Nākamās nedēļas nogalē, 12. un 13. jūlijā, Bauskā risināsies tradicionālais kantrimūzikas festivāls – šogad jau divdesmito reizi. Pēc divu gadu pārtraukuma tā producenta krēslā ir atgriezies Uldis Ozoliņš, šī mūzikas stila pazīstamākais pārzinātājs latvju zemē.
Jubilejai bija maz laika
Uldis Ozoliņš stāvējis pie paša pirmā Bauskas kantrimūzikas festivāla šūpuļa, taču nesaskaņu rīkotāju starpā dēļ no tā rīkošanas pirms pāris gadiem pagāja malā. «Šos divus gadus strādāju pie kantrimūzikas festivāla organizēšanas Ogrē un jau biju aptuveni saplānojis, kā šis Ogres pasākums varētu izskatīties šogad, taču, kad man rudenī piezvanīja [producents] Mārtiņš Jātnieks un pateica, ka ir iespējas atgriezties Bauskā, biju ļoti priecīgs. Notika konkurss, kur tika izskatīts mūsu festivāla projekts, un mums laimējās. Zaļo gaismu tā rīkošanai saņēmām ap Jaungadu,» skaidro Uldis. Lai gan šis ir jubilejas festivāls, īpašas pārmaiņas tā tradicionālajā programmā nemana - tāpat divas dienas, tāpat uz skatuves kāps gan pašmāju ansambļi no Dakotas līdz Sestajai jūdzei un Klaidonim, tāpat būs vairākas labas ārzemnieku brigādes ar britu izpildītāju Sāru Džoriju un The Next Level priekšgalā. «Mēs ar Mārtiņu vienojāmies par jaunu programmas salikumu: pirmā diena - tradicionāls kantri, ko veidoju es, bet otrajā Mārtiņš - americana, modernais kantri, r&b, western swing, kantriroks. Šeit mēs redzam iespēju uzrunāt krietni vien jaunāku auditoriju. Ja sanāks, tad nākamajā gadā pie mums spēlēs arī Latvian Blues Band - labi atbilst americana formātam, un viņus noteikti vēlētos redzēt arī Bauskā.»
Šogad hedlainera loma uzticēta Sārai Džorijai, kura uzstāsies sestdien. Vēl varētu atzīmēt kantriroka grupu no Krievijas Country Hell - viņiem Bauskas skatuve būs atvēlēta piektdien. «Ja runājam par festivāla vēsturi šo divdesmit gadu griezumā, tad augstākais punkts un titulētākā brigāde, protams, bija grupa Asleep At The Wheel, kuriem uz to brīdi bija deviņas Grammy balvas. Vēl arī Bellamy Brothers, kuri gan ir bez Grammy, toties pēc izplatīto skaņuplašu skaita Eiropa un Āzijā ir vadošie - Ķīnā vien viņiem pārdoti kādi astoņi miljoni albumu kopiju. Kurā vietā festivālu topā liktu Džoriju? Piecniekā noteikti! Pirmajā vietā Asleep At The Wheel, otrajā vietā būtu grupa no Kanādas South Mountain, trešajā vietā laikam varētu likt T. G. Braunu, ceturtā būtu Džorija un tad varbūt Badijs Džūels no Amerikas,» savu topu izveido Uldis. «Džorija ir angliete, izcila steel ģitāriste, kura nespēlē tikai kantri un piedalījusies vismaz 200 dažādos projektos, tostarp ar Elkiju Brūksu, Pīteru Geibrielu. Pēdējais projekts bija kopā ar Londonas Simfonisko orķestri ieskaņotais Fleetwood Mac albums Rumours. Viņa ir fantastiska, es viņu noteikti gribētu atzīmēt kā mūsu lielāko hedlaineru.»
Ar Vudstokas iedvesmu
Pats pirmais festivāls risinājās 1999. gadā Bauskas pilsdrupu estrādē, un kopš tiem laikiem Country Bauska piedalījušās 26 pašmāju grupas, kā arī aptuveni pussimt apvienību no ASV, Kanādas, Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, Beļģijas, Krievijas, Polijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas un citām valstīm.
