Ar koncertu Liepājas klubā Fontaine Palace šo piektdien noslēgsies grupas Jānis Bukums nelielā tūrīte pa Latviju. Tā veikta par godu albuma Ugunslietus angliskās versijas klajā nākšanai.
Jāņa Bukuma albuma Ugunslietus angliskā versija Firerain ierakstu veikalu plauktos parādījās novembra beigās. Pasaules tirgum domātās versijas izdošana kļuva iespējama, pateicoties līgumam ar Vācijas leiblu 7US Media Group/7 Hard. Šī ir vācu mūzikas ierakstu kompānija, kuras tēvs ir pazīstams rokmūzikas aizkulišu darbonis, mūzikas boss un autors Hanss Derers, kurš sadarbojies arī ar tādām grupām kā Metallica, Uriah Heep, Poison, Survivor un citām. «Albuma Ugunslietus angliskās versijas Firerain nodošana klausītāju rokās ir nākamais loģiskais solis mūsu grupas attīstībā. Šis albums ir mūsu mūzikas kvalitatīvs, konceptuāli tīrs un stilistiski vienots turpinājums: enerģisks, inteliģents un spēcīgs stadiona roks. Albumā ir desmit jaunu dziesmu, kuru mūzikas un vārdu autori esam mēs paši - atdzejot dziesmu tekstus angliski, saglabājot to vēstījumu, palīdzēja Diāna Lasinska,» skaidro Jānis Bukums. Jāpiebilst, ka albumā ir arī vienpadsmitā dziesma - grupas Snow Patrol dziesmas Chasing Cars kaverversija.
- Tavas grupas nelielā tūrīte pa Latviju ir finiša taisnē - 9. decembrī Liepājas klubā Fontaine Palace būs pēdējais pasākums tās ietvaros. Ar kādām domām sagaidi šo Liepājas koncertu?
- Man vispār baigi patīk koncerti. Esam pasākuši pa vidu nelielākās vietās uzspēlēt arī [dziesmu] akustiskās versijas - to gandrīz vai varētu saukt par atgriešanos pie saknēm, jo ir ļoti forši uzspēlēt tuvāk cilvēkiem. Liepājā vienmēr bijis labi spēlēt: liela skatuve, salīdzinoši laba skaņa, atsaucīgi cilvēki. Patiesībā tas būs liels notikums, jo šādai mūzikai kā mūsējā ir maz vietu, kur spēlēt.
- It kā prezentējat albuma anglisko variantu, taču koncertos spēlējat latviski.
- Jā, Latvijā spēlējam latviski, bet, ja būs piedāvājumi uzspēlēt ārpusē, tur spēlēsim angliski. Gaidījām, kad iznāks disks, decembrī pabeigsim klipu - mums pašlaik daudz filmēšanas, klipam vajadzētu sanākt dikti smukam -, bet janvārī kompānija solījās piespēlēt booking kantori, kas nodarbojas ar koncertu organizēšanas lietām. Tad sāksim bīdīties arī ar to.
- Kas klipam izvēlējās tieši dziesmu Šī melo?
- Vācu kompānijas pārstāvji palūdza, vai mēs nevarētu sagatavot klipu tieši tai, taču tiešām tā ļoti draudzīgi palūdza - vai mēs nevarētu utt., jo viņi uzskatīja, ka mēs vislabāk varētu sevi pieteikt tieši ar šādu ritmisku dziesmu. It kā dziesma un stils ir tradicionāli, taču tajā pašā laikā citādāka, nekā pierasts.
- Kā jūs nodibinājāt kontaktus ar šo vācu izdevniecību?
