā vairākas sakritības: piemēram, Ratlends nomira, kad Šekspīrs faktiski arī beidza rakstīt un no Londonas pārcēlās uz Stretfordu.

Atpakaļpavērsienu manos uzskatos lielā mērā ietekmēja amerikāņu literatūrzinātnieka, renesanses laikmeta kultūras pētnieka, tā dēvētā jaunā vēsturiskuma pārstāvja Stīvena Grīnblata pētījumi. Jaunais vēsturiskums ir virziens, kas radies 20. gadsimta 80. gados un kas aicina mākslu vērtēt un analizēt visā renesanses kultūras kopumā – arī saistībā ar sava laika sociālajām institūcijām, sabiedrības «kolektīvo enerģiju» un ikdienas dzīvi. Stīvens Grīnblats savā grāmatā Vils pasaulē aizstāv viedokli, ka Šekspīrs bija jūtīgs lauku zēns, kurš jau no bērnības kāri uzsūca apkārtnes iespaidus, dzirdēja skaņas, ko citi nedzirdēja, ietvēra savos darbos motīvus no ikdienā dzirdētām angļu dziesmiņām, nostāstiem, anekdotēm u. tml. Viņš ļoti precīzi apraksta, kā šis lauku zēns varēja kļūt par Šekspīru, jo viņš taču sāka ar senāku lugu un sižetu pārstrādājumiem, tikai pāris lugām ir viņa paša sacerēti sižeti. Bija pieejami brīnišķīgi angļu renesanses dzejas paraugi, no kā varēja mācīties. Tjūdoru laika gramatikas jeb latīņu skolās iemācīja angļu valodas pamatus un tad studēja galvenokārt senos romiešu, grieķu autorus oriģinālā. Skolēniem bija latīņu valodā jāraksta vingrinājumi un dialogi ne tikai jātulko un jālasa, bet arī jāraksta pašiem. Piekrītu tiem šekspīristiem, kas uzskata – ja Viljams bija skolēns ar elastīgu uztveri un gaišu galvu, viņš dzejas un drāmas pamatus apguva jau Stretfordas latīņu skolā – Jaunajā Karaļa skolā. Aristokrātiem tolaik mācīja vairākas svešvalodas, bet vai kādam aristokrātam būtu palikušas prātā latīņu valodas apguves mocības? Jautrajās vindzorietēs ir viena aina, kur Peidža kundzes mazais dēls vingrinās latīņu valodā. Lauku skolā skolotāji bija ļoti bargi, un tas varēja palikt prātā uz visu mūžu. Attiecībā uz Oksfordas grāfu, kurš saistībā ar Šekspīra darbu autorību minēts tikpat bieži kā Ratlends, ir veikti pētījumi ar smalkām datortehnoloģijām. Tie pierāda, ka Oksfords lietojis kādu angļu valodas dialektu, nevis standarta angļu valodu, kāda ir Šekspīram. Ratlenda dzīvē ir daudzas sakritības, piemēram, viņa studiju biedri Padujā bija Rozenkrancs un Gildenšterns. Mums tie šķiet eksotiski uzvārdi, bet ir šekspirologi, kas pierāda, ka tolaik tie bija visai izplatīti vārdi. Gandrīz tikpat izplatīti kā uzvārds «Šekspīrs», kas tolaik, kad vēl nebija vienotas angļu gramatikas, sastopams visdažādākajās rakstības variācijās. Savukārt, piemēram, Pīters Ekroids ir izpētījis, ka poēmā Venera un Adoniss ir aprakstīta upes straume tādā veidā, kā to var redzēt tikai no Eivonas upes vecā tilta Stretfordā vienas arkas. Maz ticams, ka Ratlendas vai Oksfordas grāfs būtu devies uz Stretfordas upi pētīt tās straumi no tilta, – taču Viljams ar saviem vienaudžiem gan tur zēnībā droši vien pavadīja ne vienu vien stundu.

Iepazīstoties ar šiem daudzajiem pētījumiem un vēlreiz izstaigājot Šekspīra vietas, es pieņemu, ka viņš šos darbus varēja uzrakstīt. Man arvien vairāk sāk šķist, ka visas alternatīvās autorības teorijas ir tādas stikla pērlīšu spēles sliktā nozīmē. Un joprojām tiek būvētas jaunas teorijas, jo ziņas par Šekspīra dzīvi – tāpat kā par daudzām kultūras personībām tajā laikā – ir tik skopas. Kolumbijas universitātes profesors Džeimss Šapiro norāda – ja akadēmiskajās aprindās izvairās runāt par Šekspīra alternatīvo autorības jautājumu, tas problēmu neatrisina. Izrādās, Amerikā 20. gadsimta 80. gados pat bijusi publiska tiesa – stretfordieši, kas aizstāv Šekspīra autorību, pret oksfordiešiem, kas aizstāv Oksfordas grāfa autorības teoriju. Tiesas iznākums palika neizšķirts, jo ne viena, ne otra puse nevarēja savu pārliecību simtprocentīgi pierādīt un aizstāvēt.

