APRITĒ: No kara zonas uz Lucavsalu
Šajās dienās Lucavsalā virmo dzīvība – tur risinās starptautiskais mūzikas festivāls Kubana, kurš uz Rīgu pārcēlies no Krasnodaras novada.
Par festivāla organizatoriem dēvējama Krievijas kompānija Strove–media, kuras ģenerāldirektors ir Iļja Ostrovskis, ietekmīgs mūzikas producents, kura aizgādā ir arī vairākas pazīstamas krievu rokgrupas (pati zināmākā laikam ir Tarakani!). Interesanta situācija – Jaunais vilnis un tamlīdzīgi Krievijas šovbiznesa industrijas haizivju rīkotie pasākumi, lādot Latviju un Jūrmalu, no mums mūk, bet citi atzīst šejieni par gana labu esam! Par Kubana pārcelšanās iemesliem, festivāla formātu, biļešu cenu politiku un situāciju Krievijā – Neatkarīgās intervijā ar Iļju Ostrovski.
– Kāpēc septītajā starptautiskā festivāla Kubana rīkošanas gadā nolēmāt mainīt tā dislokācijas vietu?
– Pirmos sešus gadus festivālu rīkojām Krasnodaras apgabalā, bet 2014. gadā saistībā ar notikumiem Ukrainā mēs nokļuvām it kā starp divām ugunīm: no vienas puses, 50 kilometru līdz Krimai, no otras puses, 300 kilometru līdz Donbasam. It īpaši jau pēc traģēdijas, kas notika ar Boeing pasažieru lidmašīnu [tā tika notriekta virs Ukrainas teritorijas], ārzemju mākslinieki drošības apsvērumu dēļ sāka atteikties pie mums uzstāties. Rezultātā pamatīgi kritās apmeklētība. Iesākumā tika pieņemts lēmums, ka festivālu vispār vajadzētu slēgt, bet pēc tam mums ienāca prātā ideja par Baltijas jūru. Tā vispirms tikām līdz Kaļiņingradai, bet tad – līdz Rīgai.
– Vai tad būtu izdevīgi rīkot pasākumu Kaļiņingradā? Krievijas pilsoņiem taču vajadzētu braukt cauri Lietuvai, tātad vīzas vienalga būtu vajadzīgas!
– Iesākumā mēs veicām pārrunas tieši ar Rīgu, tā bija mūsu pirmā ideja. Taču pagājušā gada beigās Krievijā notika visai nopietns ekonomiskais kolapss, rublis attiecībā pret eiro piedzīvoja pamatīgu kritumu. Rīgas vadība uztraucās, ka cilvēki no Krievijas nevarēs atļauties braucienu uz eirozonu, tāpēc mūsu izvēle nosliecās par labu Kaļiņingradai. Mums citu variantu arī nemaz nebija, jo Kubana vienmēr tiek rīkots pie jūras, un mēs vēlējāmies šo tradīciju saglabāt. Krievijā bez Melnās jūras un Azovas jūras, kā zināms, citu silto jūru nemaz arī nav. Tiesa, Rīgā beigu galā arī nonācām ne pie jūras, taču tā te ir ar roku aizsniedzamā attālumā, tāpēc uzskatām, ka festivāls tomēr tiek rīkots pie jūras.
– Kā nonācāt līdz Lucavsalas variantam? Teritorija gan plaša, taču diezgan neapgūta, arī piebraukšana neērta.
– Meklējām teritoriju pie jūras, izbraucām gar Rīgas līča piekrasti. Diemžēl piemērotu vietu neatradām, un Rīgas mērs [Nils] Ušakovs mums piedāvāja izskatīt Lucavsalas variantu. Iesākumā bijām iecerējuši to rīkot salas ziemeļu daļā, tas ir, parku zonā, taču pēc tam kopīgi ar Rīgas domi pieņēmām lēmumu, ka, lai netraucētu rīdziniekiem atpūsties, organizēt festivālu salas neapdzīvotajā teritorijā. Tā tiks sagatavota, cik saprotu, pilsētas plānos nākotnē tur iekārtot papildu zaļo zonu. Salu tilts remontā? Jā, bet tas taču funkcionē, nedomāju, ka tā būs pārāk liela problēma, lai gan, protams, kaut kādi korķi var veidoties – kā jau vienmēr, kur ir liels daudzums cilvēku.
– Bet kāpēc ne Sanktpēterburgā?
