Anita Vanaga: Pats galvenais ir dzīvais vārds

Ar latviešu valodas skolotāju, Āgenskalna valsts ģimnāzijas direktora vietnieci izglītības jomā, Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāju Anitu Vanagu mēs, protams, sarunājamies par latviešu valodu un skolotāja misiju.

- Skolotāj, no kā un kur man šodien mācīties labu latviešu valodu?

- Domāju, ka labu latviešu valodu šobrīd var mācīties vienīgi no literatūras. Lasot. Vienīgi un tikai. Man šobrīd jāgatavo izlaidumam divpadsmitā klase. Turklāt - tā ir valodu un kultūras klase, kurā literatūras mācīšana ir padziļināta.

Pārdomāju, ko esmu pēdējā laikā lasījusi, kas ir mani avoti. Mani korifeji prozā ir Nora Ikstena, Gundega Repše, Māra Zālīte, arī Māris Bērziņš. Pašlaik ar interesi lasu Gunta Bereļa stāstu grāmatu Es nekad nerunāju muļķības. Neteikšu, ka Berelis ir mans autors tematiski vai savās postmodernajās nostājās, bet valoda viņam kļūst arvien garšīgāka. Dzejā vienmēr asprātīgs un rosinošs ir Kārlis Vērdiņš. Ronalds Briedis… Es te domāju stilu, valodas gaumi. Valodniece Melita Stengrēvica reiz teica, ka labam stilam dažkārt nekaitē arī mērķtiecīgi izmantota stila kļūda. Bet to var atļauties valodas meistars. Agrāk es ar prieku klausījos radio, īpaši Latvijas Radio 1. programmu. Likās, radiožurnālisti šajā ziņā ir spēcīgi. Šobrīd diemžēl tā vairs nav.

- Bet es pēdējā laikā no cienījamiem cilvēkiem dzirdu briesmu lietas. Piemēram, politologs, Latvijas Universitātes (LU) profesors Jānis Ikstens pirms kāda laika Ģimenes studijā izteicās, ka «latviešu valodas zināšanas ir vienkārši baisas un līmenis pasliktinās no gada gadā». Vai viņam ir pamats tā teikt?

- Cik saprotu, viņš joprojām strādā LU Sociālo zinātņu fakultātē. Uzskatu - skolas ar atzīstamu izglītības kvalitātes prestižu nodrošina visai labu latviešu valodas zināšanu pamatlīmeni, bet savā akadēmiskajā jomā ar to jānodarbojas arī augstskolu profesūrai, jo 18 gados jaunietim valodas lietpratības līmenis tik noturīgs vēl nav, lai arī pamats vairumā skolu ir ielikts pietiekams. Esmu dažus gadus strādājusi LU Sociālo zinātņu fakultātē ar topošo žurnālistu pirmo kursu un lasījusi tur valodas kultūru. Viens no profesoriem, kas nebija Ikstens, man teica: «Ar tevi ir tīrais posts. Vairs nevaru pateikt nevienu frāzi, viņi mani nepārtraukti labo.» Ar to gribu teikt - jaunieši dziļākā būtībā ir tendēti visu darīt pareizi. Vaina ir mūsos - pedagogos, ja neprotam noturēt interesi un palīdzēt pilnveidot valodu, kas taču ir katras profesijas būtisks instruments, arī mums pašiem pietrūkst valodas disciplīnas.

- Tomēr - viens no darba grupas, kurā piedalījāties arī jūs un kura pētīja latviešu valodas un literatūras centralizētā eksāmena rezultātus, secinājumiem jau 2006. gadā bija: «Nepietiekami apgūtas literārās valodas normas pamatskolā un nostiprinātas vidējās izglītības posmā.» Kas mainījies?

- Jā, es padsmit gadus vērtēju centralizēto eksāmenu darbus. Neteikšu, ka kaut kas būtu diži mainījies. Latviešu valodas apguve ir problēma, un visā sabiedrībā trūkst jau minētās valodas disciplīnas. Teiksim, ja es zinu juridiskos likumus, es taču tos nepārkāpju. Bet kāpēc tad es pārkāpju valodas likumus? Vai tāpēc, ka par piesārņotu, pavirši lietotu valodu nesodīs? Visos līmeņos kaitina leksikas lietojuma aptuvenība, neprasme paust sakāmā būtību, visi šie «pa lielam», «izraut uzvaru», «līdzcilvēki», «vispasaules» un tml.

