Pēc astoņu gadu pārtraukuma ar jaunu studijas albumu aktīvajā apritē atgriezusies Valmieras rokgrupa Age Of Stones. Nu tā, gluži kā albuma ievadošajā dziesmā Tiek pielādēts un šauts, ir gatava pielādēt un šaut – pa koncertiem.
Cilvēka dzīvē ir periodi, kad esi brīvāks, ir periodi, kad esi aizņemtāks
Iemetot aci Age Of Stones biogrāfijā, var atrast daudz iemeslu svinībām: šogad var svinēt divdesmit gadu jubileju kopš šādas grupas pastāvēšanas, duci gadu kopš debijas albuma Sapņojiet izdošanas, astoņus gadus kopš pēdējā albuma Slaido blondīņu cirks klajā nākšanas utt. «Iedomājies tikai, kas par cipariem?! Mēs taču nupat, nupat vēl bijām jaunie mūziķi, bet nu jau esam vecie! Man paliek bail!» smejas grupas līderis Niks Jaunzems. Pa šiem gadiem valmierieši gan nav īpaši mainījušies - ne muzikāli, ne cilvēciski, arī pauze esot viegli izskaidrojama. «Cilvēka dzīvē ir periodi, kad esi brīvāks, ir periodi, kad esi aizņemtāks. Mums sakrita augstskolu pabeigšanas laiki un darba karjeras iesākšanas laiki, ģimeņu veidošana un bērnu dzimšana, kur vajadzēja reāli iespringt, lai visu sakārtotu. Bet grupas darbībā jau tāpat nekas nebija apstājies! Svinējām savas jubilejas, koncertējām - vismaz Valmierā točno, nevienu brīdi neesam atslābuši! Šī ir tikai atskaite albuma veidolā, kas beigās gan izvērtusies ļoti svarīga,» skaidro Niks.
Bet kam šāda atskaite - pašiem, klausītājiem? «Filozofiski runājot - tā vienkārši bija vajadzība,» saka grupas vokālists un turpina nenopietnākā noskaņā: «Mūsu ģitārista Valta mājās uz kāpnēm, kas ved uz otro stāvu, pie pakāpieniem ir pielikti mūsu diski - viņš jokoja, ka nebūtu slikti pie katra pakāpiena pielikt pa albumam. Smējāmies, smējāmies par šo tēmu, bet beigās tas kalpoja kā neliels grūdiens, un sev noteicām - davai, veči, atrodam beidzot laiku ierakstam! Ģimenes dzīve visiem sakārtojusies, bērni paaugušies, nu beidzot to varēja izdarīt.»
Albumā Sāls un pipari iekļautās dziesmas tapušas dažādos laikos. «Piemēram, Snieg vecums mēs koncertā Jūrmalā spēlējām jau 2008. gadā, ir vēl dažas vecas dziesmas, kuras ir iekļautas albumā, jo vienkārši bija pelnījušas tajā nokļūt, bet lielākā daļa tomēr ir jaunas dziesmas, turklāt tapušas vienas radošās sesijas laikā. Ar jaunajām dziesmām mūs mazliet paspīdzināja Reinis Kārkliņš, kurš spēlē grupā Franco Franco, kā arī ir galvenais skaņu režisors Triānas parkam - čalis no Cēsīm. Nebija nemaz tik viegli atrast kādu, kas varētu strādāt ar skaņu, jo mēs taču paši baigi gudri, bija jāiemanto mūsu uzticība, bet Reinis to izdarīja jau pirmajās dienās,» puspajokam klāsta Niks. Dziesmu tematika krāta no apkārtējās vides raisītām pārdomām un personīgās pieredzes. Piemēram, jau minētā Tiek pielādēts un šauts dzimusi radošās sesijas laikā kādā lauku namiņā Burtnieku ezera krastos - kad mūziķi trešo dienu lūkojušies uz pie sienām esošajām nošauto mežacūku ādām un briežu ragu trofejām, teksts dzimis pats no sevis… «Neteiktu, ka esam baigie dzīvnieku aizstāvji, taču šī vide radīja gaisotni, lai aizdomātos - cilvēki medī, lai izdzīvotu, vai dzīvo, lai medītu.»
