Par vienu no spēcīgākajām latvju koncertgrupām, vismaz rokmūzikas atzarā, dēvējama Laime pilnīga ar tās vokālistu Ervīnu Ramiņu priekšplānā. Šie vīri pazīstami arī ar to, ka izveidojuši Jelgavā privāto mūzikas skolu, kurā jauniešiem apgūt rokmūzikas gudrības.
Jūlijs aizņemts gadu iepriekš
Pašlaik rokgrupa Laime pilnīga ar koncertiem nedaudz piebremzējuši, taču pēc viņu jaunākā EP Synergy And Waterlilies izdošanas gan bija tā, ka grupa bija manāma visneiedomājamākajās vietās, tostarp arī muzikāli atbalstot mūsu hokeja izlasi pasaules čempionātā Dānijā, kur viņiem bija pieci koncerti. «Jūlijā mums izveidojās tāda situācija, ka praktiski visi ejošie datumi, tas ir, nedēļas nogales, kad notiek festivāli un citi lieli pasākumi, katram individuāli tika nobukoti jau aptuveni pirms gada - organizatoriem varējām piedāvāt uzstāšanos tikai divos vai trijos naktī,» ar nožēlu balsī saka grupas vokālists Ervīns Ramiņš. Viņam pašam iekrituši pāris koncerti kopā ar Hariju Zariņu, ģitārists Mārcis Vasiļevskis vispār nodrošina iztikšanu tikai ar mūzikas lietām (visbiežāk ir manāms spēlējam kopā ar draudzeni Sabīni Žugu), arī basģitārists Jānis Olekšs paralēli spēlē vairākos sastāvos (pat ar Lauri Reiniku un Otru pusi!), bet bundzinieks Elvijs Mamedovs ir… brokeris. Tā nu katram savas lietas darāmas. «Jūlijā mums ir katram individuālās lietas, bet pēc tam mums atkal ir koncerti augustā. 10. augustā kopā ar Skyforger klubā Autentika, 12. augustā spēlēsim Vegānfestivālā, kas notiks LU Botāniskajā dārzā, 19. augustā mēs esam Abgunstes muižas svētkos, vēl mēneša beigās būsim uz Origo Summer Stage.»
Pašlaik par pašmāju Led Zeppelin dažkārt dēvētās grupas Laime pilnīga aktualitāte ir jau minētā mazā platīte, kurā gan ir tikai sešas dziesmas (nupat vienai no tām nāca klajā jauns videoklips). «Mūsdienās albumi lēnā garā dodas uz savu izbeigšanās pusi - man vismaz tā izskatās, jo pieejamais mūzikas informācijas apjoms ir milzīgs un ir jābūt pamatīgām melomānam, lai no A līdz Z klausītos nepazīstamu grupu ierakstus. Savukārt mēs esam līdz šim ierakstījuši divus pilnmetrāžas albumus un konstatējām, ka no tajos iekļautajām dziesmām koncertos mums patīk spēlēt tikai daļu, bet dažas nemaz. Un tad ir jautājums, kāpēc tad mēs vispār šīs atlikušās trīs vai četras dziesmas rakstījām, ja tās nemaz nespēlējam?! Ierakstu laikā šķiet, ka tas ir vajadzīgs, bet pēc tam dzīvajā rodas pavisam citas izjūtas. Šajā EP pamēģinājām citu piegājienu - galvenā doma ir tāda, ka katru dziesmu vari vēl apčubināt, apstrādāt un ar to izdarīt kaut ko vairāk, piemēram, palaist radiostacijās vai nofilmēt tai videoklipu,» skaidro Ervīns.