Taču nav taisnība, ka viņa rokraksts nav saglabājies. Britu bibliotēkā ir atrastas trīs lugas Sers Tomass Mors lappuses rokrakstā, un autoritatīvu tekstologu un šekspirologu brigāde gadiem tās trīs lapiņas pētījusi, salīdzinājusi ar autorizētiem viņa lugu tekstiem un rakstības manieri, kamēr beidzot ar pilnu atbildību paziņojusi, ka tas ir Šekspīra rokraksts un ka viņš bijis viens no šīs lugas līdzautoriem. Pirmo Šekspīra Kopotu rakstu sastādītāji bija Šekspīra trupas biedri, viņi pazina dramaturga rokrakstu. Tolaik daudzas lugas tapa līdzautorībā, pieredzējušākam dramaturgam – meistaram sadarbojoties ar iesācēju kā mācekli, un tā arī Viljams sāka rakstīt. Man tas šķiet ļoti loģiski un saprotami, un šo dzejnieka un dramaturga – iesācēja, mācekļa tapšanu par Šekspīru esmu grāmatā aprakstījusi. Protams, ir daudz jautājumu, uz kuriem atbildes mēs visdrīzāk nekad neuzzināsim. Piemēram, jau pēc apmēram desmit Londonā aizvadītiem gadiem Šekspīrs 1597. gadā varēja nopirkt savu pirmo īpašumu – plašu māju Stretfordā. Aktieri tolaik tik labi nepelnīja, un Šekspīrs tikko bija kļuvis par paju īpašnieku. Tiklīdz aktieri ieguldīja naudu pajās (izdevumos par teātra telpu iekārtošanu vai remontu, lugu, rekvizītu un kostīmu iegādi), viņi saņēma daļu no teātra ienākumiem. Varbūt Viljams, tāpat kā viņa tēvs, aizdeva naudu ar procentiem? Skaidrs, ka Šekspīrs prata skaitīt naudu, iespējams, no sava tēva bija mantojis praktisko tvērienu. Un naudas aizdošana – tā tolaik bija ierasta prakse, jo banku jau nebija. Oficiālā likme par aizdevumu bija desmit procenti, bet parasti aizdevēji prasīja divdesmit, jo, kā savā pētījumā uzsver P. Ekroids, tika uzskatīts, ka tikai muļķis aizdod naudu, neņemdams par to labus procentus. Nu un? Tā nauda grozījās. Ir saglabājušies dokumenti, ka Šekspīrs Stretfordā iepircis graudus, tāpat kā viņa tēvs, – un ne jau tikai savas ģimenes vajadzībām. Kad pilsētiņā bija paredzēta zemes iežogošana kopienas labā, kas skāra viņa kā īpašnieka intereses, Šekspīrs nebūt nenostājās trūcīgo stretfordiešu pusē, bet skaidri un gaiši taujāja pēc kompensācijām. Viņš nebija nekāds romantiskais varonis, bet vīrs, kurš no mazām dienām bija pieradis strādāt līdzās tēvam viņa arodā un kurš Londonā bija spiests cīnīties par savu vietu teātrī līdzās «universitāšu prātiem», Oksfordā un Kembridžā studējušajiem dzejniekiem un dramaturgiem. Vīrs, kuram bija skarba ikdienas dzīves pieredze, kurš zināja naudas vērtību un prata to gan nopelnīt – īpaši dāsni aktieri un teātra līdzīpašnieki tika atalgoti galma Ziemassvētku izklaižu laikā –, gan ieguldīt īpašumos, nevis izšķērdēt ar aristokrātisku vērienu.

