Fudzjaņas provinces Cjuaņdžou pilsēta, kas atrodas Ķīnas dienvidaustrumos, iepretim Taivānas salai, viduslaikos bija Ķīnas galvenā eksporta osta un nodrošināja tirdzniecības sakarus ar citām zemēm.
Taču kopā ar citzemju tirgotājiem Ķīnā ienāca pasaules lielākās reliģijas. Fudzjaņas provincē atrodas vienviet gan nozīmīgas Ķīnas tradicionālo reliģiju svētvietas, gan arī vēstures pieminekļi, kas attiecas uz islāma, kristietības un maniheisma vēsturi. Fudzjaņa ir izcila vieta, kurā apgūt Ķīnas reliģiju vēsturi un pasaules reliģiju ienākšanu Ķīnā. Vēsturiski Ķīnā izveidojās divas lielās tradicionālas reliģiski ētiskās mācības - konfūcisms un daoisms.
Konfūcisma rašanās
Konfūcijs (551.-479. g.p.m.ē.) piedzima mūsdienu Šaņdunas provincē. Ap 200. g.p.m.ē., Haņu dinastijas valdīšanas laikā, konfūcisms kļuva par Ķīnas impērijas oficiālo ideoloģiju. Konfūcijs uzskatīja, ka valsts pamats ir ģimene. Ja ģimene būs stabila, tad arī valsts būs stabila. Konfūcija mērķis bija parādīt visai Ķīnas sabiedrībai dao - ceļu vai virzienu, uz kuru būtu jātiecas sabiebrībai un ikvienam tās loceklim. Ideālai valstij ir jābūt kā lielai ģimenei, kurā tiek uzturētas senās tradīcijas, kurā valda mīlestība, uzticība un cieņa. Konfūcija piedāvātais ceļš, kā pārvērst Ķīnu par stipru valsti, bija atgriezties pie pagātnes, pie patriarhālām attiecībām. Konfūcijs mācīja, ka cilvēkos, kuri pietuvojas dao, izpaužas uzticība, pienākuma apziņa, taisnīgums un cilvēcība. Bīstamākie netikumi ir viltība, liekulība, necienīga uzvedība, melošana, netikumīga uzvedība un netikumīgas uzvedības atdarināšana.
No Konfūcija mācības izrietēja, ka vispārēju interešu labā ir jāierobežo un, ja tas ir nepieciešams, arī jāapspiež individuālas vēlmes. Individuālu interešu pakļaušana vispārējām interesēm atbilst lietu dabiskajai kārtībai jeb dao likumam. Konfūcija aicinājums ievērot rituālus vēlāk tika interpretēts kā prasības stingri ievērot uzvedības, apģērba, arhitektūras u.c. tradīcijas. Konfūcija aicinājums ievērot tradīcijas bija vispārīgs. Viduslaikos ar tradīcijām sāka saprast budisma rituālus, novēršot pretrunas starp budismu un konfūcismu.
Konfūcijs ir reāla vēsturiska persona, par kuras darbību saglabājušas dažādas vēsturiskas liecības, par spīti tam, ka 213. gadā pirms mūsu ēras Ķīnas imperators pavēlēja sadedzināt visas (ārpus imperatora grāmatu krātuves esošās) grāmatas par vēsturi, valsts pārvaldi un filozofiju, tostarp tika pavēlēts iznicināt pilnīgi visus Konfūcija sacerējumus. 213. gadā pirms mūsu ēras tika dzīvi sadedzināti arī konfūcisma mutiskās tradīcijas nesēji - 460 konfūcisma skolotāji. Neskarti palika tikai Konfūcija un viņa skolnieku darbi, kas bija īpaši noslēpti. Visi Konfūcija sacerējumi glabājas imperatora bibliotēkā, taču sirotāju iebrukuma laikā - 206. g.p.m.ē. - imperatora pils tika nodedzināta, un daļa darbu līdz mūsdienām nav saglabājušies.