Sapnis nav izsapņots
Savulaik Laime pilnīga, kā jau daudzas latvju grupas, kala plānus par Rietumu tirgus iekarošanu - bija pat izprātots angliskais nosaukums, arī viņu izpildītā mūzikas kvalitāte ļāva uz to cerēt, taču kaut kā šie plāni pamazām izčākstēja. Nu Ervīnam ir 33 gadi, arī pārējie grupas biedri jaunāki nav palikuši, laikam jau sapņi par lielajām skatuvēm aizgājuši pa skuju taku? «Zini, nē!» ar pārliecību balsī atbild mūziķis. «Šis ir tas brīdis, kad muzikāli jūtos labāk nekā jebkad agrāk. Kā dziedātājs es tagad varu izdarīt gandrīz visu, ko vēlos izdarīt, jo, ikdienā mācoties kopā ar saviem audzēkņiem [BJMK Rokskolā], aug arī paša profesionālā meistarība. Šis ir labs sākuma viduspunkts, jo mūsu darbība notiek diezgan viļņveidīgi, un, protams, ir grūti uzturēt konsistenci, jo visi ir paralēli grupai aizņemti dažādās lietās, piemēram, es no rīta līdz vakaram esmu aizņemts skolā, kur notiek darbs ar jauniešiem. Protams, varētu tajā darboties arī mazāk, ko tagad arī cenšos darīt, jo man ir ģimenes pieaugums. Jānim ir ģimenes bizness, Elvijam ir savs bizness, Mārcis ir pilnībā mūzikā. Līdz ar to mums pāri paliek tikai dažas stundas nedēļā, kas tiek veltītas ne tikai muzicēšanai [grupā Laime pilnīga], bet arī visam pārējam, piemēram, komunikācijai, e-pastu sūtīšanai utt. Laika ir tik, cik tā ir. Taču šobrīd ir tāds mirklis, ka visas iesāktās privātās lietas ir vairāk vai mazāk jau nostabilizējušās, līdz ar to varētu veltīt vairāk laika tam, ko mēs patiešām vēlamies - muzicēšanai grupā.»
Jau minētais brauciens uz Dāniju arī bija neliels pārbaudes šāviens tumsā, vai Laime pilnīga kādam interesē arī ārzemēs, lai gan, protams, galvenais notikums bija hokejs. «Nevar nosaukt par izklaides braucienu tādu, ja ir divas uzstāšanās dienā…» smaida Ervīns. «Grūti pilnvērtīgi atpūsties, ja tomēr ir jāspēlē cilvēkiem, turklāt mēs taču pārstāvējām Latviju! Šādām lietām pieejam ļoti nopietni. Bija jānospēlē godam, un to arī izdarījām. Mums uzradās daži somu fani, arī vācieši. Publikas vidū apgrozījās liela tautu zupa, un, paldies Dievam, viņi tiešām arī klausījās. Tas rezultējās vairākos nopirktos diskos un grupas krekliņos, kā arī papildinātā fanu bāzē grupas sociālo tīklu sekotāju veidā.»
Rokskola kā ģimenisks uzņēmums
Daudz laika Ervīnam prasa privātā mūzikas skola BJMK Rokskola - darba tur ir pārpārēm. «Pirms četrpadsmit gadiem [Jelgavas mūzikas vidusskolas absolvents] Endijs Rožkalns dibināja Bērnu un jauniešu mūzikas klubu jeb BJMK. Iesākumā tajā bija četri cilvēki, kas pie viņa mācījās spēlēt ģitāru. Laikam ejot, kluba darbība paplašinājās, klāt nāca citas specialitātes, un pienāca brīdis, kad tā vairs nebija tikai interešu izglītība, kad nāc reizi nedēļā un mācies apgūt bungas vai ģitāru. Kādā konkrētā posmā bija atlasījušies aptuveni divdesmit jauniešu, kas vēlējās kaut ko vairāk - lai tā būtu kā mūzikas skola ar savu programmu, varētu mācīties mūzikas literatūru un teoriju utt. Šajā brīdī tam visam vairāk pieslēdzos arī es - pirms tam mācīju tikai dziedāt,» atminas Ervīns. «Tā nu mēs esam arī palikuši - mēs ar Endiju apprecējām māsas Reinbergas, līdz ar to izveidojies tāds kā ģimenes uzņēmums,» smaida dziedātājs. Viņa sieva Ieva Reinberga-Ramiņa pasniedz mūzikas literatūru, savukārt Zane Rožkalne pabeigusi Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmiju, viņa ir akadēmiskās mūzikas dziedātāja. «Iesākumā tikām pie privātās mūzikas skolas licences, pēc tam to pagarinājām. Esam otrā privātā mūzikas skola Latvijā - mums ir sava programma, izsniedzam oficiālus diplomus par mūzikas skolas beigšanu. Ļoti daudzi šobrīd Latvijā izveido savus mūzikas klubus un sauc tos par skolām, bet par skolu var uzskatīt tikai tādu, pēc kuras beigšanas dabū oficiālu dokumentu.» Pašlaik BJMK Rokskola darbojas ar programmu Rokmūzika, kuras ietvaros ir tādas specialitātes kā estrādes vokāls, klasiskā un akustiskā ģitāra, basģitāra, bungas, klavieres un saksofons. «Kopumā 45 audzēkņi, kas iziet pilno programmu, tas ir, astoņas stundas nedēļā. Iesākumā audzēkņi bija 15-17 gadu vecumā, taču no likumdošanas viedokļa tādus vairs nevarējām uzņemt, tagad ņemam no 11-12 gadiem ar domu, lai reizē ar vidusskolu var pabeigt arī mūzikas skolu, kuras kopējais mācību ilgums ir pieci gadi. Taču, ja pie mums ierodas jaunietis, kuram ir 17 gadu un kurš vēl mācās desmitajā klasē, mēs attiecīgi viņa spējām varam ielikt arī augstākā klasē, ja viņš atbilst tās līmenim.»
