Glasgow Herald 2006. gadā viņu nodēvē par «iespējams, visdrosmīgāko čellistu pasaulē», BBC radiointervijā viņu raksturo kā «čellistu bez robežām», bet Jaunzēlandes laikraksts Capital Times atsaucas, ka «vārdi nespēj aprakstīt viņa spēles spēku un iespaidu»... Klausoties koncertā vienu no spilgtākajiem savas paaudzes čellistiem Metjū Bārliju, nav iespējams nesajust viņa teju fanātisko atdevi muzicējot. Bet tiekoties viņš ir sirsnīgs, mazliet sapņains un klusināts cilvēks, ar kuru ir viegli sarunāties.
Šā gada maijā Londonas Kings Place zālē Metjū Bārlijs sniedza trīs koncertus, katrā no tiem piedāvājot atšķirīgu mūziku uz akustiskā un elektriskā čella. Daļu no programmas, kas skanēja Londonā, pavisam drīz būs iespēja dzirdēt Introvertās mākslas festivālā Ad Lucem Rīgā un Vecgulbenē.
Drosmīgākais čellists pasaulē
Metjū Bārlijs pārsteidz ar uzdrīkstēšanos. Viņš labprāt uzstājas nevien koncertzālēs, bet arī vietās, kur mūzika skan reti un uzrunā tos, kas neklausās klasisko mūziku, tā pārkāpjot neredzamās robežas, kas veidojušās starp atsevišķu mūzikas žanru cienītājiem. Robežas šķērsojusi arī viņa radošā biogrāfija: Metjū studējis Gildhollas Mūzikas un drāmas skolā Londonā, vēlāk Leonīda Bernsteina aicināts, vairākus mēnešus papildinājies Amerikā, bet pēc tam izvēlējās turpināt studijas Maskavas konservatorijā. Atgriežoties Anglijā, Metjū ir spēlējis nevien greznās zālēs un atzītos festivālos, bet arī veģetāriešu kafejnīcās, mākslas galerijās, skolās un pat stacijās un cietumos. Savu personīgo un lielā mērā arī radošo dzīvi viņš saistījis ar savu sievu – pasaulslaveno krievu vijolnieci Viktoriju Mullovu. Agrā jaunībā viņa mūzikas pasauli tik spēcīgi ietekmējuši Bītli, reizē kļūstot par skolu un aizraušanos, ka Metjū atzīst: «Bītlus klausījos daudz vairāk nekā klasiku. Ja jāveido klasifikācija, tad lielākā daļa Bītlu man ir klasiskā, bet lielākā daļa Vivaldi – popmūzika!»
Improvizācijas meistars
Bārlijs aizrāvies ar improvizāciju vairāk nekā 20 gadu garumā. Viņš stāsta, ka improvizācija lielai daļai cilvēku ir kā mistiska pasaule: «tā tam nevajadzētu būt, jo mēs visi improvizējam. Jūs aptuveni zināt, ko man jautāsiet, bet neplānojat katru atsevišķu vārdu. Improvizācija ir tieši tāda. Mēs zinām, ko gribam pateikt, bet neplānojam katru noti, tādēļ katrreiz iznāk savādāk. Improvizēšana uz mūzikas instrumenta ir dabiska – tā ir vecākā mūzikas radīšanas forma pasaulē. Cilvēki radījuši mūziku vairākus desmitus tūkstošus gadu, bet notācija izgudrota vien aptuveni pirms 12 simtgadēm. Patiesībā mūzikas spēlēšana no notīm ir jaunākais mūzikas radīšanas veids uz planētas».
Reizē izpildot klasisko repertuāru un improvizējot, kā to dara, piemēram, džezā, Bārlijs maina izpratni par klasiskās mūzikas izpildītāja ikdienu: muzicēšana kļūst daudz radošāka un pieļauj citu skatu uz klasisko repertuāru. Improvizācija ir kā saruna ar sevi, savu izjūtu ietērpšana skaņās, tā nereti saistās arī ar meditatīvu noskaņu, tādēļ arī Introvertās mākslas festivālā iecerēts īpašs Nakts koncerts Vecgulbenes teiksmainajā muižā, kurā skanēs Bārlija improvizācijas, apvienojot akustiskā, elektriskā čella un citus elektronikas skaņu tembrus. Metjū min faktu, ka dažādās meditācijas formās atslēgas elements ir repetīcija. Mantru atkārtošana ir arī viena no meditācijas formām: «Ja aplūkosiet mandalu, arī tajā ir atkārtošanās elementi. Atkārtošanā slēpjas kaut kas ļoti dziļš. Pateicoties atkārtošanai, cilvēks var mainīt garīgo stāvokli. Tas ir viens no aspektiem, kāpēc minimālisms ir tik iedarbīgs. Cilvēki to atklājuši jau ļoti tālā senatnē.»
Koncerts iecerēts teju visas nakts garumā un klausītājiem tiek piedāvātas nepieredzētas izjūtas, baudot mūziku guļus! Tādēļ visi ir aicināti ņemt līdzi paklāju, guļammaisu un segu, lai sapņotu līdz ar Metjū čellu un ieklausītos vēl viena festivāla viesa – britu/indiešu mūziķa tablista Sandžū Višnu Sahai improvizācijās.
Metkāfs un Šūmanis
Viens no jaunākajiem Metjū Bārlija muzikālajiem atklājumiem ir Džons Metkāfs, Jaunzēlandē dzimis un Londonā dzīvojošs komponists un altists, kuru daudzi pazīst arī kā vienu no labākajiem aranžētājiem Anglijā. Jaunākais Metkāfa devums šajā jomā ir sadarbība ar pop un rokmūzikas dzīvo leģendu Pīteru Geibrielu, aranžējot dziesmas viņa jaunākajā albumā Scratch My Back.