Turklāt, piemēram, domraksts nav vienīgais teksts, ar kuru valoda kopjama. Ja runājam par skolas tekstu veidiem, ir esejas, viedokļa raksti, recenzijas, dažādu tekstu analīze valodā un literatūrā, jaunrades darbi. Uzskatu, ka problēmas ir tieši domrakstos par brīvajiem tematiem, kad neprotam sākt runāt par tematu, bet virpinām vispārīgas frāzes («svarīgas vērtības», «nozīmīgas tautas tradīcijas», «kultūras identitāte» utt.), bet maz tiek izmantoti tematam atbilstoši argumenti un nereti pietrūkst skolēnu personisko uzskatu par atbilstošo tematu.

Mums jāsaprot, ka jaunais XXI gadsimta cilvēks ir citāds. Iespējams, ka viņa pasaules aina ir objektīvi fragmentārāka, dažkārt visai virspusējas informācijas pārslogota. Pedagogiem jācenšas skolēnam palīdzēt šo pasaules ainu gan ieraudzīt viengabalaināku, gan arī atslogot no liekā, mazsvarīgā. Mājasdarbā desmit jautājumu vietā vērts uzdot četrus, piecus, bet - katru ar citādu rakursu apgūstamā mācību temata kontekstā. Man liekas, ka latviešu valodas kvalitātes problēmas nav ne īpaši nākušas klāt, ne mazinājušās. Arī sabiedrība lielā mērā polarizējas valodas lietojumā. Ir cilvēki, kuri lieto valodu pietiekami veikli, un ir tādi, kuriem ir grūtības izteikties, citus tāds sīkums kā valoda vispār neinteresē. Tas nevar neietekmēt valodas lietojuma kvalitāti arī skolu un studējošajā jaunatnē, kam ausis ir atvērtas visām norisēm. Taču - es nepievienojos vaimanoloģijas korim, jo ir pozitīvi piemēri un ir, protams, arī taisnība, ka daļa jauniešu maz respektē dzimtās valodas kvalitātes.

- Jūs apelējat pie literatūras. Bet mūsu XIX gadsimta klasiķi rakstīja, ka valodas dzīvības avots meklējams tautas dzīlēs. Ja to tur vairs neatrast, ja sadzīves valodu nosaka dažādu publisko jomu (masu saziņas līdzekļi u.c.) valoda, tad tas, ko jūs sakāt par tēmas saprašanu (arī literārā darbā), māku to attīstīt, man šķiet tagad apgūstams vien skolā.

- Jā, šobrīd pieaug skolas, arī ģimenes un augstas raudzes garīgās dzīves loma. Jo, ja mēs nenoturēsim garīgo dzīvi, mēs neko nenoturēsim. Mani cerīgu dara, piemēram, tas, ka 12. klasē informācija par LALIGABAS pasākumu izraisa sajūsmīgu vēlēšanos turp doties, lai iepazītos ar pašu labāko jaunākajā literatūrā. Tas, domāju, apliecina nākotnes kultūras cilvēkus nākamajā paaudzē, bet jaunieši par tādiem ir motivēti jāaudzina.

- Bet daudzi ir satraukti par garīgās dzīves, vērtību devalvāciju Eiropas apjomā.

- Neuzskatu, ka šīs vērtības būtu devalvējušās. Taču pastāv liels plurālisms, viedokļu daudzveidība. Varbūt tāpēc šķiet, ka viss iet uz galu. Nav vairs viena viedokļa - drīkst tikai tā… Man liekas, ka te ir šī problēma. Un neviens cits, kā vien katrs personiski, to sev neatrisinās.

Piekrītu, skolas loma šajā ziņā ir nenovērtējama. Ja sabiedrība mūs vairāk atbalstītu, būtu vieglāk. Taču - visiem gribas, lai skola izdara pilnīgi visu, arī ģimenes vietā. Skolas tēls tiek veidots visai nepievilcīgs.

- Kādā ziņā?

- Piemēram, populārs radio žurnālists izsaka visdziļāko nožēlu par šausmīgo rītu - domāju, atkal kāds terorists, spridzinātājs!, bet - izrādās, skolēniem pēc brīvlaika jāsāk iet skolā. Var gadīties, ka pēc tik nežēlīgām rīta vaimanām kāds skolēns patiešām nolemj uz skolu nedoties. Daļai sabiedrības patīk atkārtot populistiskas klišejas. Es to saku ar vislielāko nožēlu par publiska cilvēka domāšanas seklumu un pietātes trūkumu pret darbu nākotnes vārdā, un ne tikai žurnālistu vidū.

