Alise Joste – klusām uz priekšu

Daudzsološā jaunā dziedātāja Alise Joste turpina savu uzvaras gājienu: 6. un 7. oktobrī ieplānotajiem viņas solokoncertiem K. K. fon Stricka villā papildus nācies pievienot uzstāšanos 8. oktobrī. Tik liela bijusi klausītāju interese!

Alusdarītavas bosa vēsturiskajā villā

Solokoncertos Alise Joste izpildīs savu oriģinālmūziku, apvienojot līdz šim izdotajos diskos Alise Joste (2011) un Hardships Are Ships (2015) iekļauto skaņu materiālu - tā būs kā retrospekcija par līdz šim paveikto. Jāatgādina, ka viņas otrais darbs pērn saņēma gan Austras balvu kā gada labākais albums, gan arī Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu Zelta mikrofons labāko dziesminieku albumu kategorijā. Interesanta ir izvēlētā uzstāšanās vieta - maijā tur kamerkoncertus sniedza Shipsea jeb Jānis Šipkēvics. «Kad sāku domāt par saviem koncertiem, sapratu, ka Rīgā nav, kur tos rīkot. Ir pavisam nelielas koncertvietas vai arī tādas, kur var ietilpt teju tūkstotis cilvēku. Šādu apjomu es nevaru aizpildīt, bet nelielās zālītes jau ir par mazu. Piemēram, pērn novembrī koncertēju Kaņepes kultūras centrā, kur ietilpst ap simts cilvēku. Sarīkojām trīs koncertus, taču visi vienalga bija pārpildīti. Šis būs mazs nākamais solītis. Spīķeru vai Dailes koncertzāles telpas ir diezgan lielas, un to īre atbilstoši maksā. Man ir bail uzņemties tādu ieguldījumu, nezinot, kas sanāks, bet šie koncerti ir pašas ar līdzās esošajām palīdzīgajām rokām rīkoti,» stāsta Alise. Programma ieplānota uz pusotru stundu, vairumā dziesmu piespēlēs arī Kārlis Josts un Shipsea. Vai rakstās arī kaut kas jauns? «Rakstās, rakstās!» mundri attrauc Alise. «Gribētu nospēlēt arī kaut ko no jaunumiem, taču nezinu, vai sanāks - Šipsis ir ļoti aizņemts, tāpēc mums nesanāk sanākt uz mēģinājumiem tik bieži, cik gribētos.» Izsaukta uz bis atkārtoti, Alise gan šīs novitātes varētu nospēlēt arī viena pati, tātad - koncertu beigās neganti jāplaudē!

Pēc debijas albuma klajā nākšanas līdz nākamajam nācās gaidīt četrus gadus, taču trešais ripulis, izskatās, tiks izdots žiperīgākos tempos. «Arī otrajam albumam dziesmas visu laiku tapa: kad izdevu pirmo [albumu], man jau bija tik daudz skaņu materiāla, ka varēju izdot arī otro, bet pieklājas ieturēt nelielu pauzīti, nevis uzreiz bliezt ārā nākamo. Taču šī pauzīte ievilkās, un man jau sāka likties - ai, ko tad tur vispār…» atceras Alise. «Šobrīd man gribētos uzlēkt uz viļņa, jo tagad jau ir iedvesma, kad redzi, ka tavs darbs tiek atzinīgi vērtēts, tiek saņemtas balvas. Ir forši kaut ko darīt!»

Vācijas plāni, Lietuvas izgāšanās

Alisei šā gada nogale būs ļoti darbīga - novembrī viņai ieplānoti 11 (!) koncerti Vācijā, tostarp Berlīnē, Minhenē, Hamburgā, Ķelnē, Drēzdenē, Magdeburgā un citur. Protams, uzstāšanās nenotiks milzu koncertzālēs, bet gan kafejnīcās un/vai vīna bāros, kā arī citās nelielākas kapacitātes izklaides vietās, taču arī tas nav maz.

