«Rakstīt un vēlreiz rakstīt mūziku – es to daru un gribu darīt arī turpmāk; tik ilgi, cik man būs spēka,» saka mūziķis Dons. Rīt un parīt koncertos Dzintaru koncertzālē viņš noslēgs albuma Varanasi ciklu, lai jau septembrī dotos uz Sibīriju pierakstīt materiālu nākamajam studijas ierakstam.
2014. gads mūziķim līdz šim pagājis Varanasi zīmē. Viņš teic, ka ir patīkami, kad paveiktais darbs ir cilvēku novērtēts, tomēr tas nav pašmērķis, bet gan iedvesmas avots turpmākai radīšanai. «Mēs rakstām mūziku, kas mums pašiem patīk; izdzīvojam un izbaudām brīdi, kad to radām, dzirdam un spēlējam koncertos. Pārējais ir mazi, patīkami bonusi,» viņš atbild, kā uztver spējo popularitātes vilni, ko pats vairās tā dēvēt.
Vīrišķīgi vecmodīgais
«Visvairāk man reizēm patīk pavērot video, kuros dzied mazi bērni – vai tā būtu dziesma Pēdējā vēstule, Māsa upe vai Tev piedzims bērns. Tas ir aizkustinoši, jo bērns visprecīzāk pateiks, ir sanācis vai nav.» Dons ir pieticīgs un vilcinās piekrist, ka Varanasi ir spēcīgākais vārds, kas izskanējis latviešu mūzikas industrijā šogad. «Es to neizjūtu! Tagad domāju par nākamo albumu, un atpakaļ skatīties nav vērts. Man priekšā ir liels, skaists ceļojums – gribu aizbraukt uz Sibīriju un kaut nedaudz uz ādas izjust, ko nozīmē plašums; gribu redzēt vidi, kura ir tik pazīstama.» Viņš stāsta, ka plašums un vientulība ir temati, kurus vēlas iekļaut albumā par mīlestību un ilgām. «Tas būs par cilvēkiem, kuri plašumā arī ilgojas, skumst un priecājas.» Viņš saka: «Ar prieku raugos uz to, ka braukšu vilcienā un pārdomāšu, rakstīšu un pierakstīšu, apcerēšu un mēģināšu izdomāt ko interesantu. Esmu vecmodīgs; man patīk tekstus pierakstīt ar pildspalvu, lai gan šad tad ierunāju tos arī telefonā. Dzīvoju laikam līdzi, un man patīk jaunās tehnoloģijas, bet ir vecmodīgas lietas, kuras labpatīk. Man tas šķiet vīrišķīgi – būt vecmodīgam.»
Ceļojums sāksies septembrī, un no Sibīrijas viņš dosies uz senāko Indijas pilsētu, kurā iepriekš nav bijis. Kā saka Dons – beidzot viņš pats būs iekāpis vilcienā, kas brauc uz Varanasi.
Nedalīs skrejošu lāci
Dons savā dzīvē redz tikai mūzikas ceļu. Nokāpt no tā, lai ietu pa citu, neesot iespējams. «Sešpadsmit gados ar degsmi pievērsos mūzikai, un tā joprojām nav zudusi. Domāju, nekad arī nezudīs, jo mūzika ir visa mana dzīve un vienīgais veids, kā varu pateikt, ko jūtu un domāju.» Un dziesmās izteikts ir daudz – daļa no tā nonāk pie klausītājiem, otra – nolikta malā citai reizei. Mūziķis stāsta, ka dziesma ir kā skice – ja tā apmierina, viņš to realizē albumā, bet, ja neizjūt kā piemērotu, noliek uz brīdi malā, lai vēlāk atkal atgrieztu un lūkotu, cik īsti to izjūt tobrīd. Arī pēdējā studijas ieraksta dziesmas Pāriet bailes un Pēdējā vēstule kopskatā iekļāvušās tikai tagad, lai gan uzrakstītas jau sen. «Arī dzīvē tā notiek – ja kaut ko nevari izdomāt vai tas traucē, noliec to malā. Protams, reizēm domā, kamēr izdomā, taču, ja redzi, ka tas nesanāks, ej tālāk. Manuprāt, mēs visi tā darām – ja kaut kas neizdodas, atstājam to, lai pēc tam atkal atgrieztos pie tā un cīnītos» Par to, kā viņš jūtas šobrīd, Dons saka: «Esmu priecīgs. Protams, dažreiz ir skumji, bet arī tad priecājos par to. Man patīk izdzīvot emocijas – vai tā būtu ilgošanās, iemīlēšanās vai viss pārējais skaistais. Tās ir lietas, kuras, manuprāt, visi izdzīvojam īsti un tikai katrs pats sev atklāti varam pateikt, cik mums tas patīk.»