- Vai skolas latviešu valodas mācīšanai ir pietiekami apgādātas? Vai mācību līdzekļi, mācību grāmatas, metodika u.tml. ir visaugstākajā kvalitātē?

- Tā standarta ietvaros, kurš pašlaik funkcionē, mums latviešu valodā ir pieejamas četru dažādu izdevniecību grāmatas. Strādā, ar kuru gribi. Tāpat Zvaigzne ABC izdod vajadzīgo daiļliteratūru, kas vēlas, literatūrā var strādāt tikai ar tekstiem pat bez literatūras grāmatas, īpaši vidusskolā. Līdzekļi nav pārbagāti, tomēr Rīgas pašvaldība piešķir naudu, lai mēs varētu nomainīt, ja ir kas nomaināms. Visbeidzot - ir izdevniecības, kuras piedāvā grāmatas interneta vidē. Ja runāt par šo grāmatu kvalitāti, tad tās ir veidojuši gan praktiķi, gan zinātnieki. Šīs grāmatas neiznāk tāpēc, ka apgāds tā vēlas. Pirms izdevumu padarīt par mācību grāmatu, ir jāiziet vesela mācību līdzekļa atbilstības kritēriju sistēma, rindu rindām recenzenti, kas izskata katru topošo mācību grāmatu. Esmu kā grāmatu līdzautore visu to pieredzējusi. Es noteikti nepiekrītu tam, ka mācību grāmatas ir sliktas. Taču man liekas, ka neviena mācību grāmata nevar būt ideāli piemērota konkrētai klasei no viena gala līdz otram. Skolotājam vienmēr pašam ir jāveido kas līdztekus tieši savai klasei. Uzskatu - latviešu skolā dzimtajai valodai ir daudz iespēju. Par mazākumtautību skolām es jums atbildēt nevarēšu.

- Jaunais projekts it kā paredz lielāku skolas patstāvību. Ko tā dos?

- Domāju, ka būs sarežģīti. Šķita, kad projekta karkass būs uzrakstīts, sanāksim kopā un mēģināsim to saskaņot. Diemžēl tā tas nenotiek. Nevis nevēlēšanās, bet laika trūkuma dēļ. Ja skolai ir ārkārtīgi liela autonomija, var gadīties, ka būs tādi mācību priekšmeti, īpaši vidusskolā, kur var izvēlēties - mācīt vai nē (mani visvairāk uztrauc mākslas joma). Domāju, ka būsim ārkārtīgi atšķirīgi un grūtības būs skolēniem, kuri mainīs skolu.

- Bet tās vairs nav atsevišķa priekšmeta problēmas, tie jau ir izglītības sistēmas jautājumi. Vai jūsu kopums ir gana meistarīgs, lai šī brīvība nenovestu pie mācīšanas fragmentārisma un virspusējības? Tātad - paviršības.

- Jā, tā ir. Pīlei kājas dīgst tieši tur, ka plānotais domāšanas universālisms nav saslēgts mācīšanās sistēmā. Piemēram, pēdējos gados beidzot saprotam, ka gandrīz visos mācību priekšmetos tiek rakstīta eseja. Bet rezultāts parasti tiek paģērēts no latviešu valodas skolotāja. Jā, nepieciešams realizēt caurviju kompetences - radošumu, analītisko darbību, sadarbības, līdzdarbības un digitālās prasmes. Neredzu, kā to varēs realizēt, ja skolotājam ir joprojām tik liela slodze un neskaidra ir arī pati darba organizācija skolā. Par to jādomā līdztekus saturam jau tagad. Ticu tikai gudram skolotājam. Vienīgi labs skolotājs varēs realizēt klasē šo jauno saturu pēc būtības. Bet vai skolotāju ir pietiekami? Noteikti nē.

- Vai vārdi «labs skolotājs» šobrīd ir attiecināmi uz Latvijas skolotāju vairākumu?

- Visās profesijās ir meistari, ir labi profesionāļi un ir amatieri, amatnieki. Tāpat arī mums. Sabiedrība noveco. Arī profesionāli. Es nezinu, cik vecs šobrīd ir vidējais skolotājs valstī, bet domāju, ka viņš ir tuvu pensijai. Manuprāt, šobrīd nepietiekami profesionāli tiek sagatavoti jaunie pedagogi. Būtu svētīgi, ja līdzīgi mediķu rezidentūrai arī topošajiem pedagogiem būtu nopietna stažēšanās prakse. Jaunajam skolotājam, kurš četrus gadus mācījies akadēmiskajā programmā, būtu jāiziet prakse kā palīgskolotājam mentora vadībā skolas vidē vienu vai divus gadus, cik valsts var atļauties, un tikai pēc tam viņš saņem kvalifikāciju, lai strādātu patstāvīgi. Maz esmu redzējusi konkurētspējīgus jaunos latviešu valodas skolotājus. Pedagogu sagatavošanā šobrīd vairāk ticu Liepājas universitātei, jo pašreizējā rektore, profesore Dace Markus pati ir ļoti labs pedagogs, latviešu valodas speciāliste, atvērta jaunām idejām.

