Popmūzikas romantiķis Normunds Pauniņš

Šo ceturtdien, 7. novembrī, VEF Kultūras pilī ar koncertu savu 50 gadu jubileju draugu, skatuves kolēģu un klausītāju lokā atzīmēs samtainā baritona īpašnieks Normunds Pauniņš.

Šajā koncertā uz vienas skatuves pulcēsies dziedātāja Normunda Pauniņa kolēģi, kas bijuši (un ir) viņa muzikālie līdzgaitnieki daudzu gadu garumā - grupas Otra puse dalībnieki, Antra Stafecka, Aigars Grāvers, Aigars Krēsla, Ieva Akuratere, grupa Piparmētra u.c. Izskanēs daudzi klausītāju iecienīti hiti, kuri pārsvarā tapuši Otras puses apcirkņos.

Ar Grāvera atbalstu

Pašlaik jubilejas koncerti ir modē, un arī Normunds Pauniņš tai sekojis, turklāt tam ir vērā ņemams iemesls - 50 gadi. «Šī koncerta programmā gribējās apgūt visu savu daiļradi, sākot no teju vai dzimšanas līdz pat 50 gadu sasniegšanai. Nemaz tik daudz dziesmu man nav, neesmu tās sastrādājis simtiem: saskaitīju, ka uz mana vārda oficiāli ir reģistrētas 16 dziesmas, savukārt kā teksta autors esmu tikai vienai dziesmai, turklāt pašai pirmajai, kas radusies vēl tālajā 1990. gadā,» stāsta dziedātājs. «Tā saucas Dejas sapnī, ar kuru, cita starpā, piestartēju projektā pie Aigara Grāvera. Toreiz rādžiņā padzirdēju interviju ar Grāvi, viņš stāstīja, ka pēc Jumpravas laikmeta paņēmis pauzi un strādā skaņu ierakstu studijā, kur gatavs uzņemt arī jaunus talantus. Man tas nebija divreiz jāsaka. Tolaik tieši dzīvoju Vecrīgā, Filharmonijas kojās, kur mitinājušies arī [Olga] Rajecka, [Uldis] Marhilēvičs un citi mūziķi, arī Grāvim studija bija Vecrīgā - nebija tālu jāiet. Kaut ko viņam padziedāju, nenormāli nobijies nospēlēju kādu meldiņu uz ģitāras, un Grāvis mūsu īsās tikšanās beigās pēkšņi saka - klau, es te domāju par jaunu projektu, varbūt tu gribētu tajā iesaistīties kā dziedātājs? Taču tobrīd viss tā arī palika, atkārtoti viņš man piezvanīja tikai pēc pusgada.» Protams, arī šī dziesma izskanēs koncertā, taču absolūti nedzirdētā versijā - jauktā kora Domino izpildījumā un aranžējumā. No senajiem hitiem skanēs arī Pēc lietus un Balāde par 3 saucieniem, kuru izpildīšanai speciāli uzaicināti arī abi Aigari - Grāvers un Krēsla. «Tās ir kā Otras puses vizītkartes, pašas pirmās dziesmas, kuras tika ierakstītas 1992. gadā un pēc tam palaistas Latvijas Radio. Tā sākās Otra puse.» No paša radītajiem hitiem Normunds uzreiz nosauc trīs - Nakts vai rīts, Uzzīmē mani («Tai šobrīd [interneta vietnē YouTube] ir jau gandrīz trīs miljoni skatījumu!») un Dievs, dod, taču grupas Otra puse repertuārā ir vēl daudz skaistu dziesmu.

