MŪZIKA: Par sievietes būtību
Šonedēļ ceļā pie klausītājiem dodas komponista Jāņa Lūsēna un dziedātājas Inetas Rudzītes jaunais dziesmu cikls Manā varā – tas tapis uz izcilu mūsdienu latviešu dzejnieču (tieši dzejnieču!) radītā pamata.
Ar 14 latviešu dzejniecēm
Pirmais jaunā dziesmu cikla Manā varā koncerts būs jau sestdien, 10. februārī, Mālpils muižā. Samtainās balss īpašnieces Inetas Rudzītes un elitārā komponista Jāņa Lūsēna radošais tandēms šķiet mazliet neierasts. «Man bija ambīcijas sevi attīstīt kvalitatīvākā mūzikā, savukārt Jānim, kā jau radošam cilvēkam, vienmēr ir bijusi vēlme radīt kaut ko jaunu,» par tā rašanos stāsta Ineta. «Kad tikāmies, nolēmām, lai šī sadarbība neapstājas tikai pie kādas vienas iedziedātas un radiostacijā palaistas dziesmas, lai tas ir kaut kas vairāk. Protams, nebija tā - viss, tagad veidojam ciklu par sievieti! Process bija ilgs, taču tad Jānim radās ideja, ka līdz šim latviešu mūsdienu dzejnieces nav pietiekami izceltas un aktualizētas, savukārt man kā sievietei droši vien būtu interesanti izdziedāt dziesmas par sievietes būtību. Lielākoties visi dzied tikai par mīlestību, bet tieši tas, kāda var būt sieviete - gan māte, gan sieva, gan dažkārt arī mīļākā vai draudzene utt. -, vienā dziesmu ciklā nav bijis apkopots,» pauž Ineta. «Lūdzām palīdzību rakstniecei Norai Ikstenai, kura no latviešu dzejnieču krājumiem atlasīja Jānim dziesmu radīšanai nepieciešamo dzeju, kurā atspoguļota sievietes būtība, un Jānis uz šīs dzejas pamata radīja mūziku. Šis ir stāsts par mani, par jebkuru latviešu sievieti un par 14 latviešu dzejniecēm.» Bet tad taču veči uz koncertiem neies?! «Nē, vīriešiem uz šiem koncertiem ir jānāk tāpēc, lai mēģinātu labāk izprast sievieti!» smejas Ineta. «Arī pats Jānis saka, ka viņam sieviete vienmēr bijis liels noslēpums.»
Šajā ciklā pārstāvētas visdažādākās dzejnieces, sākot no Vizmas Belševicas un Annas Rancānes, līdz pat Veltai Sniķerei, Mārai Zālītei un Liānai Langai. Pēc Mālpils nākamie koncerti būs 14. februārī Alūksnē, 17. februārī Mazmežotnes muižā, 8. martā Madonā, 9. martā kultūras pilī Ziemeļblāzma un 10. martā Dikļu pilī. Lai gan izvēlētās vietas liek domāt par šiem kā intīmāka rakstura koncertiem, «programma nav klusinātos vai meditatīvos toņos, dažas dziesmas ir pat ļoti ekspresīvas», norāda Ineta Rudzīte.
Islandes pārstāve latvju zemē
Pašlaik klajā jau nācis arī dubultalbums ar programmā Manā varā iekļautajām dziesmām. «14 dziesmu latviešu valodā, savukārt otrajā diskā šīs pašas dziesmas ir pārtulkotas ziemeļvalstu valodās. Tā bija Jāņa ideja,» skaidro Ineta. «Latvijai ar ziemeļvalstīm vienmēr ir bijusi cieša saikne un sadarbība, līdz ar to tālākais plāns ir iepazīstināt Zviedriju, Somiju, Norvēģiju un citas valstis ar šīm latviešu dzejniecēm, lai šī programma izietu arī starptautiskā apritē.» Četras dziesmas ir islandiešu valodā, pa divām - zviedru un somu valodās, tāpat arī pa dziesmai dāņu, norvēģu, lietuviešu un igauņu valodās. Tekstus tulkojuši profesionāli atdzejotāji, bet visas dziesmas iedziedājusi pati Ineta. «Esmu ielauzījusies sarežģītajās ziemeļvalstu valodās,» palepojas dziedātāja. «Izruna ir ļoti grūta, taču atradu speciālistus attiecīgajās jomās un mani konsultēja. Izveidojās ļoti interesanta sadarbība. Piemēram, uz somu valodu tulkoja Mirja Hovila, kura pati ir somiete, taču perfekti zina latviešu valodu. Visgrūtāk gāja ar dāņu valodu, tās izruna ļoti atšķiras no rakstītā, savukārt pārējās man kā dziedātājai bija vienkāršākas - es labi uztveru valodu, man šajā ziņā ir laba auss. Piemēram, islandieši teica, ka ļoti labi sanācis, visu var uztvert un saprast.»