- Mēs pie tā strādājām pusotru gadu. Vecais, klasiskais variants, kuram neviens netic - [sūtījām] demo, demo, demo, bija sarakstes, sazvanīšanās, ieteikumi, jautājumi utt. Esam sagatavojuši iespaidīgu promopaketi, kā jau tas šajos laikos pienākas. Ļoti daudzas kompānijas atteica, daudzas atsūtīja pieklājīgas vēstules - sak, ir tuvu, ļoti tuvu, bet… Tomēr nav. Savukārt šie vācieši teica - davai, mēģinām! Zelta kalnus nesolām, bet strādājam kopā un skatāmies, kas mums sanāk. Tā ir neliela kompānija, kas strādā pēc līdzīga principa, kāds šobrīd ir visur pasaulē, - ņem grupu, mēģina to nopārdot kādai lielākai kompānijai un skatās, kas notiek. Ja notiek kāda kustība, tad mēģina piesaistīt lielākus [finansiālos] resursus un šo konkrēto grupu pumpēt tālāk.
- Vai vācieši nepieprasīja nomainīt grupas nosaukumu? Bukums vēl tā, bet Jānis viņiem varētu būt diezgan neizrunājams...
- Nē! Mēs nestartējam uz meinstrīma tirgu, šajā ziņā rokmūzikai ir priekšrocības. Arī skandināviem taču ir mistiski nosaukumi, čaļiem tur arī vārdi ir visvisādi - tas galīgi nevienu vairs nemulsina. Iesākumā mazliet uztraucos par liriku, jo mums nav dziesmu tekstu, mums ir dzeja, taču mūsu teksti ir atdzejoti, lai atbilstu oriģinālam arī pēc teikumu uzbūves. Es biju ļoti priecīgs par atsauksmēm - vācieši teica, ka teksti ir ļoti labi, jo esot jau piemirsts, ka rokmūzikā kāds padzied arī par to, kā viņam iet un kā viņš jūtas, jo šobrīd visi lielākoties dzied par pasaules galu un citām globālām lietām.
- Bet kam tev šī Rietumu tirgus iekarošana, ja gluži labi jūties tepat Latvijā?!
- Mūsu jaunībā to mēdza saukt par idiota sapni (smejas). Man ir Dullā Daukas sindroms, man ir vajadzīgi sapņi un mērķi. Ja es redzu, ka notiek kaut kāda kustība, tad ir vērts turpināt. Redz, mēs šobrīd taisām klipu, jo tam ir pamatojums, ir iznācis albums [angļu valodā]. Ierakstu kompānija izgādāja iespēju publicēties diezgan palielā žurnālā Rock It! - tas ir viens no vecākajiem rokmūzikas žurnāliem Eiropā, iznāk glancētā veidā, uz 98 lapām. Žurnālists bija vairākas reizes noklausījies disku, intervijā uzdeva diezgan komplimentārus jautājumus. Strādājam pie jauna materiāla, lai varētu izdot jaunu albumu 2018. gadā. Lai notiktu virzība, tas burkāniņš deguna priekšā tomēr ir vajadzīgs.
- Ko tu šā burkāniņa galā gribētu ieraudzīt? Kārtīgu rokkoncertu stadionā?
- Protams, labprāt to gribētu, bet līdz tam ļoti garš ceļš ejams. Šobrīd mēs divus gadus šancējam, un sapratu vienu lietu - zināšanas, kas mums šajā menedžmenta jomā ir, nevarētu saukt par zināšanām. Ar tām mēs griestus jau esam sasnieguši. Lai kā cilvēki spītējas un saka, ka producenti nav vajadzīgi, tās ir pilnīgas muļķības. Es redzu, ka jau sen ir vajadzīgi speciālisti - menedžments, producenti. Ir nepieciešami cilvēki, kas zinātu, kas un kā, kuri spētu ar svaigu aci novērtēt iespējas. Labprāt ar šādiem cilvēkiem pastrādātu, bet tad jau redzēs, kas būs tālāk.
- Kā šis tava projekta angliskais sānlēciens sasaucas ar tevis dziedāto par «latvju veci - parasto»?
- Bet albums Ugunslietus taču ir latviski! Un kāpēc gan «latvju vecis - parastais» nevarētu kļūt pazīstams Vācijā?! Priekš latvju veča tas būtu diezgan cienījami, turklāt, es domāju, ka tas ir arī diezgan pareizi - kāpēc latvju vecim būtu tikai jāsēž savā šķūnītī?! Es domāju, ka patiesībā letiņi var izdarīt vella lietas!
