Pirms diviem gadiem tapusī Maskavas teātra Pjotra Fomenko meistardarbnīca izrāde Līgava bez pūra, ko divus vakarus pēc kārtas pagājušonedēļ rādīja Dailes teātrī, bija pacietības pārbaudījums nevienam vien skatītājam.
Aleksandrs Ostrovskis ir Pjotra Fomenko iecienīts autors, ko studējis ne reizi vien. Jāatzīst, ka šai lugai izrādes veidotāji skārušies klāt ar baltiem cimdiem un pašiem pirkstu galiem. Attieksme pret tekstu bijusi ļoti saudzīga, ar pietāti pret šķietami katru lugas burtu. Atsaucoties uz aktrises Ludmilas Maksakovas sacīto par inscenējuma autoru: «Pjotrs Fomenko šodien ir Atlants, kas notur arvien ļodzīgāko mūsu laikmetīgā teātra ēku, no kuras katru dienu pūlas izdzīt vārdu, bet reizē ar vārdu – arī cilvēku», var secināt, ka vārds šajā izrādē tiek auklēts kā jaundzimušais. Ne velti programmiņā radošajā komandā minēta arī runas pedagoģe Vera Kamišņikova. Neņemos galvot, ka nav īsināts itin nekas, taču Voževatova un Knurova dialogs izrādes sākumā ilgst apmēram pusstundu, bet pirmais cēliens kopumā – vairāk nekā divas stundas. Tas nozīmē – pēc starpbrīža zāle ir tukšāka, jo «runājošās galvas» ātri vien kļūst garlaicīgas un grūti paciešamas. Tā arī rit Pievolgas pilsētas dzīve – diezgan rāmi un pelēcīgi. Pat čigānu dziesmās ir vairāk apceres nekā kaislību un temperamenta. Varu piekrist vienai krievu kritiķei, kura secinājusi, ka Fomenko Līgavas bez pūra tēli vairāk atgādina reflektējošos Čehova varoņus. Viņiem patiesi nepiemīt teatrāls krāšņums, bet toties dažiem ir smalka dvēseles struktūra, kas vibrē psiholoģiskos pustoņos un apvaldītās emocijās.
Skatuves iekārtojums visai tradicionāls – pilsētas skats uz prospekta, koka tilts, galdiņi, taču darbības telpu ierobežo koka rāmji statīvos, kas imitē durvis. Aktieri tos pārvieto kā nepieciešams, tieši tāpat arī logu rāmjus. Šis spēles teātra paņēmiens redzams arī Jaunajā Rīgas teātrī šosezon iestudētajā Māras Ķimeles izrādē Pieci vakari. Daļa aizkadra darbības skatītājiem ilustrēta ar ēnu teātra bildēm, epizodiski lietots no kino estētikas aizgūtais stopkadrs. Tie arī ir interesantākie inscenējuma efekti. Ja pieticis pacietības izturēt garum garo pirmo daļu, tad tikai nepilnu stundu garais otrais cēliens seko kā balva par pacietību – visi iepriekš gari stieptie pavedieni visai raiti sasienas kopā blīvā atrisinājuma mezglā. Stāsts tiek izstāstīts un, pateicoties Jevgeņija Ciganova meistarībai Karandiševa lomā, tas tomēr emocijas skaroši vēsta gan par Larisas, gan arī viņa – mazā cilvēka – fatālas nolemtības piepildīto dzīves drāmu. Jāpiebilst, ka Poļina Agurejeva par darbu šajā iestudējumā saņēma prestižo Krievijas teātra balvu Zelta maska, bet labākā aktiera kategorijā izvirzītais Jevgeņijs Ciganovs tomēr palika bez balvas - žūrija priekšroku deva Oļegam Basilašvili par darbu izrādē Tēvoča sapnis.
