KULTŪRA: Radošā pārmantojamība ir nezūdoša

Otrdien redakcijā uz galda atradu īstu brīnumu. Grāmata baltos vākos, sarkanu bloka maliņu. Kirkes grāmata. Tā aptver aizraujošu stāstu par četru paaudžu māksliniekiem. Hronoloģiski viss sākās ar vectēvu Francisku Varslavānu un vecomammu Soņu. Tad nāk tēvs – Gunārs Kirke un mamma – Večella Varslavāne. Tad nāk Frančeska Kirke un viņas meita Laura Sileniece. Mākslas zinātniece Anita Vanaga radījusi dzimtas stāstu, bet grāmatas nebūtu, ja nebūtu Frančeskas Kirkes [grāmatā un sarunā saukta par Franku] nepieciešamības to radīt. Sarunā ar Neatkarīgo viņas par to stāsta abas, viena otru papildinot.

Frančeska Kirke (F. K.): – Ideja nāca no manis. Tā brieda jau kādu laiku. Gribēju izmantot vizuālo materiālu, kas glabājas manā darbnīcā. Jūtos te kā tāda arhīva glabātāja. Te ir vectēva zīmējumi, papa plakāti un oriģināldarbi, te ir manas meitas akadēmijas laika darbi. Viss šis materiāls krājās un krājās. Bija arī doma, ka vajadzētu publiski parādīt tos darbus, kuru pie manis vairs nav un neatgriezīsies. Tie ir tādi agrīnāki darbi, kur es tāda šerpāka paliku. Gribējās atrast tam visam formu – kā to salikt kopā. Tik dažādi personāži: vectēvs, paps, mamma, es, pa vidu vēl parādās mans vīrs , meita – visi tādi radoši, spēj izteikties un arī izskatīties interesanti (smaida).

Fotogrāfijas ir tik skaistas. Laiks aiziet, un drīz neviens vairs neatcerēsies – kas ir kurš. Mūsu kinostudijā bija mašīnas ar uzrakstu Goskino un šoferis Stasiks, savukārt kinodokumentālistiem bija ļoti skaistas formas kameras – tās pats par sevi jau ir artefakts. Tās, var teikt, nu jau ir pavisam cita gadsimta lietas, kas drīz vien pazudīs, un cilvēki neatcerēsies, ka tādas bijušas, viņi brīnīsies – kas tas tāds ir? Tāpat kā tagad jaunā paaudze nezina un brīnās, ka bijušas tādas piramīdveidīgas tetrapakas. Man likās, Anita Vanaga ir tieši tas cilvēks, kas varētu to visu savākt. Manā izpratnē viņa pārliecinoši veiksmīgi tika galā ar materiālu, ko viņai piedāvāja Ilze Avotiņa. Tur arī vajadzēja aptvert trīs paaudzes. Tas vienmēr ir ļoti sarežģīti. Vieglāk ir izvērsties par vienu paaudzi. Mans gadījums jau ir vēl sarežģītāks. Te ir četras paaudzes un arī dažādi mediji, kuros esam darbojušies. Ja vismaz vēl visi būtu vienā virzienā strādājuši, teiksim, gleznojuši. Bet te katrs darbojas pats par sevi. Pilnīga anarhija! Bet tad nāca Anita, un visu sakārtoja.

Anita Vanaga (A. V.): – Es gribu piebilst – nosaukums bija zināms uzreiz – Kirkes grāmata. Tas iedeva maratona uzstādījumu, jo nebūs tikai: Kirke, punkts, Māksla. Frančeska bija veidojusi vecamtēvam katalogu un izstādi. Kādā intervijā viņa teica, ka gribētu «ieiet» tai Rēzeknē, kurā dzīvoja vecaistēvs un vecmamma Soņa. Tas kļuva par starta kapitālu. Mēs sākam skatīties uz lietām it kā ar viņas acīm. Tobrīd Franka gatavoja izstādi La Fiesta. Darbi te bija izlikti gar darbnīcas sienām. Parasti es meklēju enkura darbu, uz kuru var tekstu uzbūvēt. Ieraudzīju Dionīsu un Apokalipses jātniekus. Tātad apokalipse jau bija. Ar to var labi pabeigt. Spēlējot ar Bībeli, vajadzēja pievienot sākumu – kas ko dzemdina, kas no kā rodas.