«Es šim festivālam gatavojos ilgi,» pirmsākumus atminas Uldis. «Pēc konservatorijas pabeigšanas braukāju apkārt pa Latviju un rīkoju dažādus Ielīgosim Latvijā! un tāda veida koncertus, organizējām arī trimdas latviešu koncertus. Es biju apbraukājis Latvijas estrādes un apskatījis šīs vietas, redzējis dažādus festivālus Lietuvā un arī Igaunijā, un bija doma tā lēnām, lēnām veidot savu festivālu. Turklāt tolaik man Latvijas radio 2 ēterā sākās kantrimūzikas raidījums, līdz ar to bija ļoti viegli uzrunāt potenciālos apmeklētājus - jau bija sava platforma. Man bija savs redzējums, kādu es vēlētos šo festivālu, un arī par tā rīkošanas vietu es aptuveni stādījos priekšā. Noskatījos filmu par Vudstoku un nodomāju - lūk, šādi tas varētu izskatīties, koncerti telšu pilsētiņas ielokā!» Starp citu, Bauskas festivāls bija pirmā vieta Latvijā, kurā bija telšu pilsētiņa - pat Liepājas dzintarā katrs dzīvoja, kur vien varēja vai gribēja, bet teltis slēja turpat kāpās. «Aizbraucu uz Bausku pie toreizējā mēra Jāņa Teikmaņa - viņš bija dzirdējis radio manus raidījumus, līdz ar to neklātienē jau bijām pazīstami. Ar putām uz lūpām, pārliecināts par 200%, stāstīju viņam par savu ideju, un viņam tā patika. Izstāstīju savu koncepciju, vietējā vara bija ļoti atsaucīga un uzreiz [festivāla rīkošanai] piesaistīja arī Bauskas kultūras namu un tā darbiniekus, atsaucība bija fantastiska! Līdz ar to bija ļoti viegli strādāt.»
Uldis Ozoliņš atzīst, ka sākotnēji neesot pat cerējis, ka Country Bauska varētu kļūt par tik ilggadīgu pasākumu (kaimiņi lietuvieši Visaginas festivālam gan šogad svinēs jau 25 gadu jubileju): «Pieņemu, ka ļoti labi nostrādāja tā datumi, jo mēs ar savu jūlija otrās nedēļas nogali tikām starptautiskajā kantri kalendārā. Līdz ar to cilvēki jau gadu iepriekš, savu vasaru plānojot, varēja savā kalendārā ierakstīt braucienu Bausku. Lietas virzījās ļoti strauji, bija ļoti liela atsaucība no lietuviešiem un igauņiem, braucām uz mūzikas gadatirgiem Vācijā, apmeklējām dažādus festivālus, turklāt ar laiku sāka attīstīties kontakti ar ASV mūziķu menedžmentu. Mana personīgā datu bāze sastāv no vairāk nekā 500 sastāviem, ar kuriem varētu runāt par iespējamo dalību Bauskas festivālā.» 1999. un 2001. gadā Uldis bijis arī kantrimūzikas citadelē Amerikā. «Tā bija milzīga skola! Un arī daudz jaunu kontaktu. Tur satiktie producenti no Vācijas, Norvēģijas un citām valstīm man daudz iemācīja, kam pievērst uzmanību, šāda veida festivālus rīkojot. Izvēloties festivālus, kurp doties, skatos uz tur pieejamajiem māksliniekiem. Piemēram, šogad arī izvēle svārstījās starp Mrangovu Polijā vai Silkeborgu Dānijā: lai gan pēdējais skaitās kvalitatīvāks, došos uz Poliju, kur būs Alvins Lī un Derils Vorlejs, ceru kādu no viņiem uzaicināt uz festivālu. Nevienu sastāvu neaicinu [uz festivālu], ja neesmu to redzējis dzīvajā - šajā jomā man ir bijusi bēdīga pieredze, ar norvēģu dziedātāju Heidi Haugi uz šāda grābekļa jau esmu uzkāpis. Šajos laikos studijā iespējams sagatavot ierakstu, kas reālajā dzīvē ir pilnīgi citāds.»