Nelielās ārzemju tūrītēs viņa bijusi arī iepriekš. Braukusi maršrutā Vācija - Austrija - Šveice, paviesojusies arī ziemeļvalstīs un Dānijā, bet nupat uzstājās Lietuvā. «Viļņā bija diezgan pabēdīgi - gan ar apmeklētājiem, gan paša pasākuma organizēšanu,» atzīst Alise. «Cilvēku bija ļoti maz, taču es pret to neiebilstu - labāk mazāk, bet tādi, kuri klausās, nekā vesela čupa, kuriem galīgi neinteresē [uz skatuves notiekošais]. Viļņā notika mūzikas konference Loftas Fest. Viens no koncertiem tika rīkots vēlu vakarā, kad blakus norisinājās ballīte, līdz ar to tas bija pilnīgi bezjēdzīgi, savukārt otrajā blakus skaņoja bungas... Man taču svarīgi, lai sanākušie var izbaudīt šo pasākumu, bet, ja man ir besis un visiem citiem arī, tad nekas labs tur nevar sanākt.» Alise piekrita, ka viņas mūzika āra skatuvei ir nepateicīgs formāts, tomēr ir spēlēts arī dažādos festivālos, piemēram, Labā dabā vai Positivus. «Jautājums ir par to, vai spēj noorganizēt savu pasākumu un nodrošināt māksliniekiem pienācīgus apstākļus, lai viņi varētu pasniegt savu produktu, vai nē. Labs piemērs ir Positivus. Man pirms šādiem koncertiem vienmēr ir stress: sanāks bars ar piedzērušiem cilvēkiem, kuram gan interesē, ko tu tur dari uz skatuves?! Taču šie koncerti bijuši labākie no visiem.» Saprotams, Alisei ir būtiska publikas attieksme, jo savā mūzikā viņa faktiski noliek dvēseli vispārējai apskatei. «Man ir bijuši tādi koncerti, kad nodomāju - viss, eju prom, lai mani uzskata par iedomīgo superzvaigzni, kura neparakstās [uz uzstāšanos], bet tomēr neesmu tā izrīkojusies. Turklāt vienmēr publikā būs cilvēki, kas klausīsies, kaut vai viens. Šim vienam tad arī var muzicēt.»

No sevis neaizbēgsi

Savas dziesmas rakstīt Alise sāka relatīvi vēlu - 20 gadu vecumā, taču mūzikā bijusi jau krietni iepriekš. «Gāju 6. vidusskolā, kas ir pamatskola ar mūzikas novirzienu, deviņus gadus spēlēju flautu. Es to protu, ja vajadzētu, droši vien arī tagad varētu spēlēt, bet nav tā, ka man baigi to gribētos darīt. Beidzu spēlēt, kad man bija 15 gadu. Tad bija gara pauze, kuras laikā man likās, ka es nekad neko nespēlēšu, ka mani tas tracina, un es to negribu darīt. Taču no sevis jau neizbēgsi,» prāto Alise. Ģitārspēli iemācījusies pašmācības ceļā, paralēli rakstot pirmās dziesmas. «Sākums bija ļoti neapzināts un netīšs. Mājās bija ģitāra, vienreiz to pastrinkšķini, otrreiz utt. Es pat nevaru precizēt konkrētu brīdi, kad nonācu līdz sajūtai, ka es varētu rakstīt [dziesmas], pat, sākot to darīt, nemaz to īsti neaptvēru - man vienkārši bija melodijas, kuras spēlēju, bez ambīcijām. Un tad kādā brīdī šīs dziesmas sāka gāzties tā, ka katru dienu varēju kaut ko uzrakstīt, spēj tikai piefiksēt!»

