Mākslas stacijā Dubulti līdz 2016. gada 14. februārim apskatāma Aspazijai veltīta izstāde Tikums un netikums ir tikai krāsas. Tajā apskatāmi mākslinieku Aijas Zariņas, Armīna Ozoliņa, Jāņa Indāna un Eimanta Ludaviča (Lietuva) jaundarbi, kas veidoti īpaši šai izstādei.
Biju Mākslas stacijā Dubulti šo pirmdien, brīdī, kad Jūrmalas zeme un debesis jaucās kopā slapja sniega un melnu mākoņu putrā. Jāatzīst, stacijas apkārtne šobrīd ir ne īpaši pievilcīga objektīvu apstākļu dēļ. Tās apkārtnē tiek veikta virkne remontdarbu, kas saistīti ar peronu atjaunošanu, tāpēc Dubultu stacijas apkaimes ārējais iespaids ir vēl dubļaināks nekā parasti šajā gadalaikā, tāpēc, ieejot baltajā, siltajā un mirdzošajā stacijas ēkā, sajūta bija sirreāla. Tā, it kā ar laika portāla palīdzību būtu nonācis citā dimensijā. Turklāt arī apskatot izstādi, debesīs notika pamatīgas pārmaiņas – atmirdzot saulei, mainījās arī eksponētie darbi, kas varbūt ne vienmēr ir labākais, ko vēlas mākslinieks, tomēr tāda ir šīs telpas īpatnība.
Izstādes pirmajā telpā apskatāmas Jāņa Indāna fotokolāžas Trimdas slāņi un lietuvieša Eimanta Ludaviča darbi Aitas, Brieži un Krucifikss. Aprakstā, ko lasīju pirms braukšanas uz Dubultiem, tika apgalvots, ka tie «sasaucas gan ar Aspazijas daiļradē nozīmīgo un atkārtoti interpretēto pasaules glābšanas tēmu, gan domājamā glābjamā – indivīda, pūļa, cilvēces – vērtības jautājumu. Eksponētajos darbos atkārtojas caurspīdīguma, dubulta lasījuma, redzamās īstenības neskaidro robežu tēma, netīšas un gribētas pārprotamības un vilšanās motīvi.» Par laimi, jāviļas nebija, tāpēc nevajadzētu iespringt, šos aprakstus studējot, galvenais – redzēt savām acīm.
Kad pirmie kases telpā izvietotie darbi ir apskatīti, kāpiet droši augšā pa trepēm, jo mākslas stacijas Dubulti bijušajā spēļu zāles telpā aplūkojamas Aijas Zariņas gleznas un Armīna Ozoliņa instalācijas. Milzīgais, pelēkais koka šūpuļzirdziņš rosina dažādas pārdomas, ne tikai par atvadām no bērnības – laiku, kuru Aspazija vērtēja par zudušās laimes mirkļiem. Savukārt Aijas Zariņas jaunās gleznas no cikla Saules meita ir balstītas agrīnajā un visnotaļ garajā Aspazijas liroepiskajā tekstā Saules meita, ko var izlasīt viņas Rakstu pirmajā sējumā. Neesmu mākslas zinātnieks, tomēr, pārbraucis mājās, tvēru pēc 2007. gadā autoru kolektīva radītās monogrāfijas Aija, kas veltīta Aijai Zariņai. Varbūt maldos, bet tā vien šķiet, šis varētu būt kāds jauns solis mākslinieces daiļradē, kurai itin labi piestāvētu Aspazijas rinda no Saules meitas: «Kad mans ceļš caur pekli ietu, Es ar pūķiem cīnītos.»
Kopumā Dubultu izstāde nav ļoti liela vai darbiem pieblīvēta. Apskatīt tomēr to ir vērts, kaut vai garāmbraucot. Ieeja Mākslas stacijā Dubulti joprojām ir bez maksas, arī auto laukumā pie stacijas var novietot bez problēmām.
