Par Paradīzes atslēgu turētājiem. (VKKF atbilde publikācijai Latvijas Avīzē)

2010. gada 26. augusta laikrakstā „Latvijas avīze” publicēts žurnālistes Evas Mārtužas raksts „Paradīzes atslēgu turētāji” (skat. interneta vietnē http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/kultura/?doc=84145&date=2010-08-28). Šis raksts pamatā skar Literatūras nozares darbību Valsts Kultūrkapitāla fondā (VKKF). Bet tā kā tendenciozi vērtēta VKKF darbība kopumā, nepieciešams norādīt uz vairākām būtiskām neprecizitātēm šajā rakstā.

Autore ir definējusi Literatūras nozares ekspertu komisijas mīļākos autorus. Nav skaidri ne atlases kritēriji, ne tabulas veidošanas princips, vietām ir misējies piešķīrumu uzskaitē. (Skat.mazo tabulu.)

VKKF, sagrupējot piešķirtā finansējuma rādītājus radošajām stipendijām no 2007. gada līdz 2010. gadam kopumā, aina veidojas citāda. Kopš 2007. gada Literatūras nozarē ir piešķirtas radošās stipendijas 84 Latvijas literātiem, tulkotājiem un literatūrzinātniekiem. Nav skaidrs, kāpēc „vismīļāko rakstītāju” sarakstā nav iekļuvis, piemēram, dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš (kopumā šajos gados viņš saņēmis Ls 2850) vai literatūrzinātniece Anda Kubuliņa (piešķirtais finansējums arī Ls 2850), vai citi (ja kādu interesē kopējais piešķīrumu saraksts, tas ir pieejams VKKF). Tāpat nav skaidrs, vai norāde uz dzejniekam un atdzejotājam Jānim Elsbergam vai dzejniekam Gaiķu Mārim piešķirto finansējumu jāsaprot kā neatbilstoši maz vai neatbilstoši daudz, jo ir autori, kas ir vēl retāk snieguši pieteikumus VKKF, prasījuši vēl nelielāku finansējumu un saņēmuši, piemēram, Ls 200 kā tulkotāja un redaktore Inese Paklone vai Ls 300 kā tulkotāja Elga Sakse. Jāatzīmē, ka ikkatras personālijas vai organizācijas gadījumā nav mazsvarīgs arī fondam iesniegto pieteikumu skaits un atbilstoši kvalitatīvi izstrādāts projekts – čaklākos atbalsta biežāk. Šos datus VKKF ir iespējams saņemt.

Runājot par stipendiju piešķiršanas principiem fondā, svarīgi ņemt vērā, ka atskaites par paveikto autoriem ir jāiesniedz, tās tiek arī iesniegtas, ja vien ir vēlēšanās pretendēt uz VKKF finansējumu vēl kādu reizi mūžā, savukārt meklēt izdevēju savam darbam autoriem ir tiesības tikai tad, kad ir pilnīga pārliecība par tapušā manuskripta kvalitāti. Tieši tāpēc tā ir radošā stipendija, nevis honorārs. Tāpat autors var mainīt grāmatai nosaukumu izdošanas brīdī – VKKF neiejaucas radošajā procesā, bet seko līdzi savlaicīgai atskaišu nodošanai. Tā kā latviešu literatūras jaundarbu apjomi un jaunu vārdu ienākšana literatūrā ir proporcionāli atbilstoša valsts mērogiem, loģiski, ka gadu gaitā sarakstos parādās vieni un tie paši vārdi, kas ir latviešu literatūras „dzīvā” klasika, paretam piepulcējoties un nostabilizējoties kādam no jauno literātu vides. Nozares ekspertu komisijas fondā ir mainījušās katru gadu. Ja atbalstīto autoru vārdi paliek nemainīgi, tas tātad liecina par kolēģu atzinību konkrētajam radošajam darbam.

Aplūkojot fonda atbalstu izdevējiem, arī ir ļoti būtiski ņemt vērā iesniegto projektu skaitu. Ir izdevēji, kas katrā fonda konkursā piedalās ar vairākiem un labi izstrādātiem projektiem, kas rezultējas finansējuma piešķīrumos vairākās nozarēs, ne tikai Literatūras nozarē. Turklāt arī šajā raksta autores veidotajā tabulā ir ieviesušās vairākas ļoti būtiskas kļūdas, kas maldina sabiedrību – sajaukti piešķīrumu apjomi izdevniecībām „Neputns” (2009. gada 1. konkursa summas palielinātas par vairākiem tūkstošiem), „Liels un mazs” (2007. gada 3. konkursa summā iekļuvuši lieki Ls 600 un 2009. gada 1. konkursa summas nav iekļautas), „Laikraksts Diena”/„Dienas mediji”/„Dienas Grāmata” (2010. gadā nav saņēmusi atbalstu no VKKF), „Zvaigzne ABC” (2009. gada 2. konkursā „pieplusoti” nepiešķirti Ls 4500).