Mūzika armijas zābakos

Jau 13 gadu vecumā Normunds savos dzimtajos Varakļānos spēlējis diskotēkas, dziedājis kultūras nama ansamblī, dejojis tautas un arī modernās dejas, trenējies vieglatlētikā. «Es biju diezgan darbīgs jaunietis, turklāt viss, ko tolaik darīju, bija saskaņā ar manu iekšējo pasauli un manām vēlmēm,» atminas dziedātājs. «Taču jau vidusskolas pēdējos gados sapratu, ka mūzika ir mans īstais aicinājums. Pamazām sāku par to domāt aizvien nopietnāk, taču mūzikā nekur nebiju skolojies - darbojos tikai pašdarbnieciski. Pēc vidusskolas iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā, jo tā bija vienīgā mūzikas mācību iestāde, kurā uzņēma bez nošu zināšanām - pietika ar to, ja varēji uzsist takti un ritmu, kā arī bija muzikālā dzirde. Mani uzņēma pūtēju orķestra vadītāju specializācijā, speciālas vokālās nodaļas nebija. Taču maz sanāca pabūt šajā skolā, jo mani paņēma armijā, trīs mēnešu laikā paspēju tikai iemācīties nospēlēt gammu uz saksofona.»

Par armiju Normundam ir diezgan jautrs stāsts. «Tie bija latviešu čaļu dienēšanas padomju armijā pēdējie gadi, 1987. - 1989. gads. Nosūtīja uz Baku. Tolaik vēl ņēma arī afgāņos, atceros, kā Maskavā pie sadales uztraucāmies, lai tikai neaizsūta uz Taškentu, no kurienes tālāk varēja arī aizsūtīt uz Afganistānu. Baku es veiksmīgi tiku orķestrī, samuldēdams, ka labi protu spēlēt saksofonu, māte man tūlīt nopirks instrumentu un atsūtīs. Ne es mācēju spēlēt saksofonu, ne man tas bija! Iesākumā mani orķestrī lika pie lielās bungas, tad pie drobenes, tad uz šķīvjiem, līdz pēc kādiem diviem mēnešiem orķestra vadītājs pateica - vecīt, izvēlies, vai nu ieej orķestra noliktavā, atrodi sev piemērotu instrumentu un mēneša laikā to iemācies, vai arī - paskaties, tur blakus ir raķešu daļa… Notis tajā laikā pazinu slikti, bet noliktavā ieraudzīju tubu, ko izvēlējos, jo, to spēlējot, jāizmanto mazāk nošu. Iemācījos to spēlēt un šajos divos gadus apguvu tā, ka, atnākot no armijas un turpinot mācīties tehnikumā, man skolotājs teica, ka varot mierīgi stāties Konservatorijā. Pabeidzu tehnikuma pirmo kursu un iestājos mediņos, vokālajā nodaļā. Pēc tam tiku darbā par dziedātāju Valsts deju ansamblī Daile - gāju personīgi mācīties dziedāt pie operetes solista Harija Kalniņa, un viņš mani tur iekārtoja. Tolaik tas bija topa ansamblis, braukāja ar koncertiem apkārt pa visu pasauli. Pēc tam, 1991. gadā, aizgāju uz Valsts akadēmisko kori Latvija. Taču, kad pēc gada jau sākās koncerti un tūres ar Otru pusi, sapratu, ka vairs šīs divas nodarbes nevaru savienot - tā man bija pirmā lielā izšķiršanās, vai iet akadēmiskajā virzienā vai palikt Otrā pusē. Izvēlējos Otru pusi. Un šāda pati izšķiršanās man bija pēc mediņu pabeigšanas, kad man piedāvāja stāties Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālistos, bet tad man nāktos izvēlēties klasisko novirzienu, ar operas dziedāšanu. Es atkal izvēlējos Otru pusi.»