Bet kāpēc doties uz privāto mūzikas skolu, kurā mācības droši vien maksā dārgāk, - ir taču desmitiem valsts finansētu mācību iestāžu!? «Mēs strādājam ar citu metodiku,» nopietni sāk skaidrot Ervīns. «Mēs visi esam šādas skolas pabeiguši un zinām, kas mums tajās patika vai nepatika. Mēs ejam tajā virzienā, kas patika. Es negribu, lai audzēknis pēc skolas pabeigšanas gribētu izmest pa logu vijoli vai sadedzināt klavieres un nekad mūžā vairs šos instrumentus neredzēt - lai nav šādu atmiņu. Protams, lielākā daļa no mūsu audzēkņiem nebūs profesionāli mūziķi un nesaistīs savu dzīvi ar mūziku, taču viņi pilnīgi noteikti būs kultūras cilvēki, kas nāks uz koncertiem un pratīs novērtēt labu, kvalitatīvu mūziku, jo zinās un to izpratīs. Turklāt iegūtās prasmes un mīlestību pret mūziku viņi nodos saviem bērniem.» Papildus minētajiem 45 cilvēkiem uz skolu nāk vēl kādi 200 interešu izglītībā. «Parastā mūzikas skolā diez vai sešdesmitgadīgs cilvēks, kurš grib pamācīties dziedāt vai spēlēt ģitāru, jutīsies komfortabli, bet viņš to vēlas, un kāpēc viņam to nedarīt?! Tāpēc esam mēs, lai šādiem cilvēkiem palīdzētu.»
Kaut skaldīs malku
Saprotams, ka direktora pienākumi prasa iedziļināšanos arī dažādās saimnieciskās un grāmatvedības lietas, kā ar to tiek galā radošs cilvēks, kurš pieradis būt uz skatuves? «Mēs esam četras atbildīgās personas, un mūsu amatu apraksti ir pietiekami plūstoši: mēs zinām cits cita plusus un mīnusus un cits citam palīdzam. Protams, ka es sākotnēji mēģināju pats rakstīt visu dokumentāciju, bet tad sapratu, ka citi cilvēki to var izdarīt labāk. Arī saimnieciskajā darbībā mums viss ir sakārtojies tā, ka pienākumi ir sadalīti, bet neviens nav pārstrādājies. Nav tā, ka, būdams direktora pienākumu izpildītājs, tikai izlasu un parakstu man atnestos dokumentus, varu iet palīgā arī saskaldīt malku. Jo mēs taču to darām arī sev,» norāda Ervīns Ramiņš. Viņš nenoliedz, ka tas ir arī bizness. «Mums ir aptuveni 30 cilvēku komanda - skolotāji, tehniskais un saimnieciskais personāls utt., tātad mēs esam nodrošinājuši ļoti labas darba vietas sev un arī ļoti labus papildu ienākumus pārējiem šīs skolas darbībā iesaistītajiem. Turklāt varam joprojām nodarboties ar mūziku, tas ir, darīt to, kas mums patīk. Manuprāt, tas ir ļoti labs rezultāts.»
Pēc izglītības trombonists
Ervīna ģimenē mūziķu nav bijis, lai gan tēvam līdz armijai bijusi grupa, viņš arī diezgan labi dziedājis. «Tētim bija plates un lentes, svētku reizēs skanēja Pink Floyd, Deep Purple un viss pārējais. Nē, nē, Led Zeppelin neskanēja, tajos viņam kaut kas nepatika!» smejas topošais grupas Laime pilnīga līderis. «Man lūzums bija tad, kad pirmoreiz Latvijā viesojās Deep Purple - šķiet, ka tas bija kādā 2002. gadā, man bija 15 vai 16 gadu. Aizgāju uz šo koncertu - es vēl nekad mūžā nebiju dzirdējis neko tik skaļu, jau pēc pusotras stundas no šīs skaņas intensitātes biju noguris un neko vairs nesapratu, bet pēc tam bija āķis lūpā. Saku klausīties nosacīti smagāku mūziku, tiesa, tālāk par Metallica, Megadeth un Annihilator smaguma ziņā dziļāk netiku: bija Aerosmith gadi, bija Guns’N Roses gadi, bija Judas Priest gadi. Pēc tam aizvien tālāk un tālāk gāju savā izglītošanās procesā.»