Ar kantri saslimis nemanāmi
Pats kā mūziķis Uldis praktiski nav darbojies: «Mēs medicīnas skolā bijām savākusies puišu grupiņa, kur mēģināju iemācīties spēlēt basģitāru, taču man patika arī dziedāt, un to bija grūti apvienot, es kaut kā to nepratu. Līdz dienestam padomju armijā vēl mazliet padziedāju, bet tas arī viss,» viņš stāsta. «Man vienmēr ir patikusi mūzika - klausos gan roku, gan blūzu, gan džezu, apmeklēju arī ļoti dažāda stila koncertus, tostarp operu. Jau bērnībā klausoties latviešu mūziku, ļoti patika Čikāgas piecīši, kuriem bija interesanti teksti un jauka mūzika, un tikai vēlāk sapratu, ka starp tām ir Kenija Rodžersa, Džona Denvera un Krisa Kristofersona kompozīcijas. Savulaik mēs ar Ēriku Niedru strādājām Radio 2, un mums kā dīdžejiem bija izveidota Albuma stunda, kuras laikā vari stundu stāstīt par kādu konkrētu albumu. Un reiz man Ēriks saka - klausies, tu kaut kā esi baigi pavilcies uz kantri! Es pats nemaz to nejutu, jo tiešām klausos ļoti dažādu mūziku! Ir n-tie sastāvi, kas man patīk - Deivids Bovijs, Electric Light Orchestra, roks utt. Kā es uz to kantri aizgāju, nezinu, tas laikam bija ģenētiski iekodēts,» smejas Uldis.
Ar festivāla attīstību tā idejiskais autors ir apmierināts. «Protams, katru gadu ir braukts uz līdzīgiem festivāliem, no kuriem esmu smēlies idejas, kuras ievietot arī savā projektā, bet pamata uzbūve nav mainījusies - koncentrēti koncerti divās pēcpusdienās. Ir tādi festivāli, kas notiek no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet, ja kāds sastāvs neinteresē, tad īsti nav ko darīt. Labāk koncentrēties uz labiem un kvalitatīviem sastāviem, kuru ir skaitliski mazāk, toties programma ir baudāmāka,» uzskata Uldis, kuru viena lieta gan šo gadu gaitā ir pārsteigusi: «Pilnīgi par to nebiju domājis, un tāds arī nebija mērķis, ka šis festivāls izveidosies par tādu kā ģimeņu pasākumu - daudzi brauc ar bērniem, notiek pat kaut kas līdzīgs skolu salidojumiem. Zinu vienu konkrētu skolu, no kuras vienas klases brauc 10-12 absolventi ar savām ģimenēm un bērniem, aizņemot telšu pilsētiņā lielu teritoriju. Viņiem tas ir kā salidojums, es pat nezinu, vai visi vispār aiziet līdz estrādei un paskatās, kas tur notiek, jo gana labi jūtas šajā telšu pilsētiņas pļavā. Tas arī nav slikti.»
Uldis Ozoliņš
Dzimis 1953. gada 26. septembrī Rīgā;
Izglītība: Rīgas 49. vidusskola, Rīgas 2. medicīnas skola. «Pēc izglītības esmu feldšeris. Mācījos arī medicīnas institūtā, taču to nepabeidzu. Pēc tam pabeidzu Latvijas Mūzikas akadēmiju, tolaik konservatoriju, masu pasākumu režijas specialitātē»;
Bauskas kantrimūzikas festivālu organizators no 1999. līdz 2016. gadam un no 2018. gada. 2016. un 2017. gadā rīkoja Ogres kantrimūzikas festivālu Country Island;
Latvijas Kantrimūzikas asociācijas prezidents no 2001. līdz 2010. gadam. «Asociācija beidza pastāvēt, jo pašiem mūziķiem nebija vēlmes darboties»;
Hobijs: pastmarkas.