Metjū aizrāvās ar Metkāfa mūziku tik ļoti, ka lūdza viņam uzrakstīt skaņdarbu čellam. Sadarbības rezultātā tapa vesels albums ar grūti latviskojamu nosaukumu Constant Filter, kurā ietvertā skaņu pasaule ir pārsteidzoši tēlaina. Lielākā daļa darbu tajā izpildīti uz elektriskā čella, ar kuru Metjū eksperimentē arī uzstājoties koncertos. Dažkārt gan čellisti mēdz raksturot elektrisko skaņu kā mākslīgu un nedabisku, kas Metjū gandrīz sadusmo: «Es viņiem pilnīgi nepiekrītu! Parastais čells arī ir mākslīgs! Čells – tā ir tikai tehnoloģija. Čells, sintezators, klavieres vai bungas – tie ir veidi, ko cilvēki izgudrojuši, lai radītu skaņas. Elektriskais čells tikai izmanto elektrību. Jautājums ir – kā man izteikt savu izjūtu? To, ko daru uz elektriskā čella, nekad nedarīšu uz parastā un otrādi – nekad nespēlēšu Šūmaņa dziesmas uz elektriskā čella.»
Par sadarbību ar komponistu Džonu Metkāfu Metjū saka: «Īstenībā, nezinu, no kurienes Džons ņem savu mūziku! Tā ir tik pārsteidzoši brīnišķīga! Šī mūzika iznes mani ārpus laika, un tā ir liela dāvana, īpaši, ja dzīvojat lielā pilsētā, kur daudz trokšņu un steigas. Dažkārt cilvēks jūt cīņu starp ķermeni un dvēseli, jo iztēlē garam nav robežu, bet ķermenim ir. Mūzikā ir tieši tāpat. Es varu iztēloties jebkādu čella skaņu, bet nevaru to skaņu izveidot. Katru reizi, kad vingrinos, mēģinu savienot iztēli un miesu. Tas ir sarežģīti. Bet mūzika, kas mani iznes ārpus laika un aizved mani uz vietu, kur nav cīņas un viss ir vienots. Tas ir perfekts stāvoklis».
Koncertos Rīgā un Vecgulbenē Metjū Bārlijs spēlēs Džona Metkāfa mūziku līdzās Šūmaņa dziesmām, Baha, Rahmaņinova un Perta skaņdarbiem. Dīvainā veidā, dažādās mūzikas pasaules, kas pārstāv atšķirīgus laikmetus, viena otru savdabīgi papildina. Pats Metjū par to bilst: «Svarīgi, kam pievēršat uzmanību, kad kaut ko salīdzināt. Ja salīdzini džezu vai indiešu mūziku pēc ādas krāsas – tās izskatīsies ļoti atšķirīgas, bet, ja paraudzīsies uz Šūmaņa vai Metkāfa sirdi, tad tās būs līdzīgas. Roberts Šūmanis pie rakstāmgalda Vācijā, 1830. gadā vai Džons Metkāfs pie datora Oksfordā, 2010. gadā – abi rada mūziku. Viņi kautko jūt, un šīs izjūtas pārveido notīs. Tas ir jautājums, ko tu izvēlies. Ja koncentrēsies uz atšķirīgo – redzēsi to, ja izvēlies saskatīt līdzības, tad nonāksi pie kopsaucēja».
Aiz robežām
Neparastākais Metjū Bārlija muzicēšanā ir spēja un vēlme saskatīt līdzības, mazināt atšķirības un nesaprašanos. Mūzikā viņš saskata brīnišķīgas iespējas saprasties, nojaucot robežas, kas pastāv starp žanriem un dažādu stilu mūziķiem. Viņam izdevies iedzīvoties visai atšķirīgās stilistikās, atskaņojot Baha svītas, mūsdienu mūziku, savas improvizācijas, arī veidojot sadarbību ar tradicionālās mūzikas meistariem no Japānas, Filipīnām, Jaungvinejas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Indijas, Bangladešas, Irānas, Kazahstānas, Uzbekistānas, Krievijas, dažādām Āfrikas daļām, Kolumbijas, Havaju salām, muzicējot ar džeza māksliniekiem, dīdžejiem, Londonas grime reperiem un strādājot ar studentiem. Viņš vienkārši atzīst: «Spēlēju to, kas uzrunā manu sirdi. Nav tik svarīgi, vai tas būtu romantisms, džezs, baroks, rokenrols...».
Bārlijs ir citādas muzikālās domāšanas vēstnesis, jo aicina atteikties no snobiska mūzikas uztveršanas veida, kas raksturīgs Eiropas postmodernās mākslas pasaulē un piedāvā klasisko mūziku nevien šaurai elites grupai, bet pēc iespējas plašākai sabiedrībai.
Viņš ir mūziķis, kurš rūpīgi domā par skaņu, lai ar tās palīdzību neapzināti ietekmētu mūsu domas un apkārtējo pasauli. Šajā ziņā viņa mūzikas pasniegšanas veids ideāli atbilst Introvertās mākslas festivāla būtībai, kas ar mākslas spēka palīdzību tiecas pārveidot pasauli labāku, vairot izpratni par garīgām vērtībām un globālā nozīmē harmonizēt kultūrvidi.
Lai festivāla noskaņa būtu īpaša, koncerti notiks izmeklētās vietās: Rīgā, Sv. Pētera baznīcā, kam raksturīga īpaša akustika, un renovētajā Vecgulbenes muižā, baronu fon Volfu 19.–20. gs. veidotajā īpašumā, kur atrodas patlaban lielākā koncertzāle Vidzemē ar gandrīz 400 klausītāju vietām.