Koncerta apskats: "Garbage" nepārsteidz, Šērlija gan

Kaut kā pēdējā laikā sanāk (un vēl sanāks) bieži kājot uz koncertzāli „Palladium” – svētdien tur notika „Accept” koncerts, nākamnedēļ būs pašmāju „astronauti”, savukārt trešdienas novakarē te uzstājās 90. gadu alternatīvā roka leģendas „Garbage”.

Starp citu, par „Palladium” tiešām prieks – laba atmosfēra, gaumīgi iekārtotas telpas, nevarētu sūdzēties arī ne par apsardzi, ne cenām bāros. Un par muzikālo piedāvājumu jau nu arī ne.

Pirms „Garbage” koncerta pastāvēja nelielas bažas par to, ko piedāvās šī komanda. Šīm bažām par pamatu kalpoja gan septiņus gadus ilgā pauze, gan jaunais albums „Not Your Kind Of People”, kas nav slikts, taču nav arī tāds, lai sajūsmā pierakstītos tā fanu klubā. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, viss tomēr bija kārtībā: „Garbage” nepārsteidza (jo bija tieši tik labi, cik bija cerēts), taču vokāliste Šērlija Mensone gan (jo bija labāka, nekā to varēja pat iedomāties). Sliktā nozīmē pārsteidza vienīgi skaņotāji, jo šāda ranga profesionāļi jau nu nedrīkstētu atļauties tik atklātas „lažas” – latvisku vārdu viņu darba novērtēšanai negribas izmantot: ja nākamā dziesma kardināli mainīja savu ritmisko zīmējumu, tad neizbēgami bija arī skaņas „bedre”, proti, pagāja laiks, kamēr skaņu režisors sabalansēja balsi un visu instrumentu skanējumu.

Iesākuši ar „Control” un „I Think I’m Paranoid”, kas arī tika uzņemtas gana labi, „Garbage” publiku noveda ekstāzē jau ar savu trešo un ceturto gabalu – attiecīgi „Shut Your Mouth” un „Why Do You Love Me”. Arī turpmākajā koncerta gaitā ik pa laikam nācās sevi pieķert pie domas, cik gan daudz šo gadu gaitā „Garbage” ir sastrādājuši labu hitu, par kuriem pat nedaudz tā kā piemirsts. Protams, tas neattiecas uz „Stupid Girl” (tā koncertā izskanēja kā septītā, turklāt uzreiz sekoja jaunā albuma labākais gabals „Automatic Systematic Habit”), ko piemirst nav iespējams, un ar kuru Šērlija Mensone & Co nodrošināja fanu uzmanību līdz pat pasākuma beigām.

Par Šērliju vispār ir atsevišķs stāsts – skatoties uz šo atraktīvo sievieti, kas bija tērpusies superīsā bruncītī, nudien neticējās, ka viņai ir 46 gadi. Ik pa brīdim Mensone pievērsās arī aktīvai komunikācijai ar klausītājiem, taču ne jau tas galvenais – viņai piemīt kaut kāda ellišķīga harizma, kas lika visu koncerta laiku sekot tieši šīs būtnes izpausmēm uz skatuves, lai gan, piemēram, pavecam Mobijam līdzīgais Djūks Eriksons arī bija gana atraktīvs, interesants un meistarīgs. Ar ko tieši apbūra Šērlija, pat netapa skaidrs, taču tas noteikti bija ne tikai spēcīgais vokāls – ar savu enerģiju viņa „aplipināja” arī pārējos, un, šķiet, klausītājiem vairs nebija svarīgas ne skaņu režisora neveiksmes, ne absolūtais minimālisms šova elementos. Starp citu, Šērlija sev raksturīgi interesanta bija arī nākamajā dienā, kad ziņu par premjera Valda Dombrovska pārstāvju (pats premjerlācītis bija „parauts” uz Briseli un uz koncertu sev par lieliem sirdēstiem nevarēja aiziet) aizskatuvē uzdāvinātajām sarkanajām rozēm „tviterī” iečivināja, šo ierakstu sākot ar pārsteiguma pilno „holy shit!”...

Līmenī bija viss „Garbage” sastāvs – dominēja elektroniski alternatīvais roka skanējums, kas maksimāli attālināts no vienubrīd grupas ēdienkartē ieviestā popa. Šķita, ka katrs no zālē sanākušajiem gaidīja savu dziesmu – to, kuras dēļ viņš uz šo koncertu atnācis, un izskatījās, ka lielākā daļa to arī sagaidīja. Iespējams, ka daļai tā bija jau pieminētā „Stupid Girl”, daļai – „Cherry Lips (Go Baby Go!)”, kādam varbūt liriskā „Milk”, savukārt šo rindu autoram tā bija „Push It!”, kuras radītās emocijas tika stiprinātas ar lielisko „Vow”. Pēc tam bija „You Look So Fine” (izrādās, Mensone prot arī gluži labi spēlēt ģitāru!), bet „uz bis” esot bijušas arī „When I Grow Up”, „The World Is Not Enough” un „Only Happy When It Rains” (tās šādā secībā koncerta beigu daļā izskanēja arī iepriekšējos šovos), taču pēc tā visa vairs kaut kā neprasījās. Atgriešanās zelta jaunībā bija notikusi un paldies Šērlijai & „Garbage” par to!