Daoisma svētvietas
Konfūcijs ir reāla persona, bet par otras, uz Ķīnas tradicionālajiem un tautas ticējumiem balstītās mācības aizsācēju Laodzi nekādu vēsturisku liecību nav. Japānā tiek pieņemts, ka Laodzi ir dzimis 604. g.p.m.ē. un ir bijis Konfūcija laikabiedrs. Daoisma reliģijas pamatā ir Laodzi piedēvētais darbs Daodedzin. Taču šis darbs ir uzrakstīts trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras, tāpēc iespējams, ka Laodzi dzīvoja trīs gadsimtus pēc Konfūcija.
Konfūcisms, daoisms un budisms
Pastāv arī leģenda, ka Laodzi un Konfūcijs ir viena un tā pati persona. Vairāki no laicīgās pasaules nodalījušies Konfūcija skolnieki no paaudzes uz paaudzi mutvārdos nodeva tālāk Skolotāja stāstīto par dao.
Daoisma galvenā koncepcija tika formulēta trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Daoismā ir apvienoti Ķīnas tautas ticējumi par pasaules kārtību. Daoismā dao ir Visuma kārtību noteicošais princips, virziens, kas pavēl dzīvot harmonijā ar visu apkārtējo pasauli. Daoisma koncepcija par līdzsvaru starp dabu un cilvēkiem, par debesu gribas ievērošanu u.c. sajaucas kopā ar ticību burvestībām un senču gariem.
Daoismam attīstoties, mūsu ēras sākumā daoismā sāka pielūgt vairākas dievības, starp kurām ir Laodzi un dažādu dabas procesu vai kosmisko norišu pavēlnieki. Dievībām tika celti īpaši dievnami. Sākotnēji daoisma piekritēji stingri uzstājās pret budismu un konfūcismu. Daoistu svētvietā pie Qingyan kalna (Fudzjaņas provincē) ir novietota skulptūra - Konfūcijs zemojas Laodzi priekšā. Tam nav nekāda vēsturiska pamata, tās ir daoistu fanātiķu fantāzijas, lai uzsvērtu savas reliģiski filozofiskās skolas pārākumu par konfūcismu.
Taču daoistu svētvietā pie Qingyan kalna ir cita skulptūra - Laodzi atveidojums, kuras dēļ ir vērts aizbraukt uz Fudzjaņas provinci. Daoisma svētvietas ir pilnīgi atšķirīgas no konfūcisma tempļu askētiskuma vai tradicionālo budisma tempļu greznības. Laodzi skulptūra ir daļa no kalna, kas ir ieguvusi cilvēka sejas vaibstus. Laodzi ir kalns. Tas izaug no zemes un ir savienots ar zeme dzīlēm, tāpēc tas ir visur. Šeit nav dievības un apkārtējās pasaules nošķirtības. Laodzi un dao ir visur - ikvienā zāles stiebrā, ikvienā akmenī. Viss ir daļa no Visuma, daļa no dao. Ikviena rīcība ietekmē apkārtējo pasauli. Nekas nav noslēpjams, jo dao ir visur. Dao nav iznīcināms. Var noskaldīt tā vaibstus, bet tas paliks tikai ne tik redzamā formā. Fantastiski!
Sākumā konfūcisms un daoisms nebija saistīti ar budismu. Ķīnas impērijai izplešoties, Ķīnas rietumu un dienvidu daļa nonāca saskarsmē ar budismu. Ķīnas tradicionālo reliģiski ētisko mācību un budisma saaugšana nebija vienkārša. Imperatoriem un dinastijām bija atšķirīgas simpātijas un antipātijas. Tikai no 7. gs. ķīniešu budistu mūkiem bija atļauts apmeklēt Tibetu un Indiju. Xuanzang no 630. līdz 645. g. apmeklēja Indiju. Viņa grāmata (646. g.) Piezīmes par Rietumu valstīm daudzus gadsimtus kļuva par galveno Ķīnas impērijas informācijas avotu par Indiju.