Ir jautājums – kāpēc viņa bērni bija nemācīti? Elementāri – Šekspīrs devās uz Londonu, kad bērni vēl bija mazi, mēģinot iekarot «vīru pasauli», un mājās palika sieva. Par Annas izglītību ziņu trūkst. Pētniece Žermēna Grīra pieņem, ka Šekspīrs iemācīja sievai lasīt un rakstīt, bet tas jau nenozīmē, ka viņai bija laiks mācīt bērnus. Tas tomēr bija 16. gadsimts, un vienkāršo ļaužu meiteņu izglītošana nebija ierasta lieta (Šekspīra vienīgais dēls mira 11 gadu vecumā). Taču Šekspīra vecākā meita apprecēja visā apkārtnē cienītu ārstu, un viņas kapa plāksni rotā uzraksts, ka viņa bija gudrāka par savu dzimumu, proti, sievietēm, un prātā līdzīga tēvam. Manuprāt, tā ir pārliecinoša laikabiedru liecība gan par tēva, gan meitas inteliģenci.

Jā, šīs alternatīvās autorības teorijas ir ļoti intriģējošas un pievilcīgas, sākumā liekas: «Oooo!», bet, kārtīgi iedziļinoties, tur var atrast ļoti daudz pretrunu, un izrādās, ka tās nekur neved. Tie ir tikai interesanti pieņēmumi, un tādus var izvirzīt bezgalīgi.

– Bēkons ir viens no tiem, kurus min kā patiesos Šekspīra darbu autorus.

– Jā, viņš ir viens no populārākajiem pretendentiem. Kad izlasa V. Felouzas Bēkona kodu, liekas – oh, jā! Bet taisnība ir Zīgmundam Freidam, kurš apgalvo: nu nevarēja viens cilvēks sarakstīt visu to, ko Bēkons, un vēl to, ko radījis Šekspīrs! Bēkons taču bija arī noslogots un aizņemts valstsvīrs.

– Esi apguvusi milzīgu pētījumu apjomu, šķetinot Šekspīra mīklas, un atzīsti, ka ir jautājumi, uz kuriem atbildes mēs visdrīzāk nekad neuzzināsim. Kādi vēl ir noslēpumi, ko nav iespējams atklāt?

– Joprojām neskaidrs un noslēpumains ir laiks, ko sauc par pazaudētajiem gadiem Šekspīra biogrāfijā – no viņa un Annas dvīņu kristīšanas līdz nokļūšanai Londonā. Ziņu nav. Ir dažādi pieņēmumi, ko grāmatā esmu uzskaitījusi. Trūkst arī dokumentāru pierādījumu par Šekspīra pēdējo mūža posmu, kad viņš gandrīz pilnībā pārceļas uz Stretfordu. Viņa pēdējā luga Divi dižciltīgi radinieki rakstīta kopā ar Džonu Flečeru un, kā uzsver pētnieki, ir diezgan juceklīga, izteiksmes ziņā neskaidra, kas liecina par kādu slimību vai krīzi. Ir pamats vairāku šekspirologu versijai, ka Šekspīrs mūža pēdējos gados slimoja ar kādu nelāgu, tolaik visai izplatītu slimību. Periklu viņš rakstīja kopā ar Džordžu Vilkinsu, tas ir pierādīts. Interesanti, ka šīs lugas ainas, kas noris meitumājā, rakstījis tieši Šekspīrs. To izpētījuši tekstologi, lai gan varētu domāt otrādi, jo tieši Vilkinsam piederēja vairāki bordeļi, kur, iespējams, arī paviesojās Šekspīrs.

– Ja es tev pašai lūgtu formulēt, kāpēc šis pētījums ir nozīmīgs?

– Vispirms jau ir tapusi plašākā Šekspīra biogrāfija latviešu valodā, kas prasīja zvērīgu darbu. Lai uzrakstītu pāris teikumus, tur nereti vajadzēja izlasīt vairākas grāmatas angļu valodā, – lai ne tikai apkopotu un citētu, bet izsvērtu, analizētu un izšķirtos par savu viedokli. Ir aplūkots jau minētais autorības jautājums, iepazīstinot lasītājus ar pazīstamākajām pamatteorijām. Man šķita interesants Šekspīra portretu jautājums, kam veltu nelielu nodaļu. Būtiski šķita pateikt to, ka, lai kā mums patiktu aristokrātiskais Šekspīra portrets, ko bieži izmanto un kas te visur vīdēja arī pagājušogad lielajā Barda jubilejā, tas nav Šekspīra, bet Elizabetes laika galminieka Tomasa Overberija portrets, ko atzinuši angļu renesanses glezniecības eksperti. Briti paši ilgi apstrīdēja, piemēram, par daudz autentiskāko atzīto tā dēvēto Šendosa portretu, jo daudzi nevarēja pieņemt, ka pirmais nācijas ģēnijs, viens no tīrasiņu britiem, izskatās tā – ar svešzemnieciski tumšu seju un vēl auskariņu ausī. Bet par portretiem joprojām strīdas, tāpat kā par autorības jautājumu.

