Albuma apskats: “Inqognito” - “Ceļojošais cirks”
Pašmāju smagā roka grupa “Inqognito” publicējusi savu otro studijas albumu, ar ko pateicas saviem faniem par desmit kopā būšanas gadiem un atvadās. Un velta to savam biedram, ritma ģitāristam un grupas līdzdibinātājam Kristapam Baķim, kurš nesen diemžēl devies pievienoties debesu supergrupā esošajiem mūziķiem…
Pēc pašu “Inqognito” paustā, grupas saglabājusi nemainīgu virzienu, kas ir “dumpinieciska dūre dziesmu tekstos un pa ģitāru stīgām, tikai šoreiz jūtama arī kāda nobriedušāka un dziļdomīgāka nots”. Visiem ļauts radoši izpausties pilnā apmērā - katram grupas dalībniekam ir vismaz pa vienai sarakstītai dziesmai, bet albumā kopumā tās ir astoņas.
Smagā roka grupa "Inqognito” savu darbību sākusi 2015. gada martā, bet debijas albums tika izdots 2020. gadā. Arī “Ceļojošais cirks” dienasgaismu gaidījis precīzi piecus gadus. Ierakstā piedalījās "Inqognito” vīri Māris Purnis (basģitāra, balss), Artūrs Račinskis (ģitāra, bekvokāls), Kristaps Baķis (ģitāra, balss) un Edgars Zelčāns (sitamie instrumenti), bet dziesmā “Uz kraujas rudzu laukā” taustiņus piespēlējis Jurģis Jurkāns. Arī pie otrā lieldarba, tāpat kā pie pirmā, strādājis skaņu inženieris Valērijs Černejs (“No Fuss Audio”).
Starp citu, par minēto Artūru Račinski - tas ir tas pats Artūrs Račinskis, kurš 1988./1989. gadā spēlēja to laiku vienā no smagākajām (vai pat pašā smagākajā) latvju grupām “Monro” (vēl pirms Jāņa Bukuma parādīšanās sastāvā) un kurš iedziedājis leģendāro hitu “Smagās apkaltās durvis”. Pirmā labā ziņa - viņam pieder autortiesības uz šo dziesmu, tāpēc tā 2020. gada versijā iekļauta arī "Inqognito” versijā, tikai pie dziedāšanas šoreiz nav ticis Artūrs. Otrā labā ziņa - “Smagās apkaltās durvis” ir tik teicams gabals, ka to nav iespējams pilnībā sačakarēt, turklāt "Inqognito” versija nemaz tik slikta nav, vīri ir centušies.
Atšķirībā no debijas albuma, kas bija ļoti “pāķīgs”, otrais albums ir krietni labāks, lai gan arī zvaigznes no debesīm tas negrābs. Noklausīties var ieteikt tādas dziesmas kā ironisko “Tanks”, ar Račinska soloģitāras partijām bagāto “Noguris ceļotājs” (ģitārspēles paraugdemonstrējumus Artūrs gan demonstrē arī citās dziesmās), paskarbo balādīti “Dziļāk purvā” un atmiņā ar kaut ko paliekošu tās stilistisko līdzinieci “Uz kraujas rudzu laukā”, kas gan vairs īsti nav smagais roks, bet tikai roks. Un vēl var ieteikt noklausīties dziesmu “Rozes vārds” - lai saprastu, kādu dziesmu nekad nevajag radīt, iespēlēt, ierakstīt un likt albumā, lai mocītu citus ar tās klausīšanos…
Nedaudz no pašiem mūziķiem. “Par albuma nosaukumu un tā vēstījumu bijām vienojušies jau no pirmās ierakstu dienas. Spēlējam, smejamies, veidojam teatrālu šovu uz skatuves, spožu zobu smaids kontrastē ar nogurumu un dziļām pārdomām, nokāpjot no skatuves. Nojaucam telti, pārbraucam uz nākamo pilsētu, un viss sākas no gala. Tādas ir mūsu dziesmas, tādi esam mēs paši,” vēsta "Inqognito”, piedāvājot plašu stāstu par to, kā viņi ar MI palīdzību tikuši pie albuma titulbildes, taču diez vai tas kādu interesē.
Taču šo vēstījumu noslēdzošās pārdomas gan liek aizdomāties: “Dažkārt situācijas pavēršas neparedzami. Kāds sirreāls un paradoksāls notikums var sniegt iespēju. Tās ir jāizmanto. Mēs griežamies līdzi zemeslodei un dzīvei, un tajā ne vienmēr lietas notiek tā, kā plānojam. Tā ir kā iegriezta monēta ar divām pusēm, diviem pretpoliem. Nemitīgi griežas, un mēs dancojam tai apkārt, jo tā “sliktā puse” allaž tepat aiz stūra.” Atminoties, ka šis ir "Inqognito” (un viņu mūžībā aizgājušā kolēģa) atvadu albums, jāpiekrīt - “sliktā puse” allaž ir tepat aiz stūra…