Šo programmu paredzēts piedāvāt dažādos ziemeļvalstu festivālos, un, piemēram, Islande jau izteikusi vēlmi to pieņemt. «Līdz ar to šobrīd ir tikai tehniskas dabas jautājums, kā mēs tur aizbrauksim un kad mēs tur uzstāsimies,» ir pārliecināta Ineta. «Islande it kā ir maza valsts, taču tajā notiek daudz festivālu: islandiešiem ļoti patīk dziedāšana, viņiem ir augsti attīstīta bardu kultūra, tāpēc viņi ļoti ieklausās dziesmu vārdos un dzejā. Daudz mūzikas tiek radīts tieši uz dzejas pamatiem, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo daudzi mūsdienās koncentrējas tikai uz populāras mūzikas radīšanu, bet dzeja šā procesa laikā tiek zaudēta.» Starp citu, nav brīnums, ka Ineta kā pirmos sadarbības partnerus atradusi islandiešus - viņa ir šīs valsts Goda konsule Latvijā. «Tas ir goda amats, taču, tā kā Latvijā nav Islandes vēstniecības, tad pienākumi būtībā ir tādi paši kā vēstniecībās strādājošajiem. Kāds pazaudējis pasi, šeit atbraukušie vai dzīvojošie grib piedalīties vēlēšanās - starp citu, tādas viņiem notiek regulāri. Cik nu ir manās iespējās, iesaistos arī dažādu ziemeļvalstu kultūras pasākumu organizēšanā, palīdzu piesaistīt islandiešu uzņēmēju finansējumu. Ja uz šejieni brauks Bjorka? Jā, noteikti stāvēšu pie viņas sagaidītāju trapa kā pirmā!» smejas Ineta.
No šlāgera līdz šansoniem
Pirmo lielāko atpazīstamību Ineta Rudzīte guva kā šlāgermūziķe - 2012. gadā izdotais viņas albums Baltais zieds iemantoja visai lielu klausītāju atzinību. «Es nenožēloju iesaistīšanos šlāgermūzikā! Es vienmēr esmu teikusi, ka šlāgeri ir mūzika tautai, tā ir mūzika, kurai cilvēki grib dziedāt līdzi, un tas taču ir brīnišķīgi!» uzskata dziedātāja, īsumā pastāstot savu karjeras CV: «Esmu dziedājusi, kopš sevi atceros. Jau no mazotnes man nav bijis nekādu problēmu iznākt uz skatuves, noskaitīt dzejoli vai nodziedāt dziesmiņu - dzimšanas dienās, bērnudārzā, skolā. Rīgas 6. vidusskolā biju soliste vietējā ansamblī, apguvu mūziku arī pie vokālajiem pedagogiem. Starp citu, piedalījos arī konkursā Meklējam solisti - tajā pašā gadā un finālā, kad Marija Naumova! Pēc tam likās, ka jānodarbojas ar kaut ko nopietnāku, tāpēc mūzika tika nolikta malā. Iestājos universitātē, Svešvalodu fakultātē, sāku strādāt un veidot savu karjeru pilnīgi citādākā plāksnē. Taču mūzika vienalga bija prātā, turklāt tik un tā visu laiku kāds palūdza padziedāt vai gribēja, lai es kaut kur uzstājos. Tolaik gāju pie vokālā pedagoga Adriana Kukuvasa un izdevām mācību albumiņu ar viņa paša dziesmām. Man nebija ne mērķu, ne lielu ambīciju tikt uz lielās skatuves, tas bija vienkārši sev. Taču, kad esi šajā procesā iekšā, tas tevi ievelk aizvien vairāk. Iesākās sadarbība ar Ivaru Makstnieku, kurš sarakstīja dziesmas albumam Baltais zieds - tas būtībā arī bija nejauši, man nebija apzinātas domas ievirzīties šlāgerī. Tas bija ļoti populārs albums, vēl joprojām dzirdu atsauksmes no cilvēkiem, ka viņiem Baltais zieds ir mīļākā dziesma.»
