Pirmo reizi es Tibetu apmeklēju 2006. gadā. Apceļojot Tibetu šī gada jūnijā, es centos novērtēt, kādas pārmaiņas ir notikušas Tibetā desmit gadu laikā.
Atšķirībā no citām Ķīnas administratīvajām vienībām, ārzemniekam nokļūt Tibetā nav nemaz tik vienkārši. Jau vēsturiski Tibeta bija viena no pasaules visnoslēgtākajām zemēm. Lai pa sauszemes ceļu nokļūtu līdz Tibetas plato, ir jāšķērso vairākas augstu kalnu grēdas. Ceļojot no Indijas puses, ir jāšķērso tikai viena kalnu grēda, bet tie ir nepārvaramie Himalaji. Tāpēc līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei nokļūšana Tibetā bija sarežģīta un laikietilpīga. Turklāt kopš viduslaikiem Tibetas reliģiski administratīvajai pārvaldei bija tradicionāli noraidoša attieksme pret ārzemnieku ierašanos. Divdesmitajā gadsimtā, laika posmā starp Pirmo un Otro pasaules karu, atļauju apmeklēt Tibetu saņēma tikai vairāki desmiti ārzemnieku.
1959 .g. Tibetā notika sacelšanas, pēc tās apspiešanas ikviena ārzemnieka iebraukšana Tibetā tika rūpīgi kontrolēta. No 1965. gada, kad darbu uzsāka Lhasas lidosta, lai nokļūtu Tibetā, vairs nebija nepieciešams ilgstošs ceļojums. Taču ārzemju tūristu apmeklējumiem Tibeta tika atvērta tikai 1985. gadā. Masveida tūrisma ieplūdums kļuva iespējams pēc tam, kad tika uzbūvēti moderni ceļi, mūsdienu tūrisma prasībām atbilstošas viesnīcas, bet jo īpaši pēc tam, kad šī gadsimta nullto gadu vidū darbu sāka dzelzceļa līnija, kas savienoja Lhasu ar Ķīnas dzelzceļa tīklu.
Tibeta šodien ir pieejama ārvalstu tūristiem un svētceļniekiem. 2013. g. Tibetu apmeklēja aptuveni 190 tūkstoši ārzemnieku. Ārzemnieki drīkst ceļot uz Tibetu tūristu grupās, bet ar parasto Ķīnas vīzu nepietiek, jo ir jāsaņem atļauja. Iebraukšanas atļaujas pārbauda ļoti stingri, un, ja atļaujas nav vai tajā ir kāds defekts, reģistrēšanās uz avioreisu tiek liegta. Kolēģim, kas lidoja kopā ar mani no Čendu uz Ņinčhi (rajona centrs Tibetā), atļaujā ierakstītajam uzvārdam pietrūka pēdējā burta. Lai gan visi citi dati, ieskaitot pases sēriju un numuru, bija atbilstoši, viņu uz reisu nereģistrēja, bet Tibetā viņš nokļuva nākamajā dienā, kad kļūda atļaujā tika izlabota.
Augstkalnu apstākļi
Ar augstkalnu apstākļiem jokot nevar. Tibetas galvaspilsēta Lhasa atrodas 3500-3700 metrus virs jūras līmeņa. Tas nozīmē, ka ar katru elpas vilcienu plaušās nonāk tikai 62-65% no tā skābekļa daudzuma, kādu plaušas saņem, elpojot jūras līmenī. Tiem cilvēkiem, kas visu dzīvi ir nodzīvojuši tikai jūras līmenī, vienkārša uzturēšanās Tibetā ir smaga slodze un liels pārbaudījums. Pirmās divas līdz četras dienas Tibetā var salīdzināt ar vidēji smagu gripas izslimošanu. Ceļojums uz Tibetu ir pārbaudījums pat trenētam cilvēkam. Kalnu slimības simptomi var izpausties dažādi. Visbiežāk, kamēr elpošanas ritms nepielāgojas kalnu apstākļiem, miega laikā ik pēc pāris minūtēm ir jāuzmostas, lai veiktu vairākas dziļas ieelpas, jo pietrūkst skābekļa. Rezultātā normāla miega vietā naktis ir ar murgainu, saraustītu miegu, nemitīgi uzmostoties. Ir cilvēki, kuri no skābekļa trūkuma kļūst emocionāli tik jūtīgi, ka sāk raudāt (vai nevaldāmi smieties) vismazākā iemesla dēļ utt. Lai palīdzētu kalnu slimības simptomu skartajiem, smalkākās Lhasas viesnīcās ir pieejami gan skābekļa baloni, gan t.s. skābekļa istaba. Protams, ka labāk ir aklimatizēties, nelietojot skābekli, bet ikvienam ir jāspēj saprast, kur ir viņa spēku robeža un kad ir jāmet pie malas jebkāda kautrība un jāglābjas, elpojot skābekli no balona. Tas ir svarīgi, jo no Tibetas, pat nekāpjot augstu kalnos, bet uzturoties tikai Lhasā, var arī neatgriezties. Latvijai šajā jomā ir bēdīga pieredze. 2001. gada aprīlī Lhasas viesnīcā pāragri mūžībā aizgāja viens no spilgtākajiem Latvijas nacionālā virziena politiķiem - Juris Sinka.