Grāmatā ir arī nodaļa, kas veltīta Šekspīra dzejai un lugām. Sākumā bija iecerēts rakstīt tikai par darbu interpretācijām, taču vēlāk pārdomāju, jo atklāju satraucošu nezināšanu par daudzām it kā elementārām lietām Šekspīra sakarā. Tālab izvirzīju sev par uzdevumu kaut īsi apskatīt katru darbu, katru lugu, gribēju katrai atrast kādu īpatnēju skatpunktu, kā par to runāt. It kā jau daudz ko var atrast internetā, bet tur var uziet arī dzejoli Fēnikss un Golubevs, kā Vikipēdija raksta, nevis Fēnikss un Dūja, un daudz citu neprecizitāšu un pat muļķību. Tāpat nekur internetā jūs neatradīsiet ne apkopojumu par Šekspīra interpretācijām Baltijas teātrī, vien atsevišķus faktus vai jaunāko izrāžu recenzijas teātru mājaslapās.

– Kā pasaulē iestudē Šekspīru?

– Bieži vien šeit dzird – teātros vairs nav nekādas cieņas pret Šekspīru! Bet tādas abstraktas cieņas pret klasiķi nav arī pašiem britiem. Šekspīrs angļu teātrī vienmēr ir pārveidots atbilstoši sava laika gaumei un estētiskajām prasībām, tad atkal restaurēts, tad atkal pielāgots un pārveidots, un tā visu laiku, – bet tas ir reāls, dzīvs process. Arī šodien vienu no virzieniem Šekspīra interpretācijā veido tā dēvētās autentiskās prakses – virziens, kas mēģina restaurēt Glouba teātra izrāžu apstākļus, oriģinālo teksta izrunu, ietērpj aktierus tālaika kostīmos. Tādas izrādes redzēju gan Londonā, gan arī Kanādā. Skatītāju zālē netika nodzēsta gaisma, programmā bija norādīts, ka autentiski izveidota un izšūta katra izrādes tērpa vīlīte, bet es taču zālē to neredzu! Cik esmu tādus piemērus redzējusi, – tas ir kulturāli, cienījami, bet tomēr tas ir aizejošais teātris. Kā sava veida muzejs. Kā sena vēsturiska deja. Savukārt daudzi mūsdienīgie interpretējumi, nereti pat drastiski pārveidoti, izdodas organiski un dzīvāki par dzīvu. Postdramatiskajā teātrī režisoram ir tiesības paņemt no darba tikai kādu vienu motīvu – lūdzu, ja tā var radīt interesantu izrādi! Tajā pašā Hamletā ir ietvertas vai desmit lugas, par to rakstījis Jans Kots un citi pētnieki – gan par atriebi un cīņu par varu, gan par attieksmi pret sievieti un mīlestību, gan par likteni, cilvēku Visumā, nīcību, dzīves jēgas meklējumiem, attiecībām ar nāvi, ticību, mākslu utt. Turklāt Šekspīrs ir tik atvērts dažādām interpretācijām kā reti kurš cits klasiķis. Dažkārt gan gadās, ka režisors tik ļoti tālu aiziet no autora pamatnostādnēm, ka teksts sāk darboties pretī viņa koncepcijai, kā tas, manuprāt, bija Viestura Meikšāna Ričardā III Dailes teātrī. Ļoti gudrs, smalks režisors, bija atsevišķi interesanti atradumi, bet teksts strādāja pretī, un kopā tas viss neturējās.

– Grāmatas nosaukumā piesaki Baltijas akcentu. Kāds tas ir, kā Latvija izskatās kaimiņvalstu Šekspīra interpretāciju kontekstā?

– Nav tāda specifiska Baltijas Šekspīra, bet tomēr visu, ko baltiešu režisori ar savu mentalitāti, tēlainību un teātra valodu rada, varētu saukt par baltiskiem akcentiem, kas ir ļoti īpatnēji kopējā Šekspīra kartē. Piemēram, Eimunta Nekrošus metaforiskais teātris – tajā tik organiski dzīvo gan dabas pirmelementi – ūdens, akmens, koks, gan tādi simboli kā cilvēks – koks Makbetā, vai sadzīves elementi – maizes abras, kas tajā pašā Makbetā pārvēršas gan par troņiem, gan zārkiem, no kuriem finālā birst akmeņi. Tāda teātra nekur citur pasaulē nav. Juris Rijnieks 1992. gadā Liepājas teātrī iestudēja Sapni vasaras naktī, un ainā, kur mēģina gabaliņu par Piramu un Tizbi, parodējot amatnieku spēles veidu, Tizbei bija piešķirtas nacionālās klišejas – tautiskās bizes un pastalas. Uzvedumā tika izmantots arī Gatves dejas solis un labsirdīgi parodēti arī citi nacionālās atribūtikas elementi, – tas bija ļoti asprātīgi.