Ilzes Avotiņas iecerētajā grāmatā par viņas tēvu Hariju Kārkliņu izdevās salikt sieviešu rokdarbus – izšuvumus, tamborējumus – vienā hierarhijā ar glezniecību. Tas bija ārkārtīgi skaisti. Fizikā runā par enerģijas nezūdamības likumu. Šo abstrakciju var attiecināt uz bioķīmiju un teikt, ka radošā enerģija ir tikpat nezūdoša. Bija interesanti skatīties, kā radošums, kas bija vecamtēvam, pāriet no paaudzes uz paaudzi. Tas nezūd, bet mainās.

Filozofe Jūlija Kristeva izmanto tādus jēdzienus kā genoteksts un fenoteksts. Es izmantoju viņas metodi un meklēju genotekstu spēles kultūrā. Mans uzdevums bija izcelt elementus, kas ir kopīgi, kas variējas. Par Francisku Varslavānu ir divas monogrāfijas, abas labas. Pirmās autors Arturs Lapiņš skaidri nodalīja sociālistisko reālismu no Varslavāna teksta, kas ir viens vienīgs piedzīvojums. Varslavāns raksta aizraujoši. Literārās dotības ir arī Večellai Varslavānei un Laurai, Frančeskas meitai. Stāstītāja talants nepazūd, bet turpinās. Tas bija galvenais pamats, uz kā balstīties, liekot klāt sarunas ne tikai ar Frančesku, bet arī ar cilvēkiem, kas, piemēram, vēl atceras Rēzeknes bombardēšanu 1944. gada Lieldienās. Genoteksts man bija caurviju motīvs. Es neatkārtoju visu, kas zināms, es fiksēju šos pārklājumus, rīmēšanos.

– Kas tas ir par stāsta brīnumu, kāpēc vizuālo mākslu pārstāvji bieži vien ir tik labi stāstnieki, kaut paši apgalvo, ka neprot to darīt. Kad lasu viņu grāmatas, bieži vien pieķeru sevi pie izjūtas – viņi reizēm stāsta interesantāk par rakstniekiem.

A. V.: – Es domāju, tā ir konkrētība, tas, ka nevārsmo, koncentrējas uz galveno.

F. K.: – Mākslinieks strādā ar tēlu. Ja mākslinieks, kas spilgti redz tēlu, vēl var perfekti noformulēt pareizos vārdus, tad viņš ir īsti labs. Es domāju, rakstnieks realitāti uztver un apraksta pilnīgi citādi nekā vizuālo mākslu pārstāvis. Spēja redzēt ir ļoti dažāda.

– Turpinām jūsu stāstu. Jums bija četras paaudzes, milzīgs materiāls. Kādi te bija kritēriji, lai izstāstītu labu stāstu? Ko atstājāt, ko ņēmāt ārā?

F. K.: – Es domāju, ir kāds saprātīgs teksta apjoma ierobežojums, ko normāli var vienā grāmatā ielikt tā, lai cilvēki to ņem pretī. Ir jābūt mākai kompakti izstāstīt stāstu. Man šķiet, vismaz 21. gadsimtā tā ir jābūt. Ja būtu biezs foliants vai vairāki sējumi – varētu jau par katru no mums uztaisīt vienu grāmatu, smuki salikt un pārsiet ar sarkanu bantīti – man šķiet, tas būtu biedējoši. Lasītājs grib skaidrību. Anitai tas izdevās.

