Globāla konteksta rosinātas lokālas pārdomas par baletu

Gulbji ar skaisti brūnu iedegumu un mazliet pufīgākiem ķermeņiem kā ziemas izrādēs, baleta cienītāju un dejas profesionāļu atkaltikšanās čalu piepildīta zāle, zvaigznes, ko apbrīnot, un zvaigznes, kurām vēl par tām jākļūst – tāds bija 5. augusta vakars Dzintaru koncertzālē, kur norisinājās 12. Starptautiskais baleta festivāls Baleta zvaigznes Jūrmalā.

Baleta zvaigznes Jūrmalā ir klasiski veidots baleta Gala koncerts. Turklāt programmas sakārtojumā nepārprotami uzsvērta nostāja – viss sākas un beidzas ar klasiku. Lai arī Tulūzas baleta solistiem Magali Gerrī un Dāvitam Galstjanam nav kur piesieties, tomēr viņu izpildītie pas de deux nav vakara nagla. Varbūt šoreiz varēja atkāpties no principiem un ļaut koncertam izskanēt ar Lielbritānijas Karaliskā baleta zvaigznes Icjaras Mendisabalas un Nicas baleta solista Žana Sebastjēna Kolo izdejoto Edītes Piafas mūziku Pola Čalmera horeogrāfiskajā versijā? Var gan jautāt, kas Piafai kopīgs ar lirisku, klasikā balstītu deju, tomēr solistu artistiskuma un dejiskuma, mūzikas spēka un horeogrāfa vienkāršo, bet skaidro risinājumu apvienojums bija mirklis, kad visu piedot un patiesi dzīvot līdzi. Abu dejotāju izpildītā Uves Šolca miniatūra Ādams un Ieva bija svētki elpojošās, plūstošās un niansētās dejas cienītājiem, ko atlētiskās baleta skolas ietekmē mūsu platuma grādos mēdz piemirst.

Baleta zvaigžņu koncerts ir ne tikai izklaide Jūrmalas viesiem, bet arī rosina diskusijas Latvijas dejas vidē - gan par programmu, gan dejas mākslu kopumā, gan mūsu baleta trupu. Apsveicami, ka Latvijas Nacionālā baleta mākslinieki ir neatņemama programmas sastāvdaļa, ik gadu dodot iespēju izvērtēt, cik mūsējie ir tuvu vai tālu no pasaules zvaigznēm.

Šogad festivāla mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis gājis vēl tālāk - Elza Leimane-Martinova un Raimonds Martinovs uz skatuves kāpj kā horeogrāfi. Abi J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas studenti izdejoja savu studiju darbu Trīs ar Nikolo Paganīni mūziku. Jaunie autori labi tikuši galā ar mūzikas interpretāciju kustībā, tāpat arī darba dramaturģija ir skaidra un par spīti prognozējamībai - asprātīga. Taču attiecībā uz pašu horeogrāfa aroda sāli – kustību materiāla iekšēju motivāciju un spēju ietvert vēstījumu, kas stāv pāri vārdiem un pantomīmai, – vēl viss priekšā.

Bet nu, protams, ar ko tad salīdzinu – ar Morisu Bežāru, Džonu Noimaijeru, klasiskiem pas de deux un arī Lionas baleta solista Tadajoši Kokeguči paša veidoto solo, kas no citiem numuriem būtiski atšķīrās ar spēju radīt īstu 3D iespaidu gan apgūto telpas trajektoriju ziņā, gan ar spirāles principa izmantojumu kustībā. 2011. gadā dejas māksla pasaulē ir tik daudzveidīga, ka skatītāju ir grūti pārsteigt. Taču tā nav bijis vienmēr - vērojot Sanktpēterburgas solistu Jeļenas Jevsejevas un Mihaila Sivakova izpildīto Morisa Bežāra orientālo duetu Bakhti centos iztēloties, kādu iespaidu uz publiku, kas pazina tikai baletu un tautas deju, atstāja Morisa Bežara trupas viesizrādes Maskavā 1978. gadā.

Īpašais šī festivāla prieks bija iespēja redzēt latvieti Annu Lauderi, kas kļuvusi par Džona Noimaijera vadītā Hamburgas baleta solisti. Prieks par iegūto statusu un dejas kvalitāti. A. Laudere duetā ar ukraini Edvīnu Revazovu dejoja fragmentu no Džona Noimaijera Kamēliju dāmas. Dinamika starp ļauties vai pretoties ierakstīta gan horeogrāfijā, gan abu dejotāju izjustajā izpildījumā – nekas nenotiek bez iemesla, visam ir vienāda nozīme – gan pāris milimetru galvas pagriezienam, gan sarežģītiem pacēlieniem, kas seko viens otram neiedomājamos virpuļos. Tikpat neuzbāzīgā trauslumā un dziļā lomas izjūtā tiek izdejots arī fragments no Gulbju ezera. Redzot, kā savstarpēji papildinās izglītība klasikā un mūsdienu baletā, jāatgādina, ka pieredze ārzemēs ir ļoti vēlama. Kāpēc gan neizmantot iespēju paplašināt savu priekšstatu par deju un tad vēlāk atgriezties uz mierīgāku dzīvi mūsu operā? Pat nespēju noticēt dzirdētajām baumām, ka dažas mūsu jaunās balerīnas atteikušās no iespējas dejot Zviedrijas Karaliskajā baletā. Domāju, ka vainīgs nav patriotisms, bet gan sarežģītā izvēle – būt par pirmo meiteni ciemā uzreiz, vai par pirmo balerīnu pasaulē pēc kāda laika un zināmām pūlēm.