Sadaļā „Dīvainības un jautājumi” redzams, ka autorei nav bijis pietiekami daudz laika painteresēties par rakstā pieminēto projektu īstenošanu. Pētera Draguna dzejas krājums ir tapis, un manuskripts pievienots atskaitei VKKF. Noslēpums nav arī Haralda Matuļa projekta „Hiperteksts” un projekta „Kinodzeja” rezultāts. Abi projekti ir saņēmuši masu saziņas līdzekļu uzmanību, ar projektu „Hiperteksts” joprojām var iepazīties interneta vietnē http://www.letonika.lv/hiperteksts/aboutProject.aspx

Savukārt, veltot uzmanību autores vēlmei definēt nozarēm atbilstošākos projektu veidus, jāieskatās fonda mājas lapā, jo VKKF nozaru ekspertu komisijas ir vienojušās par nozarēs atbalstāmo projektu loku (skatīt VKKF mājas lapā http://www.vkkf.lv/#43 vai katras nozares aprakstu VKKF mājas lapas sadaļā Projektu konkursi). Tā Literatūras nozares ekspertu komisija vērtē visus projektus, kas saistīti ne vien ar oriģinālliteratūras tapšanu un izdošanu, bet arī ar kulturoloģisku un filozofisku izdevumu tapšanu un veidošanu, rakstniecībai veltītu izstāžu un pasākumu veidošanu, Latvijas literatūras popularizēšanu ārvalstīs, rakstniecībai veltītu filmu uzņemšanu, kā arī ar bibliotēku darbību.

Tā arī norādē, ka vidējā summa, ko VKKF gadā piešķir programmai „Jaunu grāmatu un citu izdevumu iegāde publiskajām bibliotēkām” ieviesusies būtiska kļūda. 2007. gadā ir piešķirti Ls 130 000, arī 2008. gadā summa ir tāda pati, 2009. gadā – Ls 40 000, bet minētie Ls 3000 ir piešķirti 2010. gada 1. kultūras projektu konkursā Literatūras nozarē pēc tam, kad VKKF padomei, sadalot 2010. gada VKKF līdzekļus, bija jāatsakās no lielākās daļas kultūras programmu un mērķprogrammu finansēšanas. Ja fonda budžets, salīdzinot ar 2008. gadu, ir samazināts par 72%, tad gluži loģiski finansējuma sadalījuma apjomi konkursiem un programmām nevar palikt iepriekšējo gadu līmenī. Situācija Literatūras nozarē ir katastrofāla - 2008. gadā nozarē sadalītais finansējums dažādās programmās kopumā bija Ls 456 870, bet 2010. gadā – Ls 163 444.

Arī VKKF ir painteresējies par fonda finansēto grāmatu pieprasījumu bibliotēkās. Skaitļi ievērojami atšķiras, ja salīdzina, piemēram, Talsus un Ventspili, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un grāmatu skaitu bibliotēkās, šie skaitļi nerunā par labu Kurzemes latviskākajai pilsētai Talsiem. (Skat. pievienoto tabulu)

Šajā sarakstā norādīta arī kāda radošā stipendija, kas rezultējusies publikācijā un, cerams, atrodas Talsu bibliotēkā: Rimanda Cepļa pētījums par mūsdienu latviešu romānu Litas Silovas sastādītajā rakstu krājumā "Versija par. Latviešu literatūra. 2000 - 2006", ko 2007. gadā ar VKKF atbalstu izdevis apgāds „Valters un Rapa”. Bet velti meklēt jaunāko Gundara Ignata grāmatu „Sarunas ar pastnieku”. Tādas grāmatas izdošanu VKKF nav atbalstījis. Varbūt arī tā ir viena no daudzajām kļūdām, un runa ir par Ulža Bērziņa dzejas krājumu „Saruna ar Pastnieku”, ko 2009. gadā ar VKKF atbalstu izdeva SIA „Neputns”. Jācer, ka arī šī grāmata ir Talsu bibliotēkā pieejama.

VKKF nav informācijas, ka rakstā pieminētie Literatūras nozares eksperti Dagnija Dreika un Andris Kolbergs būtu pārtraukuši savu darbu „ar troksni”. Dagnija Dreika un Andris Kolbergs godprātīgi nostrādāja visu pilnvaru termiņu laiku.

„Analītiskākā” un jautājumus rosinošākā sadaļa veltīta radu un draugu būšanai VKKF. Acīmredzot, iepazīstoties ar fonda dokumentiem, autorei garām paslīdējis fakts, ka VKKF direktors ir atbildīgs tikai par administrācijas darbu un VKKF padomes lēmumu īstenošanu, bet nepiedalās lēmumu pieņemšanā par atbalstāmo projektu loku. Savukārt, VKKF nozaru kuratoru funkcijas ir protokolēt ekspertu komisiju sēdes, informēt projektu realizētājus par ekspertu komisiju un VKKF padomes lēmumiem, sagatavot pārskatus par iesniegtajām, kā arī neiesniegtajām finansēto projektu atskaitēm nozaru ekspertu komisijām un veikt pārējās amatu aprakstos noteiktās darbības.

Īpaši jānorāda, ka ekspertu komisiju veidošanā fondā ir iespēja piedalīties katrai ar kultūru saistītai organizācijai Latvijā. Radošo savienību padome ir tikai viena no daudzajām organizācijām, kas piesaka ekspertus darbam VKKF. Tas nodrošina iespēju fonda eksperta statusā nokļūt jebkuram nozares profesionālim, lai pārliecinātos, kā notiek naudas dalīšana, kādi ir projektu vērtēšanas kvalitatīvie kritēriji, cik ļoti sarežģīta vai vienkārša ir projektu atbalstīšana šajā valstī vienmēr kultūrai nepietiekamā finansējuma apstākļos.

Jāsecina, ka žurnāliste, veltot daudz uzmanības „paradīzes atslēgu turētājiem”, ir ņēmusi vērā tikai kādus sev vien saprotamus subjektīvus aspektus, bet nav centusies analizēt visus VKKF mājas lapā pieejamos skaitļus un faktus. Lai tiktu VKKF „paradīzē” ir milzum daudz kas formāli jāievēro saskaņā ar fonda konkursu nolikumiem, diezin vai katrs VKKF neatbalstītā projekta autors to apzinās.