No Londonas pie dīdžeja pults

Nākamā izvēle tika izdarīta 1998. gada pavasarī, kad Normunds devās uz Londonu - Otrai pusei vairs diez ko neveicās, arī jaunas dziesmas netapa. Britu salās dziedātājs nodzīvoja deviņus mēnešus, piestrādājot dažādos darbos, piemēram, rūpnīcā pakojot videokasetes un diskus, telefoniski reklamējis preces, pat krāsojis mājas u.tml. «Absolūti nenožēloju šo periodu, esmu pat priecīgs, ka pavadīju šo laiku tur. Galvenais - sajutu sevī atkal atmostamies dīdžeju. Savulaik es biju spēlējis diskotēkas, taču ne uz vinila platēm, un tieši Londonā es iemīlējos vinilā,» tā Normunds. «Kad atgriezos no Londonas, kādus trīs vai četrus mēnešus, gandrīz vai no agra rīta līdz vēlam vakaram nostāvēju pie atskaņotāja trenējoties, līdz sasniedzu tādu līmeni, ka mani pieņēma darbā pirmajā lielajā Rīgas klubā Nautilus.» Kā DJ Norsky dziedātājs tajā nostrādājis līdz pat 2009. gadam, gandrīz desmit gadus.

Pašlaik DJ Norsky darbībā redzams un dzirdams reti. «Mani nesaista tās summas, ko Rīgas klubi piedāvā dīdžejiem - šo darboņu ir saradies ļoti daudz, cenas dempingotas, daži gatavi spēlēt no desmitiem vakarā līdz sešiem rītā pat par 100 eiro. Man vairs nav tie gadi un nav arī vairs tāda azarta. Protams, ja piedāvā uzspēlēt kādā korporatīvajā pasākumā pa dienu vai vakarā, es piekrītu, bet spēlēt naktīs - ļoti reti. Ja nu vienīgi ir kāds pārtijs, kurā mani aicina kā bijušo kluba Nautilus rezidējošo dīdžeju, lai spēlētu to laiku mūziku un šī kluba repertuāru. Tiem, kuriem šobrīd ir 40 - 50 gadi un kuri tolaik ārdījušies šajā klubā, ir jaunības dienu atmiņas par šo klubu, un viņi ik pa laikam mani uzaicina uz kādu privāto pārtiju. Tāpat reizi pusgadā notiek Nautilus atceres pasākumi atbilstošā atmosfērā klubā Coyote Fly - tur arī uzspēlēju. Tā nu gadā kādas sešas vai septiņas lielākas spēles sanāk.»

Riteņbraukšanas entuziasts

Savukārt ārpus mūzikas Normunda lielā aizraušanās ir velosipēdi. «Pa sniegu gan nebraukāju, taču, ja ir sauss un nesnieg, braucu arī ziemā. Tas nekas, ja ir -5 grādi, attiecīgi saģērbies un brauc!» saka dziedātājs. Agrāk viņš piedalījies arī Siguldas Vienības braucienā un Rīgas velomaratonā. «Riteņbraukšana, it īpaši sacensībās, tomēr ir diezgan traumatisks sporta veids: ja brauc grupiņā un kāds krīt, krīt visi, tāpēc no sacensībām tagad atturos. Taču katru dienu cenšos ar riteni kaut kur aizbraukt. Kad jūtu sevī spēku, uztaisu tādu kā treniņu, izbraucienu uz pāris stundām, reizēm nobraucot 60 - 70 kilometrus. Sigulda, Carnikava, Garkalne - ir dažādi maršruti.» Velosipēdistiem gan dzīve nav viegla - gājēji lamā, braucēji arī… «Tas atkarīgs no tā, kā brauc,» oponē Normunds. «Ir jābrauc lēnām un mierīgi, ar pietāti un cieņu pret pārējiem satiksmes dalībniekiem. Man arī ir gribējies džekus, kas mauc pa trotuāriem uz 30 km/h, apstādināt un iedot viņiem pa… Viņus pārmācīt. Tā taču nav štelle!»