Apmeklējot Tibetu 2006. gadā, es pret augstkalnu apstākļiem izturējos pārāk vieglprātīgi. Šoreiz piegāju daudz nopietnāk, bet manas aklimatizācijas recepte bija regulāra aktīva sportošana vairāku gadu garumā ar nopietnu slodzi. Savukārt kolēģis, kurš sekoja ģimenes ārsta ieteikumam un pirms došanās uz Tibetu vienu nedēļu lietoja mildronātu, aklimatizējās tikpat viegli.
Protams, tas nenozīmē, ka pirmās dienas jutāmies izcili. Pirms un pēc ilgāka kāpiena uz augšu bija jākontrolē elpošana, elpojot biežāk un dziļāk, nekā organisms to gribēja darīt automātiski. Viegls reibonis un tumšs gar acīm man bija tika vienu reizi - pēc tam, kad augstumā virs 5 km mēģināju pieskriet tuvāk jakam (liellopam līdzīgs vietējais mājdzīvnieks), lai to nofotografētu, bet dzīvnieks fotografēties negribēja un bēga prom. Savukārt, kad piektajā dienā 3,7 km augstumā mēģināju skriet ar 40 kg smagu kravu uz muguras un atklāju, ka to varu, tad sapratu, ka esmu aklimatizējies pilnībā.
Kalnu eiforija un budisms
Aklimatizācijas ciešanas kompensē enerģijas pieplūdums pēc tam. Kad cilvēks, kurš ir aklimatizējies augstkalnu apstākļiem, atgriežas jūras līmenī, tad viņš jūt neparastu spēku pieplūdumu. Cilvēks var uzskriet pa kāpnēm uz piekto stāvu bez īpaša elpas paātrinājuma utt. Daudzu līdzenumu ļaužu aizraušanās ar kalniem (pat atkarība no kalniem, arī atkarība no kalnu slēpošanas) ir saistīta tieši ar šo īpatnību. Kalnos cilvēks pārvar grūtības un šķēršļus, vienlaikus aklimatizējas augstkalnu apstākļiem, un tāpēc, atgriezies no kalniem mājās, viņš kādu laiku jūtas enerģijas pārpilns.
Augstkalnu aklimatizācijas medicīniskās sekas izmanto Tibetas budisma reliģiskajā praksē.
Manuprāt, tas, ko budisti sauc par apskaidrību, medicīniski ir eiforiska sajūta smadzenēs, kas rodas augstkalnu apstākļos skābekļa bada iespaidā. Savukārt ikviens, kurš svētceļojumā uz Tibetu būs aklimatizējies augstkalnu apstākļiem, jūras līmenī atgriezīsies ar neparastu enerģijas pieplūdumu. Budistu svētceļotāji ir pārliecināti, ka tas ir tāpēc, ka viņi ir precīzi skaitījuši lūgšanas, piekopuši zemošanās vingrinājumus, un ka tās ir sekas no pieskaršanās Budas skulptūrai. Tikai, manuprāt, izcilam veselības stāvoklim pēc Tibetas ceļojuma ir saistība nevis ar reliģiju, bet ar bioloģiju. Enerģijas pieplūdumu sajutīs arī neticīgie, kristieši vai islāmticīgie, kad tie pēc veiksmīgas aklimatizācijas augstkalnu apstākļos atgriezīsies līdzenumos. To sajutīs arī visi tie, kas Budas skulptūras priekšā nebūs zemojušies.