7. gs. no Indijas uz Ķīnu tika atvesti trīs Mahaprajnaparamita Sutra manuskripti. No šī laika svarīgākie budisma teksti tika pārtulkoti ķīniešu valodā. Mūsu ēras pirmā un otrā gadu tūkstoša mijā ķīniešu valodā tika uzrakstīts vai pārtulkots vairāk nekā tūkstoš grāmatu par budismu, attīstot budisma prakses un rituālus. Daļa no tā laika budisma literatūras ir pieejama mūsdienās. Kāda sirotāju uzbrukuma laikā budistu mūki vienu no tā laika lielākajām budistu klostera bibliotēkām ieraka smiltīs Mogo alās (Gaņsu province). 19. gadsimtā tika atrasta Mogo bibliotēka. Konfūcisms un daoisms kopā ar budismu veido savdabīgu reliģiski ētisko uzskatu savienojumu.
Vienīgais maniheisma templis
Cjuaņdžou bija tirgotāju pilsēta, un tajā valdīja reliģiskā iecietība, tāpēc Fudzjaņas province kļuva par patvērumu citviet aizliegtām un vajātām reliģijām. Pret mūsu ēras 3. gadsimtā radušos reliģiju maniheismu vērsās gan romieši, gan kristieši, gan zoroastrisma piekritēji. Sludinātāja Mani sekotāji atrada patvērumu Centrālāzijā un Austrumāzijā. Pirmās tūkstošgades laikā maniheismu kā oficiālo reliģiju pieņēma uiguri un citas Centrālāzijas tautas. 50 km uz dienvidiem no Cjuaņdžou ir aplūkojams vienīgais līdz mūsdienām saglabājies Mani skulpturāls attēlojums, kas ir datēts ar 14. gadsimtu.
9. gadsimtā Ķīnas imperators īstenoja reliģisku reformu, apkarojot visas svešzemju reliģijas. Nestoriāņi, maniheisti, budisti un citu reliģiju ticīgie bija spiesti sludināt slepeni vai pielāgoties Ķīnas īpatnībām. Maniheisms Ķīnā pārtapa par vienu no budisms atzariem. Reliģijas dibinātājs Mani tika nodēvēts par vienu no Budas reinkarnācijām - gaismas Budu, tāpēc Ķīnā šī reliģija pakāpeniski saplūda ar budismu.
Nestoriāņi Ķīnā
Pirmās tūkstošgades otrajā pusē Ķīnu sasniedza arī kristietība un islāms. Cjuaņdžou pilsētas vēstures muzejā ir apkopotas vēstures liecības par kristiešu (nestoriāņu un franciskāņu) misionāriem, baznīcām, kristiešu kapsētām un svētvietām. Nestoriānisms jeb haldiešu baznīca ir kristietības virziens, kura pamatā ir Konstantinopoles patriarha Nestora (380-450) koncepcija par to, ka Svētā Jaunava Marija nav uzskatāma par Dieva māti, bet tikai par cilvēka - Kristus māti. 431. gadā nestoriānisms tika pasludināts par ķecerību. 5. gadsimtā nestoriāņi tika izraidīti no Bizantijas, bet tieši šo kristietības virzienu pieņēma daudzas Tuvo Austrumu tautas. Nestoriāņu misionāri, sludinot kristīgo ticību, nonāca arī Centrālāzijā, Indijā un Ķīnā. Kad portugāļi Vasko de Gamas vadībā ieradās Indijā, viņi atklāja, ka Indijā ir kristiešu baznīcas un draudzes. Nestoriānisms dažādās formās bija saglabājies daudzās Āzijas pilsētās tūkstoš gadu laikā.
Tā kā nestoriāņu ticības dogmas ir ļoti līdzīgas katoļu baznīcas dogmatikai, tad liela daļa nestoriāņu 15.-17. gs. laikā noslēdza ūniju ar katoļu baznīcu.
Islāms Ķīnā
Savukārt islāms ienāca Ķīnā gan no rietumu, gan no dienvidu puses. Daudzi islāmticīgie Muhameda novēlējumu «Apgūstiet zināšanas pat tad, ja to dēļ ir jāceļo uz Ķīnu!» saprata burtiski un patiešām atrada ceļu uz Ķīnu. Septītajā gadsimtā, tikai 20 gadus pēc Muhameda nāves, Ķīnas teritorijā jau tika uzcelta pirmā mošeja. Pirmās tūkstošgades beigās musulmaņu tirgotāji nodrošināja lielāko daļu no Ķīnas eksporta un importa plūsmas. Sauszemes karavānas Ķīnu sasniedza no Centrālāzijas puses, bet jūras ceļš no Dienvidķīnas jūras puses noslēdzās mūsdienu Cjuaņdžou ostā. No tā laika Cjuaņdžou apkārtnē izveidojās ievērojama musulmaņu kopiena. Informācijas apmaiņa starp musulmaņu apmetnēm Indijā un Ķīnā ļāva Ķīnai ievērojami paplašināt ģeogrāfiskās zināšanas.
