Festivālā Sirenos Viļņā oktobra vidū bija iespēja redzēt mūsdienu somu teātra līdera režisora Kristiana Smedsa vērienīgo, vairāk nekā pusmiljonu eiro izmaksājušo izrādi Mental Finland (Garīgā Somija, krievi tulko kā Trakā Somija). Tas ir Smeds Ensemble un Karaliskā Flāmu teātra kopražojums ar Somijas Nacionālo teātri, Lincu–- Kultūras galvaspilsētu 2009 un Viļņu – Kultūras galvaspilsētu 2009.
«Humoram, tāpat kā kafijai, jābūt melnam un stipram, un jebkurā gadījumā tam ir jābūt pietiekami.» Šis, izrādes programmiņā deklarētais princips ir ievērots – Mental Finland ir patiesi melna un stipra komēdija. Smedss, aizņemoties Holivudas action filmu elementus, panku subkultūras citātus, komiksu estētiku un laikmetīgo deju, kā arī Antonēna Arto Nežēlības teātra filozofiju, uzmeistarojis antiutopiju par jauno laiku Eiropu. Viņš spēlējas ar Eiropas Savienības ideju un piesaka vēstījumu par vienotu Eiropu tālajā 2069. gadā. Apvienošanās ideja tiek hiperbolizēta līdz absurdam, norādot uz to, kas mūs var sagaidīt nākotnē, bet patiesībā, protams, runājot par šodienu. Lai tas būtu uztverams pavisam skaidri un nepārprotami, režisors izrādes beigās pa desmitgadēm skaita laiku atpakaļ – videoprojekcijā gadskaitlis 2069. sarūk līdz 2009. gadam, nākotnes vīzijas pārvēršot dramatiskā šodienā. Smedss atzīst, ka darba tapšanu iedvesmojusi Brisele – Eiropas Savienības likumdevēja un komiksu pilsēta, kā arī viena no svarīgākajām vietām laikmetīgās dejas kartē. (Tieši Briselē šā gada janvārī notika Mental Finland pirmizrāde.)
Izrādes saturu īsumā pārstāstīt ir grūti un arī lieki. Tās pamatā nav dramatisks teksts ar lineāru vēstījumu – struktūru veido dažādu tekstu (dziesmu, pašsacerētu dialogu, dzejas, baušļu u.c.) un autonomu ainu kolāža ar kopīgo vēstījumu par varas dažādajām sejām, nebeidzamajām cīņām pasaules politiskajā ringā par ietekmes sfērām un lēmumiem ar neatgriezenisku ietekmi uz nacionālo neatkarību, nācijas identitāti un unikalitāti. Smedss liek saprast, ka Eiropas Savienība ir viens no šādiem piemēriem, un tas savukārt atsauc atmiņā 19. un 20. gadsimtu mijas vācu filozofa Osvalda Špenglera darbu Rietumeiropas noriets. Lai rādītu, kā notiek globalizācijas, unificēšanās process, Smedss radījis, kā viņš pats saka, Eiropas armiju – visai īpatnēja paskata anarhistu grupu, kuras līderis ir lieliskā igauņu aktiera Lembita Ulfsaka dēls Juhans Ulfsaks pelēkās kokvilnas zeķbiksēs. Smedss ļoti veiksmīgi sintezē dramatisko teātri (piedalās pieci somu un divi igauņu aktieri) ar laikmetīgo deju (starptautiska dejotāju komanda), panākot ļoti tiešu un spēcīgu efektu. Piemēram minēšu pretošanās-pakļaušanas aktu, kad gaiši zilos triko un pačkās tērptu dejotāju idilliskajā dejā iejaucas šie, ar kartonu apdarinātā konteinerā no gaisa nolaidušies kareivji, uzsākot ar action filmu soundtreka trokšņiem apskaņotu cīņu un liekot dejotājiem ņemt rokās policistu vairogus. Sastopoties ar negaidītu vienas dejotājas pretošanos, kas pēc kārtējā hokeja nūjas jeb ložmetēja blieziena spītīgi ceļas kājās un stājas pretim, Juhana Ulfsaka atveidotais kareivis vispēdīgi pagriež viņai pliku dibenu un, ierakstā attiecīgajam troksnim skanot, šauj ar sava paša organisma radīto gāzu zalvēm. Kad nelīdz arī tas, aktieris nospēlē pantomīmas ainu par atvieglošanos un ekskrementu mešanu pretinieces sejā. Divu atšķirīgu pasauļu sadursme, kultūras telpā iebrūkot primitīvam, brutālam spēkam un pilnībā iznīcinot to, lieliski ilustrē domu, kas beidzamā laikā ir tik aktuāla Latvijā – bez kultūras nav nācijas un valsts. Smedss modelē situāciju, kad kaislīgie alus dzērāji un saunas mīļotāji somi paliek ārpus Eiropas mēroga globalizācijas, no Briseles birokrātijas patveroties tai paša konteinerā jeb savā nacionālajā svētumā saunā. Skatoties izrādi, ne reizi vien iedomājos, vai latvieši spēj būt tik pašironiski kā Smedss – un sev atbildēju, ka diez vai. Ja pēc Gaļinas Poliščukas Pūt, vējiņi! versijas viņai tika pārmesta Raiņa zaimošana (bet patiesībā viņa klasiskajā tekstā izlasīja gluži cilvēciskas, kaut mežonīgas kaislības, parādot, ka Baiba nav frigida sērdienīte), tad ko te darītu ar Smedsu, kurš piesit krustā somu nacionālo zīmolu un lepnumu Santa Klausu?