Nabadzīgākā Ķīnas daļa
Pirms desmit gadiem es Neatkarīgajā rakstīju, ka Tibeta ir visnabadzīgākā Ķīnas administratīvā vienība: «Vidējais ienākums pilsētās ir 70 eiro mēnesī uz vienu cilvēku. Vidējais lauku saimniecības ienākums ir 18 eiro mēnesī… Ir palicis tikai viens rajons, kurā vispār nav ceļu, bet telefons tagad ir pieejams visos rajonos… Puse iedzīvotāju joprojām dzīvo bez elektrības. Televizors un televīzija ir pieejami tikai katram trešajam, bet telefons ārpus pilsētām ir tikai 4% mājsaimniecību.»
2004. g. puse iedzīvotāju (44%) oficiāli bija lasītnepratēji (2004. g. vidēji visā Ķīnā 10,3% no iedzīvotājiem bija analfabēti). 2004. g. analfabēti bija lielākā daļa tibetiešu sieviešu - 56%. Tolaik Ķīnā 5,8% no visiem iedzīvotājiem bija ar augstāko izglītību, bet Tibetā augsti izglītotu cilvēku īpatsvars bija mazāks par vienu procentu no visiem iedzīvotājiem.
Desmit gadu laikā situācija ir uzlabojusies, bet ne pārāk radikāli. 2013. g. analfabētisma līmenis Tibetā bija samazinājies līdz 41%, savukārt Ķīnas vidējais rādītājs jau ir zem 5% (4,6%). Atbilstoši Ķīnas CSP (http://www.stats.gov.cn/) izlases aptaujai (2013 National Sample Survey on Population Change) 45,3% Tibetas sieviešu vecumā virs 15 gadiem neprot lasīt un rakstīt. 41,5% no Tibetas iedzīvotājiem, kas ir vecāki par 6 gadiem, nekad nav apmeklējuši skolu. Vidēji visā Ķīnā šis rādītājs ir aptuveni 5%. Desmit gadu laikā Tibetā ir tikai nedaudz pieaudzis izglītotu cilvēku īpatsvars. 2013. gadā 2,4% no Tibetas iedzīvotājiem bija ar augstāko izglītību. Vidēji Ķīnā augstākā izglītība jau ir virs 11,3% no visiem iedzīvotājiem. Savukārt Šanhajā augstākā izglītība ir katram ceturtajam, bet Pekinā - 41,2% iedzīvotāju.
Ļoti vārgs privātais sektors
Tibeta ir vismazākā (3,12 miljoni) un vismazāk urbanizētā Ķīnas administratīvā vienība. Tibetā tikai 23,7% iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Patiesībā pēc Ķīnas statistikas biroja uzskaites metodikas Tibetā ir tikai viena pilsēta - galvaspilsēta Lhasa.
Pēc rūpniecības attīstības līmeņa Tibeta joprojām ir viena no atpalikušākajām Ķīnas administratīvajām vienībām. Valsts sektoram piederošajos rūpniecības uzņēmumos uz vienu iedzīvotāju Tibetā gada laikā (2013. g.) saražoja produkciju par 1,7 tūkstošiem juaņu. Vidēji visā Ķīnā šis rādītājs ir desmit reizes augstāks - vairāk nekā 19 tūkstoši juaņu.
Turklāt rūpnieciskajā ražošanā dominē valsts kapitāls - četras piektdaļas no visas rūpnieciskās produkcijas saražo valsts uzņēmumi. Salīdzinājumam - Ķīnā kopumā privāto rūpniecības uzņēmumu apgrozījums pārsniedz valsts sektora rūpniecības uzņēmumu apgrozījumu. Privāto rūpniecības uzņēmumu aktīvu lielums vidēji uz vienu iedzīvotāju Ķīnā ir desmit reizes augstāks nekā Tibetā. Vidēji Ķīnā privāto rūpniecības uzņēmumu pārdošanas apjomi uz vienu iedzīvotāju ir piecdesmit reizes lielāki nekā vidēji Tibetā. 2013. g. Ķīnā vidēji uz vienu iedzīvotāju privāto rūpniecības uzņēmumu apgrozījums bija 24 000 juaņu, bet Tibetā - nedaudz vis 400 juaņām. Privātā sektorā vājums Tibetā nozīme, ka valsts (plaša nozīmē - Ķīnas centrālā valdība) un valsts uzņēmumi ir un paliek kā noteicošais resurss investīcijām, kā galvenais nodarbinātības un iedzīvotāju ienākumu avots.