A. V.: – Man netrīcēja roka, īsinot tekstu vai atsakoties no liekām bildēm. Fotogrāfiju ir daudz. Visi skaisti cilvēki, turklāt mākslinieki – varētu taisīt izlašu izlases. Te nav jāpieķeras pie vienīgās fotogrāfijas.

– Labi, bet kuras tad bija tās visīstākās bildes?

F. K.: – Tur, kur valda karnevāliskais elements. Tur, kur mākslinieciskā poza. Es domāju, ka māksliniekam ir ļoti svarīga viņa poza. Pat tas mākslinieks, kurš staigā pavisam nošņurcis un saka – viņam nekas neesot svarīgi – arī tā ir poza, tēls. Es tā tagad domāju, ka savulaik varējām fotografēties vairāk. Bijuši tik daudzi ģeniāli karnevāli. Bet tajā brīdī esi tā pārņemts ar situāciju un nemaz nedomā, ka notiekošo vajadzētu iemūžināt grāmatai. (Smejas.)

A. V.: – Attēlam jābūt saistībā ar tekstu. Jāskatās, ko glezna dara tekstā, lai tā nepastāv atsevišķi. Rakstot es skatos uz attēlu, paredzot, kāda bilde grāmatā būs. Man ir bijusi laime klausīties Gunāra Bībera lekcijas par drāmas teoriju. Es to izmantoju, veidojot grāmatas dramaturģiju. Mezglu punktiem ir jābūt ļoti skaidri iezīmētiem. Grāmatas akcentus veido, piemēram, Liberta māja, kas atrodas tepat Torņkalnā, ar biezu kultūrslāni. Tāpat Rēzekne, kura tāda vairs nav. Runāju ar rēzekniešiem – viņi stāsta ar lepnumu – mums ir izdota vārdnīca, kalendāri. Bet mani interesē konflikti. Drāmas teorijā konflikts ir visa pamatā. Viņi par to nestāsta! Varslavāns taču iesaistījās 1940. gadā marionešu valdības vēlēšanu aģitācijā. Tas viņam deva straujo karjeras attīstību. Ko viņš izdara tādu, ka kara laikā šucmaņi izdemolē viņa māju? Tas ir ārkārtīgi interesants periods. Darbība izraisa pretdarbību. Tad, protams, ir Soņas stāsts.

F. K.: – Nestāsti to, tas ir jālasa!

A. V.: – (Smejas.) Jā, bet ja nebūtu Frančeskas uzaicinājuma, es jau nemaz nevarētu tikt klāt pie, piemēram, Gunāra Kirkes arhīva lietām. Tam ir vajadzīga tuvinieku piekrišana. Daudz lietu izriet no tā, ka viņa vēlējās, lai šos arhīvus ceļ gaismā.

F. K.: – Šie dokumenti paši par sevi ir kā artefakti. Gan tie, kas attiecas uz vecotēvu, gan uz papu, gan mani. Tie tik ļoti parāda laiku un ir tik garšīgi. Protams, grāmatā viss neiegāja, tas jau nu būtu par traku. Bet dokumenti ir unikāli. Cilvēki vēl pēc pāris gadu desmitiem nesapratīs, par ko ir runa. Papa gadījumā ir kāds līgums. Šķiet, ar zīmuli rakstīts. Par vienu no pirmajiem neona reklāmas apgaismojumiem Rīgā: kāds ir izcenojums, kā tiek novērtēts mākslinieka darbs. Vai teiksim, brauciens uz Antverpeni ar kravas kuģi Ņičiporenko, tas attiecas uz mani. Kāpēc ir nosaukums Kirkes grāmata? Tāpēc, ka man ir paveicies ar uzvārdu un tā mitoloģisko izcelsmi – burve Kirke. Man nav nekādas paštīksmināšanās ar sevi, vienkārši šī fatālā sieviete...

A. V.: – Man tas ļoti patika. Tā bija iespēja spēlēties ar vārdu.

– Tā jūs strādājāt, strādājāt, viss bija tik harmoniski...

