Aprīļa beigās slāju pa Valdemāra ielu. Gribējās dzert. Iegāju tējnīcā, kas uz Valdemāra un Dzirnavu ielas stūra. Izrādās, slāpes ne vienmēr noved no ceļa. Dažreiz tās noved pie kultūras.
Tējnīcā sēdēja pāris man sveši veči un savā nodabā pieminēja Niku Matvejevu. Bet – tā kā esmu pazīstams ar tējnīcas saimnieci Innu, nepazīšanās ātri pārgāja, jo viens no puišiem bija viņas vīrs – Vladimirs Sisojevs. Reiz – grupas Modo solists. Vārds pa vārdam nonācām līdz idejai, kuru pērn pirmo reizi izdevās īstenot Vladimiram, Innai un viņu draugam Andrejam Orupam. Proti – viņiem izdevās savākt kopā priekam un muzicēšanai tos XX gadsimta beigu muzikantus, kuri savulaik spēlējuši restorānos. Šogad, 14. maijā, viņi grib to izdarīt vēlreiz.
Faktiski šo cilvēku entuziasms aizpilda robu Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā. Jo restorānu mūzika ir visai nozīmīgs, sens un cienījams kultūras slānis. To nevajadzētu aizmirst kaut vai tāpēc, ka ikviens no mums jūt starpību starp restorānu ar labu mūziku un restorānu bez tās. Manas paaudzes cilvēki gāja uz dažu Rīgas krogu kā uz koncertu. Bet – arī saskaņā ar kādu 2011. gada aptauju Latvijā 71% cilvēku restorāna izvēli nosaka tieši mūzika. To nevajadzētu nolikt par zemu arī tāpēc, ka no šīs, dzīvās mūzikas, vides izauguši daudzi jo daudzi augstas raudzes mūziķi. Labi, es, neko daudz nepazīdams šo (krogu) vidi, knapi atcerējos, ka Patrīcija Kāsa un Kriss de Burgs sākuši savu karjeru restorānos. Bet Inna un Vladimirs sauca daudzus jo daudzus pat man zināmus uzvārdus tepat Latvijā. Mirdza Zīvere, Aleksandrs Kublinskis, Viktors Lapčenoks, Imants Vanzovičs, Boriss Bannihs, Leonīds Nitbaļskis, Igors Novikovs, Jevgeņijs Sotikovs, Anatolijs Hvoiņickis, Valērijs Beļinovs, Georgs Bermans… Savulaik Daugavas, Latvijas un Jūras pērles varietē programmas tika definētas kā mākslas darbi. Utt.
«Mūsu liktenis bijis dažāds. Daudzi šodien dzīvo nebūt ne tik labi. Man pensija – 83 lati… Dažam bizness, cits namu pārvaldnieks, vēl cits – nodzēries… Un – pašreiz ir tā, ka mēs tiekamies pamatā kapos. Redz, Niks nomira… Kamēr vēl esam dzīvi, mums gribējās radīt citādu iespēju satikties. Un pagājušais gads liecināja, ka tiešām ir vērts tikties ne tikai skumjās, bet arī priecīgās dienās,» teica Vladimirs.
Pērn izdevās sapulcēt pamatā tos cilvēku, kuri reiz bija saistīti ar Rīgas un Jūrmalas koncertapvienībām. Taču šo muzikantu loks ir daudz plašāks un, tā kā šobrīd centralizētu koncertorganizāciju nav, grūti apzināms. Inna un Vladimirs sūrojās, ka viņu aptvertais muzikantu loks arvien ir visai šaurs. Te viņi atcerējās, ka strādāju avīzē, un daudznozīmīgi paskatījās uz mani.
Vārdu sakot, šogad XX gadsimta beigu Latvijas muzikantu festivāls notiks jau 14. maijā pulksten 18 Rīgā, Klijānu ielā 4. Tas ir pašfinansēšanās pasākums, bez ārēja finansiāla atbalsta. Tie, kas vēlas zināt ko tuvāk, zvaniet pa tālruni 28388628 vai rakstiet: incha68@inbox.lv. Vai arī ieejiet tajā pašā tējnīcā K. Valdemāra ielā 18, kurā iegāju es, kad man slāpa.