Kristians Smedss lieliski spēlējas ar atsvešinājumu un līdzpārdzīvojumu, te ļaujot skatītajam ieņemt distancētu pozu un hihināt par kovbojiem ar kartona aprīkojumu, kas cenšas īstenot kārtējo māsterplānu «kā tikt galā ar indiāņiem» (ak, kā tas kaut ko atgādina!), te liekot noritēt asarai par islāma valsts pārstāvja neveiksmīgo integrācijas procesu pie somiem saunā. Smedsam nepatīk apzīmējums politiskais teātris, viņš pret to ir aizdomīgs, jo pārāk jau nu plašs un nenoteikts esot šis termins, taču viņš, protams, lieliski zina teātra vēsturi un izmanto gan Ervīna Piskatora, gan Bertolta Brehta idejas, skaidrojot un interpretējot aktuālos politiskos procesus un proponējot uzskatu, ka teātris nav dzīves spogulis, bet realitātes imitācija. Režisors šajā spēlē mērķtiecīgi iesaista skatītājus, rādot ekrānā viņu spoguļattēlu pēc tam, kad visu acu priekšā izdarīta nežēlīga slepkavība, un padarot tos par tās lieciniekiem. Viņš liek atrauties no skatuves un paskatīties augšup, kur virs galvām riņķo radio vadāmais helikopters, tādējādi paplašinot spēles telpu un atkal liekot sajust realitātes elpu.
Grandiozajā un skrupulozajā izrādes modelī režisors ietvēris steriem kultūrzīmju – gan tādas, ko nolasīs tikai laikmetīgās mākslas norisēs advancēti skatītāji, gan masu kultūras kodus, kas uzrunā plašāku auditoriju. Tā, izmantojot populāro MTV zīmolu, radīts Mental Finland TV, bet joks par slavenā beļģu laikmetīgās dejas horeogrāfa Vima Vandekeibusa uzvārdu, kas vienam pseidokovbojam izklausās pēc vārda gejs, tādējādi radot nozīmju maiņu, izskan patiesi asprātīgi. Smedss arī pretstata mākslu un viss pārdošanai filozofiju, vērtību maiņu un nonivelēšanu, kas taisnā ceļā ved uz degradēšanos un primitivizēšanos, kura tik koši attēlota uz skatuves. Viņa rokrakstā manāma Nežēlības teātra teorētiķa Antonēna Arto pārliecība, ka skatītājs jāaktivizē, jāmodina ar nežēlību. Režisors rāda absolūti apolitisko, primitīvo cilvēku, kas dienas vada, ēdot banānus, pārojoties un pašapmierinoties. Viņš kā no avīžu slejām norakstījis šaušalīgās bērnu mocīšanas un nogalināšanas ainas – kolektīvu zēna izvarošanu saunā ar tēva akceptu, māti, kura sit bērnu pret radiatoru, lai beidzot apklust un tur komposta kaudzē. Tā ir laiktelpa, kurā kultūras cilvēks ir miris (nošauts), bet valda primitīvais, kam saprāta balss neslāpē instinktus. Banānu republika – vai tā ir mūsu nākotne?
Kristians Smedss uzskata, ka teātris ir publiska sauna – sociālās terapijas līdzeklis, pierakstot teātrim attīrīšanās funkciju. Viņš smīdina, šokē, provocē un gluži kā spāņu inkvizīcijas aprakstos divas ar pusi stundas bez pārtraukuma pilina izrādes biezo šifrēto vēstījuma slāni uz skatītāja pieres, līdz jūti – svīšanas process ir sācies. Tas nav skatītājam viegls un komfortabls process, taču svētīgs gan.