Iesākumā savas dziesmas viņa publicējusi draugos. «Man tur bija kādas 20 dziesmas - ik pa laikam tīklā kādu iemetu, tā viss lēnām krājās.» Tās pamanīja radiodīdžejs Toms Grēviņš, kurš, dziesminieci pašai to nezinot, pieteica I Love You rīkotajam jauno mūziķu konkursam Open Mike. Tas bija 2008. gads. «Viņš man piezvanīja un teica: «Alise, tev būs jāspēlē!» Nu, ja jāspēlē, tad jāspēlē… Pieļauju, ja Grēviņš mani nebūtu uzrunājis, pati nebūtu aizdomājusies, ka ar šīm dziesmām var tikt kaut kur tālāk.» Alise konkursā uzvarēja un balvā saņēma iespēju uzstāties uz ILY skatuves festivālā Positivus. Intervijās gan viņa sūdzas, ka atrašanās uz skatuves ir kā sevis pārvarēšana, kāpēc sevi mocīt?! «Es arī nezinu!» gaiši iesmejas Alise. «Taisnība jau ir, es taču varētu pateikt - viss, man pietiek - un vairāk neko nedarīt. Starp citu, pēc pirmā albuma izdošanas šāda sajūta iekšēji ik pa laikam arī ieskanējās: man šķita, var taču izdot albumu, nospēlēt koncertus un ar to karjeru šajā lauciņā beigt, un darīt tālāk kaut ko citu. Taču dziesmas turpināja nākt, gribējās kaut ko darīt. Lai arī tā mazliet ir sevis spīdzināšana, beigās ir gandarījums, it īpaši, ja kāds pēc tam vēl pasaka vai atraksta, ka paticis. Sajūties kādam vajadzīgs un noderīgs.»

Skatuve maina dzīvi

Alises skatuviskais tēls ir trausls, ēterisks un dvēselisks, dziesmas - ļoti emocionālas, taču ikdienā mūziķe šķiet ārkārtīgi brīva, atraisīta un sabiedriska. Pat neticas, ka viņai varētu rasties diskomforts no atrašanās uz skatuves. «Arī tas ir skatuves nopelns, jo koncerti mani ir iemācījuši izlīst no savas čaulas un runāt ar cilvēkiem, kaut ko uzdrīkstēties. Pirms sāku publiski uzstāties, biju ļoti noslēgta meitene. Skatuve atraisīja. Labi, ka viss tā iegrozījies un esmu ieguvusi sev jaunas kapacitātes, kuru, kā pašai likās, man nemaz nav. Stresiņš pirms uzstāšanās gan joprojām ir. It īpaši pēc tādiem koncertiem kā Lietuvā sāc domāt - bāc, nu kam man tas viss?! Nekad vairs nekur nebraukšu! Ir jāspēj sakoncentrēties, lai tomēr varētu konkrētajā brīdī atkal kāpt uz skatuves.»

Vai izmaiņas personībā neietekmē arī dziesmu noskaņu un saturu? «Es mēdzu piedalīties arī citos projektos, piemēram, spēlēju grupā 100 baltas dvēseles - pilnīgi cits žanrs, kur var izpausties cita mana radošā puse. Vai uzaicina iedziedāt dziesmu projektam Čipsis un dullais - atkal pavisam cits aspekts, The Sound Poets - atkal cits. Līdz ar to šī mana solodaļa paliek tikpat piezemēta, bet citus savas personības aspektus varu izpaust citos projektos un citādos veidos,» skaidro Alise. Jāpiebilst, ka vēl kāds projekts pagaidām nav realizējies - kopdarbs ar vīru Kārli, kurš ir grupas Momend līderis, ģitārists un dziesmu autors, spēlē basģitāru arī grupās The Sound Poets un Laika suns. «Ir klusie, kopīgie plāni, taču līdz tiem nekādi netiekam, jo laiku aizņem citi projekti. Ļoti gribētos kaut ko kopā uzrakstīt. Mums ir līdzīga muzikālā sajūta par to, kas ir forši: man ļoti patīk grupas, kurās spēlē Kārlis, savukārt Kārlim patīk tas, ko daru es. Kad mēģinām darīt kaut ko kopā, tad abiem ir līdzīga sajūta par virzienu, kurā vajadzētu doties. Bet gan kādreiz tam pieķersimies.».