Age Of Stones nav projekts, ar kuru pelnīt naudu, turklāt, pēc Nika pārliecības, ar rokmūziku pie mums vispār nevar pelnīt. Starp citu, grupas mūziķiem ir blakus projekts ar nosaukumu Džentlmeņu špagats, kas spēlē korporatīvajās ballītēs un pēc kura ir liels pieprasījums - ar to gan varot gluži labi pelnīt. Līdz ar to AOS ir savam priekam, kā entuziastu projekts. «Esam pieticīgi, taču tajā pašā laikā arī ambiciozi - ar gadiem visu gribas izdarīt aizvien perfektāk, un es varu droši teikt, ka Sāls un pipari ir mūsu noslīpētākais albums, ne pie viena albuma līdz šim neesam tik pamatīgi un nopietni strādājuši,» uzsver Niks. Pēc diska prezentācijas 19. oktobrī koncertzālē Valmiera plānoti vēl daži koncerti, taču to datumi pagaidām netiek izpausti. «Viens koncerts būs Rīgā, Latvijas 1. rokkafejnīcā, taču mums ir doma izbraukt goda apli pa Latviju - pieļauju, ka aizbrauksim uz Liepāju, tāpat gribētos uzstāties Daugavpils Artilērijas pagrabos, kur vēl neesam bijuši. Grandiozu tūri gan neplānojam, jo savu auditoriju zinām, savus iespējamos koncertu apjomus arī - pāri savai pakaļai nelecam. Cik nu mums tās publikas ir, tik ir, bet mēs arī negrasāmies visiem spēkiem mēģināt to palielināt - mums svarīgākais, lai uz koncertu atnāk klausītājs, kas patiešām mūs vēlas dzirdēt.»
Lai gan Age Of Stones pašlaik par sevi atgādina skaļi un ar vērienu, šādas divdesmitgadnieču atgriešanās tendences rada piesardzību - ir virknēm latviešu rokgrupu (uzreiz nāk prātā kaut vai Exit un Gelousy), kas šādā veidā atdzimst un pēc tam… atdziest. «Jā, atskaites jau mēs visi mākam nodot,» šādas aizdomas par pamatotām atzīst Niks. «Taču, ja ir kaut kas patiešām interesants, tad kāpēc to neturpināt darīt?! Pēc jaunā albuma izdošanas es saņēmu daudz zvanu, ieskaitot tavējo, no seniem paziņām, kas pēkšņi par mums bija atcerējušies un bija mani atraduši - visu varēja viegli sarunāt, par visu vienoties. Nav slikti šādi pabāzt galvu, varbūt nākamo reizi to darīt arī pēc astoņiem [gadiem]? Es neskriešu ar galvu sienā, taču es ticu un man ir pārliecība, ka nākamais [albums] būs diezgan drīz. Jo materiāls tam jau ir,» valmieriešu nākotnes plāniem priekškaru mazliet paver Niks. Iemesls šādam optimismam esot ģitārista Valta strauji pieaugušais ražīgums - lai gan mūziku rada visi AOS dalībnieki kopā, cik noprotams, tieši Valts šobrīd ir produktīvākais. «Viņš būtībā albumu jau sagatavojis, mums tagad tikai atkal ir jāatrod laiks un vieta sesijai, lai to saliktu. Bet es domāju, ka tagad Age Of Stones lietām būs vairāk laika,» prāto Niks. Protams, neviens nav atcēlis arī tās lietas, kas prasa un prasīs laiku - darbs, ģimene. «Ja visi projekti sāks prasīt vairāk laika, nekā tas ir tagad, būs jāsāk izvērtēt prioritātes. Redzēsim. Bet pagaidām mēs tiekam galā ļoti labi. Jebkurā gadījumā esam ļoti priecīgi, ka mums šis albums ir iznācis tieši tagad, kas ir daudz labāk nekā izdot to brīdī, kad esi visiem sācis jau apnikt.»