Poļinas Agurejevas Larisas pievilcības noslēpums slēpjas viņas dabiskumā. Pretēji akurāti grimētajai un frizētajai māmuļai Haritai Ignatjevai, kuras valšķīgās meitas tirgones raksturu uzmargojusi Natālija Kurdjubova, un kungiem elegantajos kostīmos, viņai mati sapīti nekārtīgās bizēs, grims nemanāms, kleitas, izņemot greznāko, uz Karandiševa rīkotajām pusdienām vilkto – vienkāršas. Agurejevas Larisā jau no pirmajiem tās soļiem uz skatuves jaušamas traģēdijas priekšnojautas, kas maskētas ar koķetu draiskumu, reizē ļaušanos māmuļas un sabiedrības noteiktajai dzīves straumei un pašcieņas pilnu pāri stāvošu protesta pozu pret tās laivinieku Karandiševu. Šis Karandiševs Larisu nošauj nejauši – tā sanāca, vicinoties ar ieroci. Un tas ir pamatīgs, ironisks un nežēlīgs punkts viņa līdzšinējai dzīvei. Karandiševs nospēlē savu Harona lomu, pārceļ Larisu nāves pasaulē. Ciganova spēlētais ierēdnītis ir gan nožēlojams, gan smieklīgs, bet viņā arī mīt ārkārtīgi veselīga pašapziņa, kas motivēta ar spēcīgu un cilvēciski arī ļoti saprotamu vēlmi nokļūt tajā – augstākajā līmenī, kur sava kapitāla smaguma svarīgumā laiski mīt Voževatovs, Knurovs, Paratovs. Šajā Līgavas bez pūra iestudējumā ļoti skaidri bija jūtamas divas pasaules – veiksmīgo tirgoņu līga un zemākie, kas nodrošina viņiem nepieciešamo baudas un komforta līmeni. Tā ir tipiska Ostrovska šķeltā pasaule vilkos un avīs. Pie pēdējām, protams, pieder arī Larisa, kuras statuss un vērtība bezkaislīgi lietišķi, pilnīgi un galīgi, tiek notaksēta ainā, kad, Paratova pamesta, uz neprāta robežas būdama, viņa uz kāpnēm atslīgusi, pie sevis kaut ko burbuļo, kamēr Knurovs un Važevatovs lietišķi met kapeiku, lozējot, kuram nu kārotais baudas objekts tiks. Tas bija emocionāli ļoti spēcīgs skats savā neiedomājamajā cietsirdībā – cilvēks kā viena plēsēja aizkosts upuris noasiņo ceļmalā, kamēr divi citi šakāļi noskaidro, kurš pirmais metīsies to nokost līdz galam.
Šīs izrādes pasaule ir tik merkantila un pragmatiska, ka patiesas jūtas vienkārši nav dzīvotspējīgas – ja dzīves telpa ir skaitīkļi, tad to organizē pārliecība, ka pērkams ir viss. Es tiešām pat vairāk varēju just līdzi Karandiševam nekā Larisai, kura skopā tante Gaļinas Kaškovskas atveidojumā to vien dara, ka piedžinkstina ausis ar dakšiņu skaitīšanu un purpināšanu par izšķērdību. Šī vide, kurā jāskaita katra kapeika, var nosmacēt un mīlestība tad nemanāmi kļūst par vilinošu līdzekli iegūt vietu šīs pasaules vareno sabiedrībā, lai arī ar morāli šiem ir, kā ir. Un fatālā nolemtība ir tā, ka vari pūlēties kā gribi, bet, ja par neveiksminieku piedzimis, tad Fortūnas labvēlību neiegūt. Par Iļjas Ļubimova pievilcīgā, bet drusku kokainā Paratova motīviem šaubu nav – viņš ir caur un cauri Voževatova un Knurova līgai piederīgais kolekcionārs, kam Larisa ir kā mākslas darbs – skaists, tīkams un ožu kutinošs. Bet gleznas un skulptūras taču neprec!
Neraugoties uz to, ka Aleksandra Ostrovska luga tapusi pirms vairāk nekā 130 gadiem, no Pjotra Fomenko iestudētās Līgavas bez pūra vēdī spēcīgi mūsu laikmetā valdošie vērtību vēji. Kam šodien vajadzīgas līgavas bez pūra vai vīri bez kapitāla? Neviens gan neliedz ticēt izņēmumiem un brīnumiem, bet ne par to šis stāsts.