Cjuaņdžou mošeja tika uzcelta 1009. gadā, un mūsdienās tā ir visvecākā arābu stila mošeja Ķīnā. 1310. gadā to pārbūvēja arhitekts, kurš bija atceļojis no Irānas. Par musulmaņu klātbūtni un arābu valodas tradīcijām Cjuaņdžou apkārtnē liecina ļoti daudzi arheoloģiski atradumi - daudzi kapakmeņi ar epitāfiju uzrakstiem arābu valodā. Vecākie no tiem ir datēti ar pirmā gadu tūkstoša beigām.
Sakari starp islāma zemēm un Ķīnu īpaši uzplauka 15. gadsimtā. Ķīnas viduslaiku slavenākais jūras braucējs admirālis Zheng He (1371-1433) bija musulmanis. Zheng He tirdzniecības misijas, kurās piedalījās no 40 līdz 100 kuģiem, bija regulāras un ilga divus gadus. Tirdzniecības misiju galvenais uzdevums bija preču eksports un imports no un uz Indonēzijas salām, Šrilanku un Indiju. Ķīnieši Zheng He vadībā izveidoja precīzu visas Dienvidaustrumāzijas piekrastes un tuvāko salu, ieskaitot Javas un Sumatras, Maldivu un Nikobaru salu un Šrilankas, ģeogrāfisko aprakstu. 1417.-1419. g. un arī 1421.-1421. g. vairāki Zheng He flotes kuģi apmeklēja Āfrikas piekrasti. Ķīniešu 15. gadsimta kartēs Āfrikas piekraste ir detalizēti attēlota līdz pat 15. dienvidu platuma grādam.
Islāms un lielā politika
15. gadsimta laikā Cjuaņdžou tirgotāji, pateicoties sakariem ar musulmaņu kopienām Filipīnās un Indonēzijā, nodrošināja visus Ķīnas ārējās tirdzniecības sakarus Dienvidķīnas jūras virzienā. 16. gadsimtā spāņu un holandiešu jūrasbraucēji iekaroja svarīgākās ostas mūsdienu Filipīnu un Indonēzijas teritorijā un nobloķēja tradicionālos Ķīnas tirdzniecības ceļus. No tā laika Cjuaņdžou musulmaņu kopienai vairāk nebija tik lielas nozīmes un ietekmes. Musulmaņu kopiena Fudzjaņas provincē ir sastopama arī mūsdienās. Ķīniešu valodā tika pārtulkots Korāns. Ķīnas musulmaņi pieņēma tradicionālos ķīniešu vārdus un uzvārdus. Fudzjaņas musulmaņu apģērbos, saglabājot islāma priekšrakstus, ir iekļauti tradicionālo ķīniešu apģērbu elementi utt. Liecības par musulmaņu aktivitātēm viduslaikos ir aplūkojamas Fudzjaņas provinces vēstures muzejos. Cjuaņdžou mošejas drupas ir vēstures piemineklis, bet tai blakus ir uzcelta mošeja vietējās islāma kopienas vajadzībām.
Ķīnas valdības īpašajai uzmanībai par minoritāšu reliģiju ir divi mērķi. Šāda politika veicina iekšpolitisko stabilitāti un labi saskan ar Ķīnas ārpolitikas prioritātēm, jo palīdz veidot vēsturisko fonu šī gadu desmita lielākajam Ķīnas ārpolitikas virzienam - Jaunā Zīda ceļa un Jaunā Zīda ceļa jūras atzara aktivitātēm. Mūsdienās islāma vēsturiskās saiknes ar Ķīnu tiek īpaši izceltas kā vēsturiskais pamats Ķīnas īpašajām attiecībām ar Āzijas un Āfrikas valstīm.