Pēdējo desmit gadu laikā Tibetā ir ievērojami uzlabojušies lauksaimniecības rādītāji. 2000. gadā Tibetā, salīdzinot ar citām Ķīnas administratīvajām vienībām, bija viszemākie lauku mājsaimniecību vidējie ienākumi. Tolaik Tibetas lauku saimniecību vidējie ienākumi bija 60% līmenī no vidējā lauku mājsaimniecību ienākumu līmeņa Ķīnā. 2013. g. Tibeta lauksaimnieku ienākumu jomā vairs nav visvairāk atpalikusī Ķīnas daļa. Sešās provincēs Ķīnas dienvidos un rietumos lauksaimnieku ienākumi bija zemāki nekā Tibetā. 2013. g. lauku mājsaimniecību vidējais ienākums Ķīnā bija 100 eiro mēnesī, savukārt Tibeta šajā jomā ir sasniegusi 74% no valsts vidējā. Tibeta ir specializējusies gaļas un piena lopkopībā. Pēc gaļas ražošanas apjoma uz vienu iedzīvotāju Tibetas rādītāji divas reizes pārsniedz vidējos Ķīnas rādītājus, bet piena ražošanas apjomi uz vienu iedzīvotāju ir trīs reizes augstāki nekā vidēji uz vienu iedzīvotāju Ķīnā. Specializācija gaļas un piena lopkopībā ir ievērojami uzlabojusi Tibetas lauku mājsaimniecību ienākumus.
Mobilas telefons - gandrīz katram
Pēdējo desmit gadu laikā Tibetai izdevās pārlēkt zemes sakaru līniju attīstības fāzei, pārejot uzreiz uz mobilajiem sakariem. 2013. g. Tibetā jau bija 83 mobilie telefoni uz 100 iedzīvotājiem, kas ir visai tuvu Ķīnas vidējam rādītajam (90 mobilie telefoni uz 100 iedzīvotājiem). Tomēr ir rādītājs, pēc kura Tibeta stabili turas pēdējā vietā starp Ķīnas provincēm un autonomajiem apgabaliem - ciematu īpatsvars ar pieeju platjoslas internetam. Ķīnā vidēji 91% no visiem ciemiem ir pieejams platjoslas internets, bet Tibetā tika 30% ciematu ir ar platjoslas internetu.
Savukārt algu līmenis Tibetas pilsētās tagad jau ir viens no augstākajiem Ķīnā. Lielākas vidējās algas (pilsētu teritorijās) nekā Tibetā ir tikai Pekinā, Šanhajā un Tjaņdziņā. Pirms diviem gadiem vidējā alga Tibetas urbānajās teritorijās bija aptuveni 650 eiro mēnesī. Tajā pašā laikā Šanhajā un Pekinā - vairāk nekā 1000 eiro mēnesī.
Milzīgā atšķirība starp ienākumiem Lhasā un lauku apvidos arī veido mūsdienu Tibetas kontrastus. Lhasa atšķirībā no ainām pirms desmit gadiem vizuāli vairs neatšķiras no citām Ķīnas provinču galvaspilsētām. Vienīgā atšķirība - tipiskā Ķīnas provinces galvaspilsētā augstceltņu puduri būs pilsētas centrā, bet Lhasā tos aizliegts celt aptuveni 5 km ap Potalas pili, lai nemainītu pilsētas panorāmu. Pirms desmit gadiem Lhasas centra ielās dominēja velosipēdi un rikšas. Tagad velosipēdus ir nomainījuši mopēdi un automašīnas, bet rikšas Tibetas galvaspilsētā ir tāds pats retums kā Rīgas centrā - tikai kā izklaide izlepušiem tūristiem.
Turpinājums sekos