Taču izglītošanās process viņam sākās un beidzās ar… trombonu. «Kad Ogrē mācījos ceturtajā klasē, manas mūzikas skolas solfedžo skolotājas dēlam, kurš gāja dārziņos, vajadzēja mazu puiku, ko apmācīt - viņiem bija pedagoģijas stundas. Skolotāja šai lomai pierunāja mani. Tā nu mēs ar to čali darbojāmies, pēc tam šis čalis mani atrādīja savam skolotājam - Boļeslavam Voļakam (Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra trombonu grupas koncertmeistars no 1974. gada - aut.), kurš tad arī kļuva par manu skolotāju uz visu dzīvi. Iesākumā mācījos mūzikas skolā, pēc tam - Latvijas Mūzikas akadēmijā un vēl divus gadus maģistrantūrā. Esmu izspēlējies ar visdažādākajiem orķestriem, beigās bija piedāvājumi no vairākiem kolektīviem nogruntēties tur uz palikšanu, bet es jau paralēli biju iesācis šo rokmūzikas lietu, kas sirdij tomēr ir tuvāka. Man tobrīd likās, ka es jau esmu atspēlējies - pūšanas kļuva par daudz. Šobrīd ļoti reti uzspēlēju trombonu, jo, neskatoties uz manu maģistra grādu, vienalga ir jākačājas, nav tā, ka uzreiz atkal vari ielēkt jebkurā orķestrī. Turklāt šobrīd visu ir aizņēmusi dziedāšana.»
Un te ir otrs interesants aspekts - savu pamata profesiju, tas ir, dziedāšanu Ervīns nemaz nav mācījies! «Mūsu pirmajā grupā spēlēju soloģitāru, tā saucās Sagittarius jeb Strēlnieks. Ierakstījām kādu dziesmu pie Leona Sējāna, basu spēlēja Reinis Sējāns - viņš ir mans klasesbiedrs. Es šajā dziesmā dziedāju fona vokālu, bet pārējie kaut kā bija izdomājuši, ka pienācis brīdis dziedāt man. Reinis dēļ dzirdētā piedāvāja kaut ko padarboties, un tā nu mēs arī padarbojāmies. Mums bija 18-19 gadu, Reinis pirmajā grupas Laime pilnīga sastāvā bija bundzinieks, un cita starpā viņš arī ir šā nosaukuma autors,» smejas Ervīns. Savukārt vokālu viņš apguvis pašmācības ceļā. «Mans pluss bija tāds, ka neko nenācās sakārtot ar elpošanu, jo tās pamati man bija jau ielikti līdz ar trombona spēli - par šāda veida plusu dziedātājs var tikai sapņot, man atlika tikai cita veida tehniskās detaļas. Protams, apmeklēju arī dažādus kursus, lai pārliecinātos, vai visu daru pareizi, viss kārtībā, ir iegūts arī pasniedzēja sertifikāts. Nezinu, cilvēki ir priecīgi, ka nonākuši pie manis!» smaida vokālais pedagogs.
***
Ervīns Ramiņš
• Dzimis 1984. gada 1. decembrī Ogrē
• Izglītība: Ogres 1. vidusskola (no 1. līdz 4. klasei) un Ogres mūzikas skolas kora klase, pēc tam Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola, pēc tam Latvijas Mūzikas akadēmija, maģistra grāds instrumentālajā mūzikā
• BJMK Rokskola direktors
• Grupas Laime pilnīga vokālists, grupa izveidota 2006. gada pavasarī
• Diskogrāfija: Dual (2011), LP (2015) un Synergy And Waterlilies (2018)
• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Ieva Reinberga-Ramiņa, meita Kora (6 mēneši). «Baigais žipčiks! Pagaidām izskatās, ka viņai ir gan sportisks, gan arī muzikāls talants, tiesa, sportiskais vairāk. Taču arī mūzika patīk - kad spēlēju ģitāru, atvērtu muti skatās,» joko Ervīns.