Pašlaik gan Ineta vairāk pozicionējas kā franču šansonu dziedātāja - kopā ar akordeonistu Kasparu Gulbi programmā La Vie Ne Rose viņa izpilda populāras dziesmas no franču zelta repertuāra, proti, Edītes Piafas, Džo Dasēna, Mireijas Matjē, Laras Fabianas u.c. slavenu solistu dziesmas. «Franču šansoni - tā frančiem ir populāra mūzika, tas pats, kas mums šlāgeri,» saka Ineta. «Ik pa laikam notiek koncerti nelielākos klubos, arī restorānos, kur cilvēks var pasēdēt pie vīna glāzes un nesteidzīgi baudīt franču mūziku. Šajos koncertos stāstu par franču šansoniem un arī katru dziesmu atsevišķi, jo katrai no tām ir savs stāsts,» saka dziedātāja. Starp citu, viņai šansoni tā patikuši, ka to izpratnei speciāli iemācījusies franču valodu.
Brīvajā laikā - ceļotāja un mamma
Bez dziedāšanas Inetai vēl patīk ceļošana. «Man patīk izzināt pasauli. Ceļošana mani ļoti piesaista, lai gan laika trūkuma dēļ nesanāk to darīt bieži.» Vaicāta par iemīļotākajiem galamērķiem, atbilde nepārsteidz - protams, ka Islande un Francija. «Islande ir ļoti skaista, kaut vai dabas ziņā, - iesaku visiem kaut reizi mūžā uz turieni aizbraukt. Pēdējoreiz, kad tur biju, apceļoju ne tikai Reikjavīku un tās apkārtni, bet biju aizbraukusi arī uz Vestmana salām - tās ir ļoti skaistas, mežonīgas un pirmatnējas. Savukārt Francija - man šī zeme vienmēr ir patikusi. Esmu daudz kur bijusi, taču tieši uz Franciju varētu braukt jebkurā gadalaikā un jebkurā brīdī. Pat neskatoties uz to, ka šobrīd tajā notiek lielas pārmaiņas un daudzi turp aizbraucot viļas, jo tur ir ļoti daudz iebraucēju, līdz ar to arī vide valstī diemžēl paliek aizvien nekārtīgāka. Taču es nekad neesmu uz to tā raudzījusies. Daudz kas ir atkarīgs no paša attieksmes, atrodi savu Franciju! Vari apsēsties kādā no āra kafejnīcām, paņemt vīna glāzi un baudīt brīnišķīgos skatus vai arī vienkārši veikalā nopirkt vīna pudeli un aiziet pasēdēt pie Sēnas.» Pret valstīm ārpus Eiropas viņas attieksme gan ir krietni skeptiskāka. «Ņujorka man ne īpaši patika - pat paši amerikāņi saka, ka Ņujorka nav Amerika. Piemēram, Kalifornija man patika, taču Ņujorkā jutu tikai lielu mutuli un mudžoņu, ar cilvēkiem kā patērētāju sabiedrību, kas man nešķita uzrunājoši.» Āzijai dziedātājas vērtējumā tiek vēl zemāka atzīme. «Nē, tās valstis nav manas. Esmu bijusi arī Indijā, bet… Sevi meklēt var arī, aizbraucot uz Kurzemi vai Latgali, turklāt Indijā tāpat sevi neatradīsi - vari tikai uz kādu brīdi no sevis aizmukt. Savukārt Indija - kad redzu, ka tajā pašā ūdenī mazgājas, tajā pašā - dedzina līķus, mani tas nepārliecina. Laikam vienkārši esmu citādāk augusi.»
Savukārt ikdienā viņa ir vienkārši mamma savām meitām Margaritai Annai un Elzai Marijai. «Nodarbojos ar bērnu audzināšanu, un tas nebūt nav viegli. Kad mācāmies braukt ar mašīnu, ejam kursos un mācamies n-tos noteikumus, bet, kad pievēršamies bērna audzināšanai, daži par to, kā izrādās, nav izlasījuši pat nevienu grāmatu,» brīnās Ineta. «Pašlaik man daudz vieglāk klājas ar manu pusaudžu meitu, kurai ir 15 gadu, - mums ir brīnišķīgas attiecības, es katrai mammai novēlu tādas! Mēs daudzas lietas varam vienkārši izrunāt, kas ir ļoti svarīgi. Savukārt otrai meitai ir desmit gadu, viņa dzīvo savā pasaulē, un nepieciešams visu laiku atgādināt, ka ir jādara arī ikdienas lietas - jāiet uz skolu un jāmācās, nevis tikai jādzīvo savā iedomu pasaulē. Elza noteikti būs māksliniece, aktrise un dziedātāja, savukārt Margarita ir vairāk pie zemes - viņa skaisti dzied un spēlē vijoli, tomēr meita grib savu dzīvi saistīt ar dermatoloģiju un skaistumkopšanu,» ar lepnumu stāsta mamma. Arī tā ir sievietes būtība.