- Ja izglītības programmu absolventu skaits ir pietiekams, kāpēc jauno skolotāju skolās ir pamaz? Rīgā trūkstot vismaz 50 latviešu valodas skolotāju…

- Jā, pašlaik mēs jau sākam ņemt cits citam nost skolotājus. Valsts, kura šos jaunos kadrus sagatavo un maksā par tiem diezgan dārgi, nerūpējas, lai viņi nonāktu skolā. Kāpēc skolotāji iet prom no skolas? Pie mums sāka strādāt jauna skolotāja (būtu lietaskoks), bet viņa gribēja nokārtot savu dzīvi, paņemt kredītu. Bankā viņai saka: «Skolotāja? Nekādu kredītu!!» Un kur šī jaunā skolotāja aiziet? Viņa strādā juridiskajā birojā, kārto papīrus no vienas kaudzītes otrā. Tur viņai daudz lielāka alga, un banka viņai uzticas. Grūti pārmest šim jaunajam cilvēkam, ka viņš grib dzīvot.

Problēmas un neskaidrības ir arī pašreizējai latviešu valodas un literatūras skolotāju ģildei. 7. aprīlī notika Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas metodiskais seminārs, kur spriedām par jauno izglītības satura projektu un to, ka ļoti grūti būs realizējama jaunā starppriekšmetu sadarbības prakse kā sistēma, lai valodnieki, literāti varētu realizēt kopīgu mācību saturu, piemēram, ar vēsturniekiem. Pa kuru laiku lai to izplānojam, strādājot ar 25 kontaktstundām? Visnotaļ vērtīga ir Eiropas prakse - ne vairāk kā 16 kontaktstundas, un tad plānojam sadarbību, veidojam kopīgu darba materiālu, jo mācību līdzekļu jaunajam projektam nav, tikai atsevišķas mācību materiālu kopas, kas arī jāpielāgo konkrētai klasei. Tad (kopā ar cienīgu atalgojumu) jauno saturu arī metodiski varēsim realizēt lietpratības un dziļās mācīšanās virzienā, izmantojot ieteikto SOLO taksonomiju vai citas stratēģijas. Politologs Ikstens jautā - kāpēc skolas pienācīgi nesagatavo? Mīļie draugi, kopiet to, ko esam sagatavojuši labu. Kopiet tālāk. Vienmēr kaut kam būs gadījuma raksturs, bet ir arī ļoti daudz labu, brīnišķīgu jauniešu, kas ir sagatavoti, bet - tālāk ar viņiem jāstrādā atbalstoši. Domāju, ka tā ir augstskolas problēma, tāpēc man šķiet, ka pirmo būtiski reformēt vajadzēja augstskolu, domājot par kadru kvalitāti, pienācīgu jauno pasniedzēju atalgojumu, lai viņi nedodas prom pasaulē.

- Kā jūs uztverat jauno izglītības saturu, šo reformu kopumā?

- Ja ņemam pašu ideju, tad maiņai noteikti vajadzēja būt. Varu runāt par savu priekšmetu. Standarti bija diezgan pārblīvēti, nepietika laika prasmju iestrādāšanai. Domāju, tas bija viens no iemesliem, kāpēc latviešu valoda nav pietiekami noturīgi apgūta, jo trūka laika «laboratorijas darbiem» - radošajai tekstveidei, runas prasmju izkopšanai, jo, piemēram, dabaszinātņu priekšmetos, kur šādas iespējas ir, teorija tiek nostiprināta praksē.

Tātad - vajadzēja atslogot mācību saturu, bet nevajadzēja tik būtiski ķerties pie iepriekšējā standarta noārdīšanas, drīzāk vairāk nodarboties ar jaunas metodiskās pieejas izstrādi un jauno tehnoloģiju gudru, nepārspīlētu izmantošanu mācību norises modernizēšanā.