– Sanktpēterburga ir [kultūras] galvaspilsēta, un brauciens uz turieni Krievijā netiek uztverts kā piedzīvojums vai tūrisma ceļojums. Bet mēs tomēr esam ne tikai muzikāls, bet arī tūrisma pasākums – festivāla laikā cilvēki bieži vien pavada arī savus atvaļinājumus. Šā iemesla dēļ, protams, ir interesantāk braukt uz neparastākām vietām. Bet Pīters – tā tomēr krievu cilvēkam ir pārāk tradicionāla atpūtas vieta, ar to nevienu nepārsteigsi. Tāpēc mēs variantus ar festivāla rīkošanu šajā pilsētā nekad neesam pat īsti izskatījuši.
– Kaļiņingradā jums atteica festivāla rīkošanu, jo «jaunieši nodzeras, lieto narkotikas» – tāds bija baznīcas viedoklis. Kāpēc tik liela un būtībā nepamatota pretestība?
– Šī nav tikai Kaļiņingradas problēma, tāda situācija valda visā Krievijā. Tas notika vienā brīdī un ātri, taču tajā pašā laikā nemanāmi. Kādā brīdī visa Krievijas kultūras politika nomainīja savus vektorus virzienā uz tā sauktajām tradicionālajām kultūras vērtībām – pie mums tas tiek dēvēts tā. Runājot par šādām vērtībām, pareizticīgo baznīcai un vēsturiskajām saknēm ir ļoti nozīmīgs vārds. Kad mēs sākām 2009. gadā rīkot Kubanu, festivāls, uz kuru atbrauc mākslinieki no visas pasaules un kuru apmeklē tūkstošiem viesu, bija tas, kas mūsu valstij vajadzīgs, bet 2015. gadā tas jau tiek pasniegts par tādu, kas Krievijai tieši nav vajadzīgs. Līdz ar to varas struktūru, sabiedrisko organizāciju un baznīcas izmantotā retorika lielākoties virzās tieši tajā pašā virzienā, kurā Krievijas valsts kultūrpolitika kopumā. Bet mēs iekļuvām tieši šajā straumē – pirmie, taču, es domāju, galīgi ne pēdējie. Piemēram, pērn pareizticīgās baznīcas aktīvistu protestu rezultātā Maskavas festivālā tika atcelta Merilina Mensona uzstāšanās, lai gan, pēc manām domām, viņš vairāk uztverams kā komisks personāžs, šovmenis, kurš nav jāuztver nopietni. Taču tāda veida rokmūzikas izpausmes šajās dienās vienkārši vairs nesaprot un nevēlas to darīt.
– Vai nebija bažu rīkot festivālu Latvijā, ja ņemam vērā to, kas pērn notika ar Jauno vilni un uz to uzaicinātajiem mūziķiem? Liela daļa Krievijas šovbiznesa industrijas pārstāvju mūk no Latvijas, bet jūs tieši otrādi – dodaties šajā virzienā!
– Pirmkārt tiem, kas mūk, ir uz kurieni bēgt (smejas). Comedy Club, KVN un citiem pasākumiem, kas pameta Jūrmalu, deva brīvas teritorijas un iededza pilnīgu zaļo gaismu Krievijā. Mums ir nedaudz pretēja situācija. Turklāt ir ļoti interesanti, ka Jaunais vilnis no Jūrmalas pārvācās uz Sočiem, kas ir Krasnodaras apgabals, Comedy Club – turpat, savukārt KVN pārcēlās uz Kaļiņingradu... Īpatnēji. Savukārt mums – no kā te baidīties?! Visi taču zina, ka minētajiem pasākumiem šeit ilgi bija labi un komfortabli. Jā, notika nepatīkams incidents, par kuru acīmredzot minēto pasākumu rīkotāji apvainojās. Esmu to jau teicis un varu atkārtot arī tagad – tā ir liela muļķība, ka toreiz dažiem krievu māksliniekiem tika atteikta iebraukšana Latvijā, taču tā bija abpusēja muļķība. Jebkuri ierobežojumi, kas skar kultūru Latvijā vai Krievijā, manuprāt, ir absurds. Politikas norises nedrīkst pārsviesties uz kultūru, bet, ja kādam kultūras cilvēkam ir viedoklis attiecībā uz kādiem konkrētiem notikumiem, viņam ir tiesības to izteikt tāpat kā jebkuram. Ja kādu no Kubana dalībniekiem kaut kādu iemeslu dēļ neielaidīs Latvijā – lai gan es mūsu dalībnieku sarakstā neredzēju nevienu, kas jūsu valstī jau iepriekš nebūtu bijis –, tad domāsim, ko darīt, risināsim situāciju. Krievijas klausītāji vēlas uz šejieni braukt, protams, ārvalstu pases, Šengenas vīzas – tas viss ir saprotams.
– Starp citu, kā klausītāji no Krievijas kārtos vīzu jautājumu? Tas parasti ir diezgan problemātisks.
