Krišjānis Artūrs Kariņš premjera amatā tika apstiprināts 2018. gada janvārī. Divu valdību vadīšanas laikā Kariņš sevi parādījis kā spējīgu savākt vienkopus un vadīt reizēm īpatnēja veidojuma politiskos spēkus. Esam viņu iepazinuši kā ļoti neiecietīgu pret sievietēm ministrēm. Hrestomātiski kļuvuši viņa verbālie uzbrukumi bijušajai ekonomikas ministrei Ilzei Viņķelei un tagadējai veselības ministrei Līgai Menģelsonei.
Galvenais jautājums – kāda bija Kariņa vadīto valdību spēja pieņemt tautsaimniecības izaugsmi veicinošus lēmumus? Spilgtā atmiņā palikusi premjera neizlēmība, nevarība pieņemt valsts budžetam naudu nesošus lēmumus, piemēram, par solidaritātes nodokli bankām. Kariņš naudas trūkuma jautājumu risinājis ar starptautiskiem aizņēmumiem, nevis ar lēmumiem par labvēlīgākas vides radīšanu uzņēmējdarbībai, rūpēm par investīciju piesaisti, spēju samazināt birokrātisko aparātu un iesaldēt algas valsts pārvaldē strādājošiem.
Ar degsmi aizņemties Kariņš sev radījis starptautisko finanšu institūciju aģenta oreolu. Nepamet sajūta, ka gan sabiedrība, gan paši politiķi ir noguruši no Kariņa piekoptās ekonomiskās atpakaļslīdēšanas politikas.