Normunds par riteņbraukšanu interesējas arī no sporta viedokļa, skatoties to TV. «Nelaižu garām nevienu lielo riteņbraukšanas notikumu! Pasaulē ir trīs lielās tūres - Giro d’Italia, Tour de France un Vuelta a España, tās es cenšos noskatīties no sākuma līdz beigām. Jūtos šajā sporta veidā diezgan erudīts.» Skatīties velosportu nav tā vieglākā nodarbe, jo dažkārt sportisti min pedāļus pat sešas stundas un tikai finišā noskaidro labāko… «Ir grūti, tas tiešām ir grūti!» atzīst dziedātājs. «Taču paralēli var darīt citas lietas, ar vienu ausi klausoties sacensību norisē, ar vienu roku gatavojot ēst un otru kaut ko darot pie kompīša. Protams, tā var palaist garām sacensību izšķirošos notikumus - ir arī tā gadījies, taču Tet piedāvā atkārtojumu, tāpēc to, ko nav izdevies redzēt, var noskatīties vēlreiz. Starp citu, šos garākos posmus var noskatīties kaut vai tāpēc, ka tos [Eurosport kanālā] komentē labākais komentētājs, kādu vien vispār var atrast, - Sergejs Kurdjukovs. Patiesībā tieši viņa dēļ es sāku skatīties šīs pārraides, jo viņš pastāsta ne tikai par sacensību norisi, bet arī tām vietām, gar kurām brauc sportisti - pilsētām, ciematiņiem, pilīm. Baigi interesanti, to skatīties ir tik aizraujoši!» sajūsminās mūziķis.

Kādi vēl viņam ikdienas prieciņi? «Dažkārt patīk aiziet uz kino, paceļot. Parastās izklaides kā jau visiem, nekā ekstrēma. Manā dzīvē ir trīs mīļas lietas: dziedāšana, dīdžejošana un riteņbraukšana,» tā Normunds Pauniņš un smejoties piebilst: «Un sievietes. Tātad četras.»

Normunds Pauniņš

• Dzimis gada 19. martā Varakļānos. «Jā, zinu, zinu par leģendu Varakļāni pīci, pīci! Kādreiz Varakļānu telefona kods sākās ar cipariem 55, šobrīd gan viss sākas ar sešnieku un piecnieki ir pazuduši, taču joprojām šo leģendu atceras: «Varakļāni pīci, pīci, kos pie trubas otrā galā?!»»
• Prot arī latgaliešu valodu. «Protams, es protu latgaliski! Starp citu, esmu domājis par kādas dziesmas iedziedāšanu latgaliski - tas varētu būt ļoti interesanti. Reiz pat to jau mēģināju, pirms kādiem četriem gadiem sāku organizēties un vākt skaņu materiālu, bet pagaidām tas viss palicis idejas līmenī. Taču es ļoti labprāt kaut ko gribētu iedziedāt latgaliski, pilnīgi noteikti!»
• Izglītība: Varakļānu vidusskola, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas vokālā nodaļa («Pēc izglītības varu būt dziedāšanas skolotājs»), Latvijas Kultūras koledža, savulaik Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums (nepabeigta)
• Grupas Otra puse vokālists no 1992. gada. Savulaik to pēc grupas Jumprava darbības pārtraukšanas dibināja tās dalībnieki Aigars Grāvers un Aigars Krēsla
• Diskogrāfija: Pēc lietus (2006), Nakts vai rīts (2009), Uzzīmē mani (2013), Remiksi 1996 - 2016 (2016), Labākās dziesmas. Notis. Vārdi. (2017)
• Ilgus gadus kā DJ Norsky bijis kluba Nautilus rezidējošais dīdžejs
• Piedalījies šovā Izklausies redzēts, 2016. gadā
• Ģimenes stāvoklis: neprecējies. «Man ir meita Annemarija, viņai ir 18 gadi. Un man ir arī draudzene, taču pagaidām viņu neafišēšu - kad viņu gatavošos vest pie altāra, tad gan noteikti! Bet gan jau mediji tāpat to uzzinās ātrāk…»