– Jā, apmeklētību tas droši vien samazinās, bet – ko darīt?! Latvijas Ārlietu ministrija mums izrādīja lielu pretimnākšanu, par ko viņiem liels paldies. Ieguvām vīzu saņemšanas atvieglojumus un to nosacījumu vienkāršošanu. Tā, piemēram, Kubanas apmeklētājiem no Krievijas nav nepieciešams uzrādīt viesnīcu numuriņu rezervāciju, pietiek ar festivāla telšu pilsētiņu, tāpat samazināts arī iebraukšanai valstī nepieciešamais līdzekļu minimums, kuram vajadzētu būt līdzi festivāla apmeklētājiem. Paātrināts arī vīzu izsniegšanas process, šis jautājums tiek izskatīts ārpus kārtas. Nekā pārmērīga, taču tas ir ļoti patīkami un noderīgi.
– Dārgas biļetes, uz četrām dienām 100 eiro. Pie mums vēl neviens populārās mūzikas festivāls līdz šim nav bijis tik dārgs, ja neskaita pompozo Jauno vilni, protams.
– Jā, man jau ir stāstījuši, ka biļetes pēc jūsu vietējiem mērogiem ir dārgas... Krievijai tās nav dārgas – kā zināms, Krievijā viss maksā dārgāk. Ja ņem mūsu rubļa kursu, biļete Krievijā maksā pat dārgāk nekā Latvijā: pie mums vienas dienas biļete maksā 3000 rubļu, kas ir 50 eiro, pie jums – 40 eiro. It kā biļešu cena būtu nepieciešama lētāka, taču daudzi cilvēki Krievijā biļetes bija iegādājušies jau iepriekš, cenas samazināšana būtu netaisnīga attiecībā pret viņiem. Ja rīkosim šeit festivālu tradicionāli, tad, protams, pārskatīsim cenu politiku. Turklāt parēķināsim citādi: ja visa festivāla laikā var noklausīties aptuveni 30 māksliniekus, tātad par katru samaksāsi pa trim eiro, ne uz vienu koncertu par šādu summu tikt nav iespējams! Ja klausīsies tikai piecus savus iemīļotākos māksliniekus, tad vienalga sanāks, ka biļete maksās 20 eiro, kas jau ir pilnīgi adekvāta cena.
– Jums ir diezgan īpatnēja programma, piemēram, vienā dienā tik atšķirīgi izpildītāji kā Ļevs Ļeščenko, HIM un Hollywood Undead, tāpat ir islandiešu Gus Gus un reperi no D12... Vai Kubanā vienmēr tā ir bijis, vai šāda pieeja attaisnojusies?
– Tā ir Kubanas specifika – lai gan mūs vienmēr godājuši par rokfestivālu, te vienmēr ir bijusi gan elektronika, gan pops, gan roks, tāds muzikālais mikslis. Man šķiet, tā arī ir festivālu priekšrocība, ka vari paklausīties visu muzikālo spektru. Jā, protams, līdz ar to pie mums ir arī visdažādākā auditorija. Baltijas valstīs festivālu rīkošanas tradīcijas gan laikam ir nedaudz citādas. Piemēram, Igaunijā nedēļas nogalē notika festivāls, kuram bija elektroniskās mūzikas ievirze, jūsu Positivus Festival ir tāds, ko mums Krievijā dēvē par hipsteru formātu. Savukārt mēs pēc savas ievirzes laikam tomēr esam vairāk roka pasākums, lai gan programma ir ļoti daudzveidīga. Par Ļevu Ļeščenko. Savulaik mums festivālā parādījās tradīcija katru gadu uzaicināt arī kādu pārsteidzošu speciālo viesi, kas absolūti neierakstās festivāla formātā. Piemēram, 2011. gadā uzstājās Mihails Bojarskis – viņš iznāca vienatnē uz skatuves savā slavenajā cepurē un ar ģitāru un būtībā pilnībā saplosīja pūli! Tas bija eksperiments, kas attaisnojās, jo bija lieliska gaisotne. Pēc tam Kubanā uzstājās Jurijs Antonovs, pērn ar fantastisku koncertu pabija Valērijs Ļeontjevs. Jā, Ļevs Ļeščenko dzied arī dziesmu Ģeņ pobedi, cik zinu, viņš arī Rīgā Uzvaras dienā ir bijis, bet viņam ir daudzas brīnišķīgas dziesmas, kuras cilvēki vienmēr dzied korī līdzi. Latvijas jaunieši droši vien nav īpaši pazīstami ar šī mākslinieka daiļradi, taču Krievijā viņu atceras un ciena. Starp citu, viņš ir viens no nedaudzajiem māksliniekiem, kurš pēc mūsu pārcelšanās uz Latviju festivālu publiski aizstāvēja: kad mums sākās uzbrukumi par to, ka, lūk, Jaunais vilnis [aizbrauca no Jūrmalas], bet jūs pārceļaties uz Latviju, Ļeščenko bija pirmais, kurš pateica, ka neredz tajā ne mazāko problēmu, ka viņš obligāti atbrauks uz Latviju un ar lielāko prieku te uzdziedās.