Pašreiz par savas dzīves vērtību Dons sauc mieru un būšanu mirklī. «Ja esam šeit un tagad, tad skaidri varam redzēt, kas notiks uz priekšu, cerībā, ka būs labāk, vai izanalizēt to, kas bijis, lai mācītos no tā.» Viss pārējais viņam šķiet sekundārs, un pēc vairākiem gadiem Dons sevi joprojām grib redzēt, rakstot mūziku. «Man ir turpmākie plāni, bet tie pieder nākotnei. Ja izstāstītu, man noteikti būtu jāturas pie tiem. Runāšana par nākotni ir lāča dalīšana, kas vēl skrien pa mežu. Kāpēc to darīt? Kad lācis būs nomedīts, tad arī dalīs.» Tomēr viņš arī nenoliedz – ir jābūt vērtībām, pēc kurām dzīvojam un kurās jūtamies komfortabli, bet, Dona atbilde par nākotni ir un paliek viena: «Es nezinu.»
Skats no malas
Bet ceļot laikā gan viņš gribētu un kāpēc ne vairāk kā 60 gadu tālā pagātnē, 50. gadu dzīvē?! «Gribētu redzēt, kādas tolaik bija attiecības starp vīrieti un sievieti, jo tolaik nebija tik ātras informācijas apmaiņas. Ja pirmdienā sarunāja, ka ceturtdienā pulksten trijos tiksies pie Laimas pulksteņa, tad līdz tam vēl vairākkārt nenotika ziņu apmaiņa,» viņš spriež, pamatojot savu vēlmi un atsaucoties uz neierobežotajām, mirklīgajām iespējām, ko sniedz sociālie tīkli. «Protams, gribētu aizceļot uz nākotni un paskatīties, kāds būšu pēc 50 gadiem, kad man jau būs 80, jo es sevi tur redzu, bet man nepietiek laika apcerēt un domāt, kā būtu, ja būtu. Man patīk tas, kas ir šobrīd, tāpat kā patīk tas, kas reiz jau bija – tolaik, 2008. vai 2009. gadā.» Savukārt izkāpšana no ķermeņa, lai noraudzītos uz sevi no malas, Donam nav interesanta, jo neko jaunu viņš neieraudzīs. Par skatu no malas viņš sauc paša izdzīvoto pieredzi, ko sniegusi dzīve. Neviens cits. «Ik dienu ir kļūdas, un tās, kuras esmu pieļāvis divdesmit vai divdesmit trīs gados, joprojām atceros. To es saucu par skatu no malas – kad paraugies atpakaļ, novērtē un centies to vairs nepieļaut.»
Patiesuma filtri
«Mēs esam lieliska tauta! Savā būtībā esam mierīgi un, ja kaut ko darām, tad darām to pa īstam. Mūsos nav neīstuma, un, manuprāt, mums tas no senčiem nācis. Tas ir romantiski, jo ir īsti. Šī ir labākā vieta, kur būt; Latvija ir labākā valsts pasaulē,» ir pārliecināts Dons, kurš cilvēkos visvairāk novērtē patiesumu. «Man patīk, kad cilvēks ir atklāts pats pret sevi. Mums visiem ir iekšējie filtri, caur kuriem varam saskatīt, kāds ir cilvēks un cik patiess viņš ir. Bet es nemēdzu skenēt citus. Novēroju pats sevi un skatos, kā izturos pret pārējiem, nevis gaidu, kad to darīs kāds cits pret mani vai kādu citu. Man tas ir jāsaprot no savas puses,» viņš uzskata, netieši norādot, ka visa pieredze sākas ar mums pašiem, nevis citiem.
«Reizēm pieķeru sevi pie domas, ka izsaku spriedumus par cilvēkiem, kurus nepazīstu, ar kuriem nemaz neesmu runājis, vien ieraudzījis. Un izrādās, ka mans spriedums bijis nepareizs,» viņš atzīstas lietā, ko mēģina labot. «Pirms pāris gadiem, ejot pa ielu, man pretī nāca vīrietis, kas izskatījās spēcīgā alkohola reibumā. Viņš nokrita uz bruģa, un pieceļot domāju, ka čalis ir iereibis, bet, nostatīts kājās, viņš man pastāstīja, ka viņam ir viena no ērču encefalīta stadijām, kurā cilvēks tiešām ir sareibis. Viņš bija ceļā uz slimnīcu. Tāpēc – kā tu vari pieņemt, ka kaut kas ir, ja patiesībā to nemaz nezini?»