A. V.: – Nē, nē, harmoniski nebija! Franka visu laiku prasīja, kad tu beidzot pievērsīsies man, mazulītei? (Smejas.)

F. K.: – Visu laiku aiz muguras stāvēja pulks un gaidīja, kad varēs izdot. Divi gadi pagāja.

A. V.: – Bet Frankas stāsts ir proporcionāli vislielākais!

F. K.: – Bildītes!

A. V.: – Stāsts iet cauri visai grāmatai. Viņa ir tā, kas Rēzeknē dzird, ko runā Mavriks Vulfsons.

– Kurš kuru kurbulēja, skubināja?

F. K.: – Anita nav jākurbulē. Viņa pati ir viens liels kurbulis. Anita man nepārtraukti prasīja kaut kādus dokumentus, fotogrāfijas, precizējumus. Kur paps sēž, kas tā viņam ir par vietu un dīvainu pudeli. Es noskaidroju no mammas, ka tā ir zeltera pudele, bet fotogrāfija tapusi Zooloģiskā dārza paviljonā – kafejnīcā, kas tagad ir vispār ciet. Interesantas detaļas. Viņa prasīja, kādā mašīnā mēs sēžam abi ar vīru? Viņai tas bija svarīgi.

A. V.: – Tas ir svarīgi vīriešiem, kuri lasīs grāmatu! Viņi prasīs – kas tas ir par modeli, es no mašīnām vispār neko nesaprotu, bet skaidrībai jābūt.

F. K.: – Tā toreiz bija tāda kulta lieta. Maybach. Detaļām šajā grāmatā ir liela nozīme. Te Anita mani kārtīgi izdresēja. Nevar pateikt – ai, tas ir kaut kas septiņdesmitajos gados. Jābūt konkrēti – kur, kad, kas fotografēja. Tas ir tāds mākslas zinātnieka ķēriens. Es jau esmu diezgan nekonkrēta, un te man beidzot vajadzēja iespringt. Jo – ko nozīmē visas fotogrāfiju kaudzes? Vajadzēja atrast pareizās un atcerēties – kas, kur, kad.

A. V.: – Bet svarīgi ir uzrakstīt viegli, skaisti un graciozi. Parastā problēma ir tāda – dzīves plūsma ir aizraujoša, bet, kad jāsāk aprakstīt mākslas darbu, tad ir pļurkt! – kā bluķis pār ceļu. Sākas teksts tekstā – vienalga, vai raksti par kino, teātri, mākslu. Ar to ir jātiek galā, vajag, lai glezna ieguļas tekstā tikpat viegli kā dzīve. Arī augstas klases literāti, piemēram, Čaks vai Anšlavs Eglītis, kad rakstīja par mākslu, zaudēja vieglumu. Mākslas vielai ir liela pretestība, to ir grūti pārvarēt.

F. K.: – Vai tā nav tāda bijība?

– Šo divu kungu gadījumā – viņi droši vien skatījās, kā raksta par literatūru. Bet par literatūru raksta garlaicīgi. Savos tekstos viņi ir tik dzirkstīgi.

A. V.: – Bet arī par mākslu ir jāraksta dzirkstīgi! Tas ir grūti. Īpaši Frankas gadījumā, jo viņas mākslā ir smiekli, ironija, kas mani tā veldzē. Nu nevar par to rakstīt ar trim krunkām pierē. Es ļoti meklēju izteiksmi, kādā varētu par to stāstīt, nezaudējot to artistiskumu, kas ir gleznā.

– Pēdējais jautājums. Grāmata nupat ir saņemta no tipogrāfijas. Kad būs atvēršanas svētki?

F. K.: – Galerijā Bastejs 22. maijā kopā ar manas jaunās izstādes atklāšanu. Tās nosaukums Mūsdienu pasakas. Viena no mūsdienu pasakām ir šī – esam realizējušas grāmatu.