– Kad festivāls svinēja piecu gadu jubileju, uz to ieradās aptuveni 200 000 klausītāju. Kā jūs domājat, cik varētu ierasties Latvijā? Un procentuāli cik no tiem varētu būt bijušo NVS valstu klausītāji, bet cik – no Latvijas?
– Grūti prognozēt, jo strādājām absolūti ekstremālā režīmā. Festivāla pārcelšana notika burtiski mēnesi pirms tā sākuma – nedomāju, ka kāds kādreiz ir šādos tempos organizējis tik liela mēroga pasākumu. Līdz ar to konkrēti nezinām, cik cilvēku no Krievijas pārplānos savus maršrutus un atbrauks uz Latviju, tāpat mēs nezinām, kāds ir Baltijas valstu auditorijas potenciāls. Ļoti maz laika bija reklāmai. Ar laiku, ja te nostiprināsimies, esmu pārliecināts, ka uz Kubanu brauks apmeklētāji gan no Eiropas, gan Baltijas valstīm. Pašlaik kaut ko neņemos prognozēt. Protams, cilvēku būs ievērojami mazāk, nekā esam raduši redzēt, bet ar kaut ko jāsāk.
VIEDOKLIS
Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild
Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs.
– Vai Rīgai nepieciešams šāds uz Krievijas publiku tendēts festivāls Kubana? Ko Rīgas pilsēta iegūst no šāda festivāla?
– Bija zināms, ka šis festivāls meklē jaunu mājvietu Baltijas jūras krastā. Rīga ir ieinteresēta tūristu pieplūdumā un kultūras dzīves bagātināšanā, tāpēc organizatoru uzmanība tika vērsta uz labvēlīgajiem apstākļiem Latvijas galvaspilsētā. Jāatzīmē, ka festivālā lielākā daļa mākslinieku ir no ASV un Eiropas Savienības, tāpēc būtu pārsteidzīgi izdarīt secinājumus par mērķauditoriju. Savu iespēju robežās palīdzēsim, lai festivāls kļūtu par tradicionālu Rīgas pasākumu, kas būtu tendēts arī uz Latvijas un Rietumeiropas publiku. Rīgas un citu pašvaldību pieredze rāda, ka šādi pasākumi ne tikai piesaista tūristus uz pašu pasākumu, bet mudina viņus atgriezties šeit arī citreiz.
– Kā Rīgas dome nonāca ar organizatoriem pie vienošanās par pasākuma organizēšanu tieši Lucavsalā? Kādi ir domes ieguldījumi šī festivāla organizēšanā?
– Lucavsala bija labs variants, jo mēs jau iepriekš tur plānojām sakārtot vidi dažādu publisku pasākumu rīkošanai, tostarp ierīkot koncertu laukumu. Kubana tikai paātrināja mūsu plānus. Pēc festivāla turpināsies jau iepriekš plānotie Lucavsalas labiekārtošanas darbi. Rīgas dome nepiedalās festivāla organizēšanā, pašvaldība sakārto norises vietu, kas turpmāk noderēs citu pasākumu rīkošanai. Rīga būs ieguvusi par vienu sakoptu teritoriju vairāk.
– Vai festivāla rīkošana šajās brīvdienās nedraud ar pamatīgiem transporta kustības apgrūtinājumiem uz remontējamā Salu tilta, turklāt vēl ņemot vērā to, ka daudzi rīdzinieki brīvdienās dosies Jūrmalas virzienā?
– Uz Salu tilta tiks izvietotas īpašas norādes – kā nokļūt uz festivāla norises vietu, lai apmeklētāji lieki nemaldītos. Pašvaldība arī lūgusi policiju papildus pieskatīt tilta remontdarbu zonu, lai tajā neiekļūtu nepiederošas personas. Festivāls pārsvarā noritēs brīvdienās, un šobrīd ir atvaļinājumu laiks, tādēļ īpašiem satiksmes apgrūtinājumiem nevajadzētu būt.
– Vai pats apmeklēsiet šo festivālu? Ja jā, tad kura grupa/izpildītājs interesē visvairāk?
– Jā, festivālu apmeklēšu. Noteikti ieradīšos uz grupas Leningrad koncertu.