Igauņu interpretācijām savukārt raksturīgs ziemeļniecisks atturīgums, intelektuāls racionālisms; viņi arī brīvāk spēlējas un improvizē par Šekspīra tēmām, izmantojot jaunākās datortehnoloģijas. 20. gadsimta 60–70. gados, kad inteliģence aizrāvās ar dažādām Rietumu teorijām, tostarp eksistenciālismu, igauņi aktualizēja šo līniju, piemēram, Voldemārs Panso ar savām interpretācijām. Interesanti, ka Eduards Smiļģis, kurš, kā zināms, uz Rietumiem tālāk par Bārtu nav bijis, 20. gadsimta 20.–30. gados, kad Eiropā sākās Šekspīra modernizācijas vilnis, pilnīgi intuitīvi tajā iekļāvās, veidojot Falstafu un princi Ingu, tāpat Amoru uz drednauta. Šis lugas Liela brēka, maza vilna iestudējums tolaik bija viena no radikālākajām Šekspīra interpretācijām Eiropā. Interesanti, ka par Smiļģa 1934. gada Jūliju Cēzaru raksta čehu šekspirologs Zdeneks Stribrnijs savā Oksfordā izdotajā grāmatā. Viņš zināja par to, rakstīja, kā tas tika spēlēts, kā sākotnēji aizliegts, tad atkal atjaunots u. tml. Vēlākos gados gandrīz vienlaikus tapa Jurija Ļubimova deheroizētais Hamlets Maskavā ar Vladimiru Visocki un Oļģerta Krodera versija ar Rihardu Rudāku Valmieras teātrī. Bet cik viņi šajā lomā, lai arī gandrīz vienādos rupja adījuma džemperos tērpti, ir atšķirīgi! Visockis – ar niknām krievu temperamenta eksplozijām, Rudāks – introverts, jūtīgs, bet ar baltisku atturību formā, iekšējā inteliģencē veidots.

– Kura tev ir tuvākā Šekspīra luga?

– Es pati brīnos, ka joprojām atkal un atkal kaut ko jaunu, agrāk neievērotu atrodu Hamletā. Tā ir luga, kas atsaucas jebkuram laikam, arī tavam laikam un tavām izjūtām. Ne velti krievu inteliģence to allaž ir uzskatījusi par savas garīgās dzīves spoguli. Aleksandrs Bloks sevi identificēja ar Hamletu, Vsevolods Meierholds gribēja Maskavā radīt teātri, kurā uzvestu tikai Hamletu... Interesanti, ka igauņiem ir ļoti daudz Hamleta interpretāciju; mēs tik ļoti sevi ar Hamletu nesaistām.

Neteikšu, ka tuvākā, bet atklājums man bija luga Troils un Kresida, kas latviski nav tulkota un Baltijā vispār nav iestudēta. To ļoti augstu vērtē, piemēram, šekspirologs Jans Kots, kurš uzskata, ka mīlas līnija tajā ir pārāka par Romeo un Džuljetā attēloto. Ka slavenais balkona mīlas skats ir tikai iemīlējušos putnu treļļi, bet Troilā un Kresidā turpretī ir viss – gan mīlestība, gan kaislība, gan ļauns liktenis. Šajā lugā Šekspīrs arī atspoguļo visu renesanses pasaules ainu, tolaik jauno, heliocentrisko pasaules uzskatu, kam viņš velta īpašus tekstus. Ir tik aizraujoši pētīt, kā Šekspīra lugās atklājas renesanses laika idejas, notiek to maiņa, tiek atainota renesanses ideju krīze, kad sabruka vienotā pasaules aina, radās jauna cilvēka koncepcija. Lielākais renesanses humānists Piko della Mirandola vēl uzskata cilvēku par meistardarbu. Šekspīrs arī, bet Hamleta varonis jau nonāk pie tā: «.. ko līdz man šī pīšļu kvintesence?».

Tulkojumi mums viens otrs, protams, ir novecojuši, valoda arhaiska, bet Šekspīra tekstos verd tāda enerģija! Vajag tikai to atbrīvot, attīrīt, uzmanīgi noņemt novecojušo vārdu virskārtu. Bet ir vērts to darīt. Jo Šekspīra mežs joprojām ir noslēpumu pilns, un visas sēnes tajā ne tuvu nav nolasītas.