Latviešu valodas stundā man ir jābūt ārkārtīgi mērķtiecīgai ar valodas attīstīšanu saistītu tēmu mācīšanās veicināšanā, kur bez zināšanām un to pēctecīgas apguves nevar konstruēt jaunas zināšanas. Protams, ekspertu grupu tikšanās reizēs tiek runāts, ka būs daudz atbalsta materiāla - plakāti, tabulas… Plakāti un tabulas ir nedzīvi tajā brīdī, kad skolēns nesaprot, ko tur meklēt. Citiem vārdiem, liekas, ka šī svešvalodām raksturīgā tematiskā pieeja nevar tikt tik vienkārši uzpotēta dzimtajai valodai. Dzimtajā valodā - vai tā krievu vai latviešu, vai vēl kāda - lielā mērā ir jāsāk ar motivāciju, ar to, kāpēc tava dzimtā valoda ir īpaša līdzās citām valodām. Ir vajadzīga dzimtās valodas nepieciešamības filozofija.

Savā praksē cenšos arvien mazāk izmantot prezentācijas. Tās ir tik ērtas - noliec visu priekšā… Arvien vairāk saprotu, ka tās nav dzīvas; dzīvais vārds ir galvenais. Par tekstu ir jārunā, ar to ir jāizdzīvojas, lai mēs nepazaudētu valodu aiz tematiskas runāšanās. Šādi mēs vairāk domājam, kā sadzīviskot valodu, bet dzimtajai valodai gribas jaunrades dimensiju, fantāzijas lidojumu un, protams, līdzās ikdienas valodai metaforiku un visu pārējo arsenālu. Ir sajūta, ka ar jauno satura projektu katra ekspertu grupa šobrīd strādā selektīvi, taču - no otras puses - ir labi, ka notiek kustība.

- Bažas par to, ka dzimtā valoda nu tiks mācīta vienkāršoti, tās kā vērtības loma kļūs vēl piezemētāka, pauž vairāki skolotāji, ar kuriem esmu runājis…

- Man liekas, bija kļūda - neuzstādīt mērķus atbilstoši katra vajadzībai. Ko vajag tam, kam latviešu valoda nav dzimtā? Sazināties, daudzpusīgi saprasties un izpausties vidē, kurā dzīvo. Lai nonāktu līdz šim mērķim, vajadzīga atšķirīga metodiskā pieeja nekā dzimtajai valodai.

Iepriekšējā pieeja dzimtās valodas mācīšanai vidusskolas posmā nebija slikta, ko pierāda nākamais fakts. Pagājušajā mācību gadā man bija klase, kura literatūru un valodas mācījās padziļināti. Daļa konstatēja, ka humanitārās programmas skolnieces, kuras šeit mācījās ap 7 ballēm, rakstot mācību esejas angliski, tur ir ļoti augstā vērtē. Pasniedzējs vienai no viņām, slavēdams starp angļu izcelsmes studentēm, jautā: «Cik ilgs laiks tev pagāja, kamēr savāci materiālu?» «Kā savācu? Apsēdos pie galda un uzrakstīju.» «Kā tu to visu zini?» «Man to skolā mācīja!» Skolas ar labu izglītības kvalitāti sniedz kvalitatīvu vidējo izglītību. Cilvēks spēj kritiski domāt, analizēt, interpretēt, spēj savas zināšanas likt lietā viņam svešā izglītības telpā.

Kādas problēmas mums ir? Latviešu valoda atbilstoši specifikai, tajā skaitā pareizrakstība, mērķtiecīgi jākopj visos mācību priekšmetos, jo valoda ir izglītības ieguves instruments. Būtu lieliski, ja prasme izteikties runā un rakstos katrā priekšmetā būtu svēta lieta.

- Kas skolotājs šobrīd ir sabiedrībai?

- Zināmā mērā skolotājs sabiedrībā vienmēr ir bijis spogulis. Un sabiedrībai bieži licies, ka šis spogulis ir ieplīsis. Man liekas, ka tas ir tas lielākais malds. Jo jebkuru cilvēku skolo ļoti daudzi. Vēlētos, lai pārējie - vide, ģimene, interešu izglītības iestādes - uzskatītu, ka viņiem arī jābūt cieņpilnai attieksmei pret latviešu valodu, lai mums būtu vesela sabiedrība.

- Reiz teicāt, ka skolotājs: tas nav amats - tā ir vērtība. Un: «Es lepojos ar to, ka varu saukt sevi par skolotāju.» Vai tā joprojām ir?

- Protams, ir. Kalpoju valodai un izglītībai.